Traģiskāk nekā seriālā. Rolands tik ļoti gribēja ģimeni...
"Mēs nezinām, cik ilgs laiks mums lemts uz šīs zemes un kāds būs aiziešanas iemesls. Taču mīlestība ir un paliek mīlestība," atsaucoties uz portālā Kasjauns.lv publicēto stāstu "Manas labākās draudzenes bērēs ieradās visa klase", skumjas atmiņas no saviem arodskolas gadiem atklāj kāda lasītāja. Lūk, viņas stāsts.
Atceros kādu divdesmit gadus vecu notikumu - mācījos kādā no daudzajām arodvidusskolām Vidzemē. Iepazinos ar daudziem cilvēkiem, un starp tiem bija kāds puisis - gadus divus vecāks par mani. Zināju, ka viņš nācis no bērnunama un pusaudža gados viņu pieņēmusi bija kāda ģimene kā audžudēlu. Biju diezgan cieši sadraudzējusies ar šo puisi, bet pāris mēs nebijām - bijām labi draugi. Puisis bija jautrs, aktīvs un atraktīvs. Kur bija viņš, tur nekad nebija garlaicīgi.
Kādu pirmdienu viņš vairs arodskolā neieradās
Un bija tā, kā ierasts, nvienas nedēļas nogalē atvadījāmies un katrs devāmies uz savām mājām, bet pirmdienā atkal tikāmies. tikai... Pienāca pirmdiena, kad šo puisi nesatikām. Protams, cik jautājumu, tik atbilžu, jo zinājām, ka bez vajadzības viņš skolu nekavēja, lai arī mācībās nebija izcilnieks. Vienu dienu nav, otru - varbūt slims, jo bija jau pavasaris.
Un tad - kora mēģinājuma laikā - klāt pienāca kultūras dzīves vadītāja šai arodvidusskolā. "Meitenes," viņa teica man un manai draudzenei, "ir tāda lieta. Rolands (tā sauca puisi) ir miris!"
Mums šoks. Kas? Kā? Kāpēc? - ierastie jautājumi, bet neviens paskaidrot nevarēja.
Tika izvēlēts, ka es un mana draudzene brauksim uz bērēm, jo bijām aktīvas nodarbību apmeklētājas un draugos ar nu jau nelaiķi.
Ģimene viņam bija kas īpašs
Bēru diena bija drausmīga. Vienkārši drausmīga, jo savos padsmit gados biju pirmo reizi saskārusies ar to, ka glabā jaunu puisi. Cilvēku daudz bērēs, arī jaunu. Iepazināmies ar viņa bijušajiem "biedriem" no bērnunama, ar skolas biedriem un... viņa meiteni. To nezinājām.
Un tad šī meitene pastāstīja...
Kā jau teicu, Rolands bija audzis bērnu namā un ģimene kā tāda viņam bija kas jauns un neiepazīts. Taču ģimene, kas viņu pieņēma pusaudžu gados, bija viņam viss. Meitene, ar kuru viņam bija tuvākas attiecības, bija Rolanda audžuvecāku meita. Vecāki neiebilda pret viņu attiecībām, jo Rolandā bija kas īpašs - viņš bija ... .
Meitene nolēma veikt abortu
Mīlestība ir un paliek mīlestība un ne vienmēr tiek ievērots par izsargāšanos, ja šīs attiecības aiziet kur tālāk. Tā arī starp Rolandu un šo meiteni. Pēc kāda laika pieteicās bērniņš. Meitene, saprazdama, ka vēl ir jauna un grib vēl pabūt bez tik lielas atbildības, bija cieši nolēmusi, ka jāveic aborts. Rolandam šīs sajūtas bija savādākas - izaudzis bērnu namā, nezinot savus vecākus, viņš ļoti gribēja šo bērniņu.
Egoistiski? Varbūt... Taču viņš nespēja iedomāties, ka viņa bērnam netiks dota iespēja dzīvot. Viņš gribēja ģimeni, kuru varētu saukt par savu. Viņš pat bija gatavs audzināt šo bērnu viens pats. No meitenes tikai prasīja dot iespēju bērnam nākt šajā pasaulē...
Meitene bija izlēmusi - jauna, skaista, vēl tik ļoti gribas dzīvot bez atbildības par citiem. Aborts.
Dienā, kad bija norunāts veikt abortu, vēl pārmijusi pāris ne pārāk laipnus vārdus ar Rolandu, viņš centās vēl un vēl atrunāt meiteni no šī soļa, viņa tomēr aizbrauca uz rajona centra slimnīcu.
Atgriezusies mājās, viņa meklēja Rolandu
Tā kā autobusu satiksme pirms divdesmit gadiem nebija ļoti regulāra, sevišķi uz attālākiem pagastiem, tad meitene atgriezās mājās tā pavēlāk. Pirmais, viņa meklēja Rolandu mājās, lai paziņotu, ka pārdomājusi un aborts nav veikts. Bērns dzīvos - viņa un viņas mīlestības vārdā, lai kā arī būtu turpmāk. Liels bija viņas pārsteigums, kad mājās Rolandu nesastapa. Skrēja, cik jaudāja uz kūti, uz šķūni (secību vairs neatceros), meklējot Rolandu. Un atrada... pie sijas pakārušos.
Es nezinu, kas notika tālāk, jo pēc bērēm mēs kontaktus neuzturējam. Rolands bija paglabāts, un ar to viss beidzās...
Ko ar to gribēju pateikt? Tikai to, ka var izdomāt simtiem un vienu stāstu. Var izdomāt simtiem un vienu vainīgo kādā pašnāvībā. Var attaisnot katru gājienu no pašnāvnieka puses - bet mēs nezinām, cik ilgs laiks mums lemts uz šīs zemes.
