Vakariņas miskastē, sieva sapucējusies auj zābakus jeb Kā visveselīgāk dusmoties

Dusmas – tā ir mūsu signālsistēma, kā reaģējam uz kaut ko svešu, mums nepieņemamu. Tās pasaka, ka esam dzīvi un neesam vienaldzīgi, un tas ir labi, bet, neadekvāti paužot, tās otram cilvēkam un nespējot izrunāties par to cēloņiem, mēs apdraudam attiecības. Turpinājumā seši tradicionāli dusmu izpausmju scenāriji. Situācija apmēram tāda: vīrs solīja būt mājas septiņos, bet pārradās pusstundu vēlāk. Un sieva par to dusmojas...

1. situācija. Vēl nepaguvis pārkāpt mājas slieksni, vīrs saņem neapmierinātības un dusmu šalti. Sieva skaļā balsī izsaka visas savas pretenzijas, izkliedz neapmierinātību un pārmetumus par to, ka viņa jau pusstundu kopā ar bērniem sēž un gaida, nesāk vakariņot, viss ir atdzisis, garastāvoklis sabojāts utt.

Šī noteikti nav sliktākā reakcija, jo būtībā cilvēks aktīvi parāda, ka viņam nav vienalga, kas notiek ar mani, tevi, mums. Taču problēma ir tā, ka otrs tā pēkšņi nespēj tik daudz informācijas uztvert, jo vēl tikai nāk iekšā pa durvīm. Mēs varam iedziļināties tikai tad, kad esam pabeiguši vienu: aizvēruši durvis, ienākuši mājās, atģērbušies. Ja vīrs uzvedīsies tāpat kā sieva, tas apliecinās, ka abi ir aktīvi un šiem cilvēkiem nav problēmu izteikt savas domas. Tikai jautājums – kā šī situācija atrisināsies, vai pēc izbļaustīšanās abi būs spējīgi mīļi iedunkāt viens otru, mierīgi par to visu parunāt? Ja tā, tad viss kārtībā un pirmajā laulības gadā šāda izskaidrošanās nav nekas traks, taču, kad rit jau septītais, astotais, devītais gads, tad jau tas kļūst kā teātris.

2. situācija. Pārrodoties mājās, vīru sagaida pārmetumu jūra, sākot no konkrētā gadījuma analīzes līdz pat visām citām kopdzīvē pieļautajām kļūdām un pagātnes grēkiem. Nokavētā pusstunda ir tikai aisberga virsotne, kam seko pārmetumi par aizmirsto bērna dzimšanas dienu, nenomainīto spuldzīti, koķetēšanu ar citām, kopīgu interešu trūkumu utt.

Par šādiem strīdiem nācies dzirdēt bieži – šie ir tā sauktie laulības vēsturnieki. Viņi visu laiku patur galvā milzum daudz informācijas, un otrs jau visu sakāmo zina no galvas, bet arī šis ir veids, kā cilvēki pasaka, ka konkrētās attiecības viņiem ir būtiskas. Bieži vien šāda skaidrošanās ir pāros, kur jau notikusi attālināšanās. Ja jau tiek pārskatīta laulības vēsture un visi pāri nodarījumi, tas nozīmē, ka cilvēki savā starpā ir distancēti. Šī jau ir ļoti nobriedusi situācija, kad sarunu nevar atlikt, jo ir cits risks – plašākas nesaprašanās, šķiršanās, bērnu dalīšana. Ja viens tik kaismīgi runā, būtu labi, ka otrs neuzstātos arī ar tikpat asu runu, jo par klausītājiem kļūst bērni vai mājdzīvnieki. Būtu labi vismaz vienam palikt konstruktīvam un pajautāt – ko tu šobrīd gribi, kam tagad jānotiek? Tu tikko kā no lielgabala zalves visu izšāvi, es zinu visu, kas tev nepatīk, bet ko tu gribētu no manis sagaidīt?

3. situācija. Vīrs pārrodas mājās, bet tur – kapa klusums. Sieva nepievērš uzmanību, uz jautājumiem neatbild, no smaida ne miņas. Ir skaidrs, ka kaut kas nepārprotami nav kārtībā, bet, kas tieši,  uz šo jautājumu atbildes nav, valda aukstais karš...

