Liktenīgais kritiens uz kalna. Sāpes, acu priekšā migla, un trauma uz mūžu

„Man vienmēr ir paticis slēpot, tāpēc ziemā diezgan bieži devos atpūsties uz kalna, lai paslēpotu. Reiz draugi ieteica pamēģināt arī snovu, un jau pavisam drīz es pirmo reizi uzkāpu uz dēļa. Tas bija liktenīgi... Tajā vakarā instruktors jau bija devies mājās, tāpēc snovot mācījos pašas spēkiem — pēc katra nobrauciena sekoja kritiens, taču tas nebija sāpīgi, un es neatlaidīgi turpināju apgūt iemaņas, līdz sekoja TAS kritiens...”

„Aptuveni desmit minūtes biju bezsamaņā, bet, kad pamodos, nepavisam nejutos labi, sāpēja kakls... Protams, uzreiz devāmies mājup. Vakarā man kļuva vēl sliktāk, tāpēc ar ātro palīdzību tiku aizvesta uz slimnīcu. Tur man uztaisīja rentgenu un pateica, ka man ir kakla skriemeļu sasitums. Ārsti ieteica kādu laiku pagulēt mājās un lūgt ģimenes ārsta palīdzību. Tā es divas nedēļas nogulēju gultā, paralēli lietoju ģimenes ārsta izrakstītās zāles, taču jutos slikti.”

Es pametu skolu

„Tā kā labāk man nekļuva, vecāki sakontaktējās ar vairākiem ārstiem, kuriem vēl vajadzēja piemaksāt, lai kāds no viņiem sāktu uztvert šo lietu nopietni. Man atkal taisīja rentgenus, uz dažādām terapijām bija jāiet pie fizioterapeita. Visu laiku man nemitīgi bija slikti — griezās galva, acīm priekšā bija migla... Pēc tam palika nedaudz labāk. Diemžēl ārstējoties biju nogulējusi mājās jau trīs mēnešus. Skolā vairs nevarēju paspēt atgūt iekavēto, turklāt arī nedrīkstēju piepūlēties. Man vajadzēja no skolas aiziet.”

„Paralēli dažādām procedūrām gadu man bija jāstaigā ar kakla apsēju. Ārstēšanās izdevumos un kukuļos ārstiem, bez kuriem Latvijā grūti kaut ko panākt, tika iztērēti jau 2500 lati, tomēr izrādījās, ka vēl nekas nav kārtībā — tieši otrādi. Pēc pusgada veselība atkal pasliktinājās. Paņēmu visus rentgenus un devos pie ārsta — nu jau cita. Speciālists apgalvoja, ka diagnoze skaidri redzama arī vecajos rentgenos (tos man veica jau traģiskajā vakarā, bet neviens ārsts nebija mācējis noteikt pareizu diagnozi!). Īstā diagnoze: sprandas skriemeļu lūzums! Tikai pēc divarpus gadiem uzzināju, ka man bijis lūzums, nevis sasitums. Pa šo laiku kauli jau bija saauguši un, protams, nepareizi. Man piedāvāja operāciju par astronomisku summu, kuru nevaru atļauties, vai arī... atstāt visu, kā ir.”

Sekas uz mūžu

„Tagad man jāuzmanās no visa — ja gadīsies kāds trieciens kakla rajonā, iespējas izdzīvot ir minimālas. Ik pa laikam esmu spiesta cīnīties ar sliktu pašsajūtu, nepanesu karstumu (jo kakla rajonā sašaurinājušies asinsvadi), vasarās šķiet, ka noģībšu. Man ir ļoti pasliktinājusies atmiņa un zudusi ticība, ka es varētu veiksmīgi mācīties šā iemesla dēļ. Un vēl — es nezinu, kas ar mani notiks pēc 10 gadiem, jo sāpes var kļūt biežākas un stiprākas.”