Manas labākās draudzenes bērēs ieradās visa skola

Bijām labākās draudzenes - Ieva un Ilze. Vārdi līdzīgi, arī vizuāli bijām ļoti līdzīgas -abas sportiska auguma, gariem tumšiem matiem, zaļām acīm. Skolā mūs daudzi sauca par Māsiņām, un daudzi skolasbiedri mūsu mazajā lauku skoliņā vispār pat neatšķīra, kura ir Ieva un kura Ilze. Skolā sēdējām vienā solā, visur gājām kopā, viena par otru zinājām visu līdz pēdējam sīkumam. Bijām nešķiramas - līdz brīdim, kad draudzene iepazinās ar Mārtiņu un iemīlējās viņā.

Es zināju, ka viņiem tā draudzība nebūs ilgstoša, ka viņš paspēlēsies ar Ilzi un pametīs, jo puisim bija brunču mednieka slava mūsu pagastā. Uz manis teikto, ka viņa ir puisim tikai rotaļlieta, Ilze atbildēja, ka man vienkārši skauž tas, ka viņai ir attiecības un tik maz laika atliekot man. Protams, jutos mazlietiņ atstumta un sāpināta, ka Ilze ir atsvešinājusies, bet ne jau tāpēc jauktu viņiem attiecības ārā. Gāja laiks - Ilzei bija Mārtiņš, bet es ar visu atdevi pievērsos mācībām, jo tuvojās taču eksāmeni.

Ilzes smiekli vairs neskanēja dabiski

Bija pagājuši divi mēneši. Pamanīju, ka Ilze nāk uz skolu noraudājusies un ar ziliem riņķiem zem acīm. Nespēju palikt vienaldzīga, prašņāju, kas noticis. Viņa pēc neilgas tincināšanas pastāstīju, ka Mārtiņš viņu pametis... Centos viņu visādi uzmundrināt, ka viss būs kārtībā, šķita, ka izdodas, bet viņa vairs nebija tāda kā agrāk. Lai arī smējās, redzēju, ka smiekli nebija patiesi - tā bija tikai maska. Tā kā ārā bija pavasaris un laiks jau diezgan silts - visi sāka staigāt uz skolu krekliņos ar īsām piedurknēm. Ilze vienmēr ģērbās kreklā ar garām rokām... Jautāju, kāpēc viņa maiciņas un blūzītes vairs nevelk - Ilze teica, ka viņai esot auksti un jūtoties nevesela...

Reiz skolā tualetē pie spoguļa reizē ķemmējām matus, viņai vienai rokai džempera piedurkne parāvās uz augšu, un es ieraudzīju, ka draudzenes roka ir vienās rētās... Jautāju, kas tas ir? No kurienes viņai tās? (Biju lasījusi, ka ir cilvēki, kuri, ja ir sirdsdēsti, graiza sev rokas, jo uzskata: tad, kad sāp fiziski, viņi aizmirst par morālajām sāpēm). Ilze atteica, ka esot kaķis saskrāpējis. (Viņai nemaz kaķa nebija.) Teicu, ka neticu, lai pasaka godīgi, vai viņa graiza sev rokas? Pēc ilgākas iztaujāšanas Ilze sāka raudāt un atzinās, ka jā, graizot rokas, jo tikai tā spējot aizmirsties. Vaicāju, vai vecāki zina. Nē, viņi neko nezinot, un lai es apzvēru, ka neko viņiem neteikšu. Negribot nācās apsolīt.

Nopirkām grūtniecības testu

Pienāca nākamais trieciens. Ilzei kavējās mēnešreizes... Mēs to novēlām uz pārdzīvotā stresa rēķina. Pēc nedēļas, divām arī neparādījās. Braucām uz pilsētu aptiekā pirkt grūtniecības testu. Ilze teica, ka vienmēr seksa laikā esot izsargājušies, ka esot bijusi tikai viena ballīte, kurā neatceras, vai izsargājās, jo abi bijuši pārāk daudz iedzēruši. Nopirkām drošības pēc divus testus. Vienu izpildījām turpat – netālu esošajā lielveikala tualetē. Parādījās divas svītriņas - pozitīvs. Ilžuks bija stāvoklī.... Ko nu? Es teicu, ka varbūt kļūda, jo pamācībā bija rakstīts, ka testiņš visprecīzākais ir tieši tad, ka pilda no rīta, kad nekas vēl nav ēsts. Ieteicu, lai no rīta izpilda vēl vienu. Ilze tā arī izdarīja - arī parādījās 2 svītriņa. Nu šaubu vairs nebija – mana draudzene bija stāvoklī.