Tas ir kā partizānu karš, taču šis ierocis, lai cīnītos par savām idejām, ir ļoti sarežģīts un pret sevi varmācīgs. Klusēšana var būt veids, kā cilvēki mēģina lietas padarīt ne sliktākas, taču tajā brīdī, kad klusējam, mēs ne tikai bojājam savu psiholoģisko un fizisko veselību, bet vienlaikus gan savās, gan otra cilvēka acīs mazinām ticību, ka šajās attiecībās kaut kas labs ir iespējams. Klusēšana ir kā nezāle, kas noēd visu. No vienas puses, nopietnāks konflikts var neizveidoties, no otras puses, tas var izveidoties ļoti dziļš un sāpīgs. Var jau teikt – es klusēju, jo gribēju, lai tu to nopietnāk saproti, bet nav jau mums teleteksta uz pieres, kas to visu iztulko. Un cilvēks paliek pats ar savām domām un izkristalizē savu versiju.

4. situācija. Vīrs atgriežas mājās un sastopas ar sievas žēlabām par kārtējo kavēšanu. Lai gan iekšēji sieviete vārās dusmās, viņa tās pauž, nevis kliedzot, bet gan žēlojoties, činkstot, pat raudot.

Šis cilvēks mēģina dusmoties, bet, iespējams, baidās. Savukārt, ja ir bail no savām dusmām, tad viena signālsistēma nestrādā, un ir grūtāk. Daži uzskata – ja es jūtu dusmas, gribu strīdēties vai mums ir konflikts, tas nozīmē – mīlestība ir beigusies. Bet tā nav patiesība. Tikai pret kaut ko svarīgu ir attieksme. Žēlojoties cilvēks ne īsti izliek savas dusmas, ne saprot, kas ar pašu notiek. Un tad galu galā sanāk ne cepts, ne vārīts, attieksme nav skaidra. Otrā cilvēkā tas var izraisīt gan agresiju, gan nesapratni. Viens var steigties nomierināt, cits – nepievērst uzmanību.

5. situācija. Vīrs atgriežas mājās, viss kā parasti, sieva pietiekami laipna, tikai te it kā nejauši durvis aizcērtas, te caur smaidu dzēlīga piezīme, ka siltas vakariņas noteikti būtu garšīgākas nekā atdzisušas. Un tā tālāk...

No vienas puses, ir labi, ka cilvēks izlaiž ārā no sevis tvaiku, bet, lai to darītu, lai pateiktu, kas ar mani ir noticis, nav jāturas līdz pēdējam kā spīdzināšanā. Sadusmojoties cilvēks mēģina saprast, vai tiešām tā doma, kas pārņēmusi, proti, ka otram es vairs neesmu tik svarīgs, ir patiesība. Cilvēks cenšas to noskaidrot zondējot, taču šādus jautājumus drīkst uzdot tiešā veidā. Dzēlīgas piezīmes – tas ir kā āķis, kas kultivē tālāk konfliktu. Mēs pārbaudām – būs tas otrs vienaldzīgs vai nebūs. Un, jo mazāk vienaldzīgs, jo būs labāk, sak, re kā aizdegās! Tomēr šādā veidā mēs atkal kā dzīvnieku pētnieki analizējam ārējās pazīmes, uzvedību, bet neuzzinām, kas notiek iekšā. Svarīgākais – lai mums būtu iespējami vairāk informācijas par otru, un to iegūt varam sarunājoties.

6. situācija. Vīrs pārrodas mājas, bet sieva sapucējusies, sasmaržojusies, auj zābakus. Vakariņas demonstratīvi izsviestas miskastē, pati brauks pastaigāt pa veikaliem...

Tās ir spēlītes, ko pāris spēlē. Kā tenisā – 1:1, 2:2, 3:3. Arī pie šādām spēlītēm noved dusmas. Mēs tās spēlējam, bet – kā vārdā, jo balvu fonda jau nav. Tās ir dusmas, kuras ir ļoti sarežģīti saprast un pieņemt, tās visu laiku ražojas. Šādi parasti spēlē cilvēki, kuri viens otru labi nepazīst, kuri spriež pēc ārējiem parametriem – virspusēji.

Universālas “pareizas dusmošanās” receptes nav. Nevar vienlaikus nošaut divus zaķus, jo var domāt vai nu par veselību un sevi, vai par otru. Ja dusmas tiks izrādītas un paustas kontekstā, sasaistē ar sevi, tad tas būs veselīgi arī pret otru un attiecībām. Esot dusmīgam, ir grūti palikt mierā, tā ir iekšēja aktivitāte, bet labi būtu censties sevi vismaz nedaudz nomierināt; ja kādam tas palīdz, izskaitīt līdz 10, vai padarīt kaut ko mierīgu, kaut vai apsēsties un padomāt, kas mani tā sadusmoja. Dusmas ir tas, par ko ir jārunā, kad prāts ir skaidrs. Te var pārfrāzēt latviešu sakāmvārdu – kal dzelzi, kamēr tā atdzisusi.

Kasjauns.lv/ Foto: Shutterstock