Pilošu krānu pats salabot nevar, bet meistaru saukt neļauj. Kas tās par vīra "dīvainībām"?
“Kā panākt risinājumu situācijā, kad vīrs ilgstoši neatrisina dažādus saimnieciskus jautājumus? Ja sāk pilēt krāns, jāsalabo durvju rokturis vai jāizdara vēl kāds cits darbiņš, kas daudz laika neprasa, var paiet mēneši, līdz tas tiek paveikts," savu sāpi mums uztic kāda lasītāja.
"Ja ierosinu, ka dažādu lietu labošanu varētu uzticēt meistaram, vīrs sadusmojas. Nesaprotu, kāpēc par to dusmoties, ja reiz vīram pašam šos darbus darīt negribas?” viņa raksta.
Situāciju komentē psihoterapeits Arnolds Cerbulis
“Būtu dabiski, ja ģimenē cilvēki varētu runāt par dažādām tēmām, tostarp par darbu sadali, un šādi atrast abpusēji pieņemamāko variantu. Kāpēc gan neizmantot meistaru, ja vīrs pēc darba jūtas noguris vai vienkārši nevēlas veikt šādus saimnieciskus darbus? Tas ir gluži tāpat, kā par sievietes pienākumu nav jākļūst ēdiena gatavošanai. Protams, tas ir jauki, ja vīrietis var salabot salūzušus priekšmetus un šādi uzņemties atbildību par mājas saimniecisko pusi. Taču tam nebūtu jākļūst par normu ikvienam.
Ļoti svarīgi ir neiestrēgt standarta dzimuma lomās
Jebkuram cilvēkam ir svarīgi saņemt akceptu ģimenē, ka viņi tiek mīlēti, arī būdami nepraktiski un noguruši. Būtiski ir nodalīt standarta dzimuma lomas no mums pašiem – konkrētajiem cilvēkiem, svarīgi, lai šī loma, ar kuru mums asociējas vīrišķība vai sievišķība, nav vienīgā, ar kuru sevi izsakām ģimenē. Ja vīrietis jūtas vērtīgs un pieņemts, tad durvju rokturi viņa mājā var pielikt arī kāds cits cilvēks. Taču nereti vīrietis par sevi nav pārliecināts. Dzirdot, ka sieva vai draudzene ieminas, ka saimnieciskās lietas varētu kārtot kāds cilvēks no malas, viņš jūtas apdraudēts, viņš to uztver kā sievietes norādījumu uz viņa nepilnībām.
Varbūt arī gulēt tu vari ar citiem vīriešiem?
Vīrietim šķiet, ka, pie saviem darbiem pielaižot svešu cilvēku, viņš zaudēs atbalsta punktu un apjausmu, ko tad viņš īsti ģimenē savai sievai nozīmē. Viņam var rasties jautājums: varbūt tu arī gulēt vari ar citiem vīriešiem? Šādu vietnieku neviens normāls vīrietis nevēlas. Līdzīgi ģimenē dažkārt jūtas arī sievietes. Piemēram, kad vīrietis ieminas, ka gribētu brīvdienās izmēģināt jaunu recepti, sieva satraukti reaģē: “Vai tad es tik slikti gatavoju?!” Tā dēļ, ka vīrietis izsaka vēlmi pagatavot jaunu ēdienu, sievai rodas sajūta, ka viņai kaut kas tiek atņemts un viņa zaudē sava svarīguma apziņu. Tas tāpēc, ka šo cilvēku identitāte ir ielikta tradicionālajā sievišķībā un vīrišķībā. Tā viņiem ir jāsargā, jo rada drošības izjūtu.
Strīds par sīkumiem ir kā pumpa ģimenei uz sejas
Ikvienam ģimenē svarīgi no otra saņemt akceptu un pašam noticēt, ka tieši es esmu svarīgs savai ģimenei, nevis tie darbi, ko izdaru. Taču nereti tradicionālajās lomās cilvēki ir iestrēguši līdz tādai pakāpei, ka par šiem jautājumiem pat nedomā.
Strīds par sīkumiem parasti ir tikai simptoms, tā ir kā pumpa uz ģimenes sejas. Strīdā to izspiežam, bet tas nenozīmē, ka līdz ar to mainās arī ģimenes vielmaiņas process. Būtu svarīgi saprast katra konflikta dziļāko būtību, un tas visbiežāk ir jautājums, kā mēs vispār ģimenē jūtamies. Strīdoties par saimnieciskām lietām, sieviete zemtekstā var runāt par to, ka, viņasprāt, vīrietim vairs nav svarīgi, kā viņa jūtas savās mājās, par to, ka viņas dzīvē ienāk vientulības izjūta. Savukārt vīrieša zemteksts var vēstīt, ka viņš, paveicis kādu mājas darbu, nejūtas novērtēts, viņš redz, ka sieviete to uztver kā pašsaprotamu faktu, un sāk justies kā kalps, nevis mīļotais. Kamēr pāris neapzināsies strīda patiesos cēloņus, tas paliks neatrisināts.”