Ilžuks iepakojumu un testu izmeta papīrgrozā un steidzās pie manis, lai kopā izdomātu, ko tagad darīt. Protams, testu atrada viņas mamma. Vakarā sekoja Ilzei gara un nepatīkama saruna ar mammu un tēti. Pēc Ilžuka stāstītā, punktu pielicis viņas mīļais tētis, kurš dusmās sarunājis daudz apvainojošu vārdu no sērijas „ka ne jau tāpēc Ilze audzināta un skolota, lai viņa pati, vēl bērns būdama, sadzīvotu bērnu, kurš viņiem būs jāaudzina un jāskolo”. Viņi teica, ka vēl vienu bērnu atļauties nevar, jo bez Ilzes bija vēl divas mazās māsas un slima omīte, kurai daudz līdzekļu aiziet medikamentiem un slimnieku kopējas algošanai, savukārt Ilzei pašai jāliek eksāmeni, jāmācās tālāk un jāiegūst profesija, un arī skolai nauda būs vajadzīga. Vārdu sakot, vecāki izlēma, ka jāveic aborts. Izlēma to viņas vietā.

Laipnā un labsirdīgā mamma pārvērtās monstrā

Jau nākamajā dienā māte ar Ilzi aizgāja pie ginekologa uz pārbaudi, lai konstatētu grūtniecības faktu, un dabūtu nosūtījumu uz abortu, kas bija pēc trim dienām. Ilze tās trīs dienas uz skolu nenāca. Telefona zvanus ignorēja. Sāku pamatīgi uztraukties par draudzeni. Gāju pie viņas uz mājām uzzināt, kā viņa jūtas. Tālāk par vārtiņiem netiku, jo iznāca viņas mamma (allaž smaidīgā Ritas tante, kura pret mani vienmēr bija laipna un labsirdīga), nolamāja mani ar necenzētiem vārdiem, ka es tāda un šitāda, ka es esot vainīga, ka Ilze palikusi stāvoklī, neesot viņu atrunājusi draudzēties ar Mārtiņu. Ar pašreizējo prātu saprotu, ka cilvēks ir uztraucies, bet kāpēc man, tolaik pusaudzei, veltīt tik absurdus apvainojumus? Raudādama gāju mājās.

Pienāca aborta diena. Joprojām mēģināju sazvanīt Ilzi. Neveiksmīgi. Pēc pāris dienām skolu pārskrēja drausmīga ziņa - Ilze naktī esot pakārusies pie aizkaru stangas savā istabā... Biju tolaik tik satriekta, ka vēl šobrīd neatceros, kā man izdevās kaut cik sekmīgi nokārtot izlaiduma eksāmenus.

Bērēs ieradās gandrīz visa skola. Visi gāja, izteica vecākiem līdzjūtību. Bet es bērēs tā arī nepiegāju Ritas tantei un Antonokulim klāt – tajā brīdī izjutu pret viņiem nenormālas dusmas un nicinājumu, jo Ilzes nāvē vainoju tikai un vienīgi viņus... Pāris mēnešus pēc bērēm Ilzes ģimene pārdeva savu māju un pārcēlās dzīvot kaut kur citur... Nezinu, tā taisnība vai nē, bet pagastā runāja, ka Ilze atstājusi atvadu vēstuli, kurā bijis rakstīts, ka nespēj sadzīvot ar domu, ka uztaisījusi ģimenei tādu kaunu un vecākiem viņā nācies vilties...

Laiks iet, un es atkal un atkal pārcilāju tos notikumus, analizēju, vai tiešām es izdarīju visu iespējamo, lai Ilze būtu starp mums, vai arī kaut ko vēl varēju darīt. Saprotu, ka kā draudzene pusaudzes vecumā darīju daudz – bet vai visu?