Plus/mīnus 30. Neprecējusies, bērnu nav. Ak šausmas, vecmeita, lūzere!?

Satiku klasesbiedreni. Minūšu septiņu ilgajā sarunā pēc pieklājības frāzēm viņa apvaicājās, kā ta' man privāti klājas: “Kā, neesi precējusies? Sīkā arī neviena vēl nav?”  viņas acis no izbrīna bija kā apakštasītes. Katrīnai ir divi bērni, un viņa teica, ka laikam vajag ātrumā vēl vienu sarūpēt, “lai tad nu norma ar uzviju izpildīta un miers”.  Man gar acīm paskrēja aina – redzēju viņas cienīto vīra kungu pirms pāris mēnešiem automašīnā pie restorāna kaislīgi mīlināmies ar sievieti, kas noteikti nebija Katrīna... Mana bijusī klasesbiedrene mūsu īsajā sarunā sacīja, ka viņas Kaspars ir “superīgs”. Vienvārdsakot, viņa radīja iespaidu, ka viņas dzīvē viss ir kolosāli, bet es, nabadzīte, neesot pie vietas.  Turklāt vēl gluži viena. Kā gan sieviete var būt bez bikšaiņa pie sāniem, bez bērniem, un justies labi?

Epizode nr. 2

Man ir foršs tēvs un forša māte; viņi gan ir šķīrušies. Esmu audzināta ļoti liberāli un mums ģimenē allaž bijušas atklātas sarunas. Taču pēkšņi, īsi pēc tēta 52.dzimšanas dienas, viņš kļuva dīvains. Viņš, kurš vienmēr teicis, ka dzīvesbiedra izvēle ir ļoti svarīga izvēle, ka ar to nav jāsteidzas, pēkšņi it kā caur joku izmeta: “Meit, kad tad nu tu beidzot? Sen neesmu bijis nevienās kāzās...” Viss skaidrs! Arī viņš. Arī mans mīļais tēvs izdara vāji maskētu spiedienu, ka 28 gadu vecumā sievietei ta kā vajadzētu nobāzēties un atražoties.  Tēvs ir vissvarīgākā figūra jebkuras sievietes dzīvē. Zinot viņa personību, es izmantoju glaimu taktiku, sak, neviens nav tāds kā tu (tik gudrs, tik saimniecisks)... Un tēvs apmierināti nomurrā: “Jā, tādu, kā es, ir maz.” Taču tas darbojas līdz nākamajai reizei, kad atkal jādzird vecā perša...

Tiesa, ja mani šis spiediens nepavisam neuztrauktu, es taču “neceptos”. Mani tas uztrauc, jo jūtu tādu kā diskomfortu mūsdienu sabiedrībā. Man ir 28 gadi, nav bērnu, nav laulību. Un pie visa klāt – es nemaz neesmu nekāda izteiktā karjeriste. Ar sabiedrības neizpratni, kāpēc labprātīgi tāda izvēle – dzīvot vienai, darīt, ko vēlos, necensties pa visām varītēm apprecēties un dzemdēt – saskaras arī manas draudzenes. Katrai no viņām ir sava atbilde, taču lielākoties sakne ir viena: ģimenes dzīve nav prioritāra un arī bioloģiskā pulksteņa tikšķis nav sadzirdēts. Un vēl – nav sanācis satikt TO ĪSTO, to Alfa tēviņu, kura bērnus gribētos un ar kuru kopā būtu patīkami pavadīt ikdienu “līdz nāve šķirs”.  Un mums nākas sajust šo tikai gaisā nomanāmo nosodījumu, it kā kaut kas ar mani un manām draudzenēm nebūtu īsti lāgā. Vai nu raganu raksturs, vai deguns gaisā no iedomības, vai vienkārši nesmukas lūzeres, kuras neviens vīrietis negrib. Tā vis nav, - ar piekrišanu no pretējā dzimuma puses problēmu nav nevienai, tikai neviena nav tik dumja, lai apzināti precētos agri. (Vārds ‘agri’ īsti neder, jo ir taču jau plus mīnus bīstamie 30.) Mēs neesam pārliecinātas par to, ka patiešām no dzīves kaut ko saprotam. Tikai muļķes ir. Turklāt fakts: jo prastāka, neizglītotāka ir sieviete, jo raitāk un agrāk viņa mij tradicionālo ceļu. Kvalitāte tur nespēlē lielu lomu.

Vai tiešām visām sievietēm ir “jāatražojas”?

