Nenormāli stingrā tēva dēļ biju spiests pamest mājas 15 gadu vecumā. Pusaudža stāsts

„Jau no piecu gadu vecuma biju nodarbināts līdz vēlam vakaram. Bildes albumā man joprojām atgādina nemitīgos dejošanas mēģinājumus, mammas un tēta mudinājumus: „Paskaties, kā citi puikas smuki dejo! Paskaties, cik šim onkulim taisna mugura, tev arī tāda būs! Paskaties, kas par gaitu...” Jau no mazotnes trīs reizes nedēļā tiku vests uz dejošanu, divas reizes nedēļā uz sporta treniņiem. Laikam lieki piebilst, ka vairāk pie sirds man gāja bumbas mētāšana un kūleņu mešana. Atceros, kā mammai reiz prasīju, lai mani biežāk ved uz sporta nodarbībām, ka tur ir daudz interesantāk, uz ko mamma man atbildēja, ka dejot jāmāk katram īstam vīrietim. Toreiz mans protests pret deju nodarbībām izpaudās raudāšanā, uz ko tētis allaž dusmīgi atcirta: „Paniķosies, un negribēšana pāries.”

„Uzsākot mācības piektajā klasē, tiku uzskatīts jau par gana pieaugušu un patstāvīgu zēnu, tādēļ, paļaudamies uz manu godaprātu, vecāki deju nodarbību apmeklēšanu atstāja paša ziņā. Respektīvi, man joprojām bija jādejo, taču uz nodarbībām bija jātiek pašam — bez mammas un tēta palīdzības. Ja godīgi, visu laiku domāju, ka vecākiem drīz apniks mana čīkstēšana un viņi teiks, lai neeju uz dejošanu un lieku viņiem svētu mieru. Manas intereses strauji mainījās: nopietni sāku domāt, ka vēlos kļūt par basketbolistu, un regulāri sāku apmeklēt basketbola treniņus skolā. Laikam ejot, arvien biežāk priekšroku devu basketbolam, nevis dejošanai. Protams, vecāki pamanīja, ka bastoju deju nodarbības, un lasīja morāli: „Mēs tevis dēļ „sitamies”, bet tu rīkojies tik bezatbildīgi! Tu esi vēl pārāk mazs, lai zinātu, ko gribi darīt nākotnē! Mēs tik daudz jau esam tevī ielikuši, un tagad savu untumu dēļ tu nedrīksti visu sabojāt!” Kad vecāki saprata, ka no morāles nav nekādas jēgas, situācijas vadību savās rokās pārņēma tēvs. Reiz pēc kārtējās neapmeklētās deju nodarbības mani nopēra ar siksnu... Tā nebija vienīgā reize, un turpmāk siksna tika lietota bieži. Tomēr arī no tās nebija nekādas jēgas, jo es sapņoju tikai par basketbolu, un dejošana man izraisīja riebumu.”

Jāpiepilda tēva sapnis

„Mani vienmēr ir kaitinājusi tēva lielība. Vienalga, kādi svētki mūsu mājās tika svinēti, viesi vispirms tika vesti pie skapja, kur bija saliktas trofejas un diplomi, kurus biju ieguvis dejojot. Ikreiz, pārcilājot katru diplomu, katru medaļu, tēvs lepnumā smaidīja un viesiem apgalvoja: „Manam dēlam ir talants! Nākotnē mēs vēl dzirdēsim par viņu!” Man tas riebās un riebjas joprojām! Tēvam pat vienalga, ka vecmāmiņas un citi ģimenes draugi to visu jau vairākkārt redzējuši, tik un tā katru reizi no jauna tēvs velk katru pie skapja. Nesen sapratu, kādēļ vecāki mani spiež apmeklēt dejošanu un vienmēr bargi soda par neapmeklētām deju nodarbībām. Izrādās, tēvs bērnībā arī tika vests uz dejošanu, un viņam dejošana tiešām labi padevusies, taču, tā kā vectēvs vecmammu bija pametis ar pieciem bērniem, ģimenei nebija lielas rocības, tādēļ vidusskolā tēvs pārstājis apmeklēt dejošanu. Acīmredzot viņš bija iedomājies, ka dejošanas talantu esmu mantojis es.”

„Kaut arī esmu jau pieaudzis un man ir draudzene, vecāki joprojām vēlas turēt mani pavadā, spiežot apmeklēt dejošanu. Tiesa gan, tēvs ir mainījis taktiku un pievērst dejošanai mani mēģināja, izvirzot ultimātu: „Ja rīt neaiziesi uz dejošanu, visu nedēļas nogali paliksi mājās! Ja vien es uzzināšu, ka atkal neesi bijis dejošanā, vari pateikt Anetei, ka tev ir mājas režīms!” Kā tēvs nesaprot, ka mani nesaista dejošana? To visu vajag viņam! Ar manu starpniecību viņš vēlas piepildīt savas ambīcijas! Es viņam to esmu teicis — un ne reizi vien. Esam par to daudz strīdējušies. Mamma allaž paliek ārpus mūsu konflikta — dažreiz liekas, ka mamma ir manā pusē, ka viņa mani saprot, tikai baidās iebilst tēvam... Pēdējais piliens bija tēva draudu izpildīšana. Vienas brīvdienas viņš patiešām mani iespundēja mājās, atņēma mobilo un manai draudzenei pateica, ka man ir mājas arests un nekādu randiņu nebūs... Tomēr, neraugoties uz tēva nepārtrauktajiem pūliņiem, šoreiz nolēmu pastāvēt par savām tiesībām un izvēlēties to, ko patiešām vēlos darīt: jau gandrīz pusgadu dzīvoju pie vecmammas un kontaktējos tikai ar mammu. Deju nodarbības neapmeklēju, uz mammas un vecmammas mēģinājumiem pierunāt mani atsākt dejošanu nereaģēju. Mājās atgriezīšos tikai tad, kad tēvs beidzot sapratīs, ka es neesmu viņš, ka esmu cits cilvēks, ka man ir savas intereses, ka mani neinteresē dejošana. Viņam beidzot jāpieņem tas, ka esmu gana pieaudzis, lai pats zinātu, ko vēlos!”

Kristīne Ancāne, žurnāls "Sīrups"/ Foto: Shutterstock