Mana dzīve ir baudpilna vienatne, saturīgas sarunas ar draugiem (kuriem arī nevienam nav klasiskas ģimenes; dažiem ir bērni. Bērni, kuru vecāki jau sen vairs nav kopā...), grāmatas, žurnāli, darbi. Laimīga, bezatbildīga eksistence! Bet ej un ieskaidro to tādām kā Katrīna, kuras dzīves centrs ir pavisam citas kvalitātes! Es ticu, ka beznosacījumu mīlestība, ko bauda māmiņas, ir pārpasaulīga laime. Ticu! Es zinu, kāda ir sajūta, kad maza bērna rociņas apvijas ap kaklu. Šad tad pieskatu sava vecākā brāļa mazuli, un ir fantastiski redzēt jaunu personību augam, taču tīri fiziski pēc dažām stundām esmu TĀ nogurusi, ka gribu savu vienatni, grāmatu klēpī un sarkanvīna glāzi. Tajos brīžos domāju: vai patiešām VISĀM sievietēm jādzemdē? Vai tas ir obligāti? Starp citu, arī masu mediji kultivē šo lietu, jo ir tomēr tā, ka uz nedzemdējušām sievietēm raugās kā uz tādām nepilnīgām būtnēm. “Kā tu ar to sadzīvo?” – tāds ir fons visām intīmākām intervijām ar Žaklīnu Cinovsku, ar Rēziju Kalniņu u.c. Un viņu atbildes gribot negribot skan kā taisnošanās lasītāju priekšā. Viena pasaka – ja nav lemts, ko tad tur..., cita teic, ka dievs tā lēmis, vēl cita stāsta par ciešajām attiecībām ar radu mazuļiem. Bet piegarša vienmēr viena un tā pati: TEV IR TIK DAUDZ GADU UN TU NEESI MĀTE?! Un man šis viss ir jāsajūt, būdamai vēl tikai 28 gadus vecai! Arī valsts galvenā ginekoloģe Nellija Lietuviete intervijās uzsver, ka nav labi, ka Latvijā sievietes pirmo bērnu laiž pasaulē arvien vēlāk; labākais vecums esot tā ap 23. Dieviņ tētiņ, 23 gados sieviete taču ir tīrais bērns! Ko viņa garīgi var dot savam auklējumam?

Es neesmu pret bērniem. Man tie patīk, un savā natūrā esmu izteikti mātišķais, rūpīgais, barotājas tips. Taču es iebilstu, ka man liek kompleksot par to, ka bērnu nav 28 gadu vecumā. Līdz šim ar īpašu rūpību esmu skatījusies uz potenciālajiem bērna tēviem, un visus izbrāķējusi pēc īsāka vai garāka attiecību perioda. Nekad neesmu varējusi saprast, kā sievietes var būt kopā ar  vienalga, kādu vīrieti, ka tik vīrietis blakus. Un vēl dzemdēt šāda margināļa bērnu, lai tikai viss būtu pēc sabiedrībā pieņemtajiem kanoniem...

Kāda vieda sievietei man reiz sacīja, ka principā sieviete bērnu dzemdē tikai sev. Es dzemdētu tikai tad, ja vīrietis pats palūgtu, ka vēlas, lai tieši es dāvāju viņam bērnu. Šķiet, tas savā ziņā ir garants, ka šāds vīrietis būs labs tēvs, un nebūs psiholoģisku traumu, kādas visbiežāk ir tām sievietēm, kas akli klausījušas bioloģiskajam tikšķim un nekritiski izvērtējušas personu, no kā apaugļojas. Audzina bērnu vienas, cīnās par alimentiem, vīrs skraida apkārt... Nē, paldies, to man nevajag.

Laiks iet. Un sabiedrība nekautrējas norādīt uz fizioloģiskajiem aspektiem, ja par bērniem domā pēc 30. Liels risks, ka piedzimšot daunis, kroplis utt. Arī šis ir spiediens, ko jūt sievietes. Es visus šos jautājumus ielieku dieva rokās un speciāli neplānoju, taču ir nepatīkama sajūta, kad jāsatiek Katrīnas izbrīnītās acis. Mūsu laimības ingredienti vienkārši vēl (vai – vairs) nesakrīt. Taču saprotams arīdzan, ka visām sievietēm nekad nebūs un pat nedrīkstētu būt šāda nostāja pēcnācēju jautājumos, jo tad latvieši izmirtu vienā mirklī.

Ak, mūžīgi piesauktās vecmeitas! Tā dēvētās “brīvās” smīkņā par precētajām, savukārt precētās vai nu apskauž, vai ienīst tās brīvās ap 30. Ienīst, jo potenciāls kārdinājums viņu cieši sargātajiem vīriem, bet apskauž par to, ka viņas nav piesietas katliem un pamperiem. 

Kad eju pār tiltiņiem Arkādija parkā, skatos uz tiem kāzu dienā piekarinātajiem slēģiem ar gravējumiem un mūžīgās mīlas solījumiem, man vienmēr prātā nāk statistika par šķirto laulību skaitu. Apmēram puse no tiem, kas apprecas, agrāk vai vēlāk izšķiras. Vairāk kā puse! Kā var ticēt laulību institūcijai, jo sevišķi, ja esi jauns un objektīvi ne pārāk gudrs un pieredzējis? 

Mana māte reiz teica, ka dzīvē faktiski ir tikai 2 svarīgas izvēles: profesijas izvēle un dzīvesbiedra izvēle. Savos 28 gados nevienā acī nejūtos tik gudra, lai spētu nekļūdīgi izdarīt pareizo izvēli. Agras laulības ir absurds un visbiežāk cieš fiasko. Protams, mīlas reibumā visiem šķiet, ka viņu savienība jau nu gan ir akmenī kalta un uz mūžiem. Un šādās laulībās dzimst bērni, kuriem pēcāk nākas augt šķirtā ģimenē. Bet tā vienmēr bērnam ir trauma, vienmēr! Turpretī vēlākā vecumā – provizoriski ap un pēc 30 – personība ir daudzmaz nobriedusi un saprot, ka praktiski kāzas ir darījums un ka mīlestībai ir visai maz sakara ar laulībām un kopdzīvi. Laulība primāri ir vajadzīga bērniem - gan psiholoģiski, gan tiesiskā ziņā.

Esmu novērojusi, ka šķirtās ģimenēs auguši vīrieši pēc tam savējā atkārto to pašu modeli. Tas ir vēl viens kritērijs, pēc kā vadīties, vai pielūdzējs vispār ir tā vērts izskatīt potenciālu laulībām un atvasēm. Ja jaunā ģimenīte neizšķiras, kad sīči mazi, tas tāpat notiek agri vai vēlu, kad vīrietis apzinās savas patiesās vēlmes un tieksmes, un arī sieviete apzinājusies savu “es”. Izaudzinājusi agrajā laulībā dzimušos bērnus, šķīstošā ģimene viņai ir vai nu totāls krahs vai arī jaunas dzīves sākums; visbiežāk gan pirmais variants. Tāpēc es uzskatu, ka ir neprāts precēties jauniem vai - vēl trakāk! - ar pirmo mīlestību. Parādiet man kādu pirmo mīlestību ar “happy end”, - tādi zili brīnumi notika ar pagājušo gadsimtu cilvēkiem, ne mūsdienās.

Epiloga vietā

Visas meitenes uzaugušas ar kodu, kas nāk no pasakām. Ka tev jāsagaida savs princis baltā zirgā, jāapprecas, jābūt mātei un jārūpējas par pavardu. Protams, iekšēji ir arī maza bailīte par to, ka ja nu es attopos pensijā viena kā pirksts, ne dzīvesdrauga, ne bērnu, tikai atmiņas par vīna simpozijiem, kaislībām un nebūtiskiem mīļākajiem. Ar nožēlošanas aspektu visbiežāk arī spekulē tādas sievietes kā augšminētā Katrīna. Taču te ir runa par pašapziņu un savas vērtības apzināšanos. Arī globālā kontekstā. Es būtu lieliska sieva, lieliska mīļākā un māte, taču, piemēram, citur Eiropā ir normāli nebūt iejūgtai ģimenes dzīvē līdz 30 gadu vecumam. Cilvēki strādā, ceļo, iepazīst pasauli un tostarp sevi un savas vēlmes. Tikai bijušās Padomju Savienības teritorijā sievieti pirms 30 noraksta kā vecmeitu, kas ir sinonīms vārdam neveiksminiece. Tas prasa diezgan lielu spēku – izturēt šo spiedienu.

Un, protams, vecais stāsts par to, ka nav foršu vīriešu... Ir, Latvijā IR forši vīrieši! Daudzi arī ir tādi “nesteidzīgie” sev vispiemērotākās un subjektīvi perfektās sievietes meklētāji, bet vēl vairāk ir to, kuri savās agri dibinātajās ģimenēs nav laimīgi. Vēl pāris gadu, kad mazie ķipari paaugsies, un šie vīrieši nonāks “apritē”, jo šķirsies. Un tur darbosies jau citi partnera izvēles principi – proti, nav noslēpums, ka vairums vīriešu ne sevišķi priecājas par dāmu, kurai jau ir bērns no cita. Viņas pat tiek pretīgi dēvētas par sievietēm “ar piekabi”. Šis būs starmešu brīdis tām, kuras nebūs steigušās ar laulībām un bērniem pirms 30. Starp citu, vai esat pamanījušas, ka medijos vārdsavienojums “iekārojams šķirtenis” tiek pasniegts ar tādu kā medainu mērci? :)

P.S. “Visvairāk tiek sodīti tie, kas pārāk agri saprot” /Norberts Vēners/