Vai tiešām mūsdienu bērni ir briesmīgi?

Portālā mammamuntetiem.lv publicēju aptauju* - “Vai mūsdienu bērni ir briesmīgāki nekā agrāk?” 38% procenti aptaujāto atbildējuši ar “Jā, noteikti!”. Šis rādītājs apliecina izvirzītā temata aktualitāti. Savukārt 33% atzīmējuši – “Ja bērni tagad ir briesmīgāki, tad tā ir vecāku vaina”. Es priecājos, ka tik liela daļa respondentu redz kopsakarību un nevaino nepaklausībā vai sliktā uzvedībā bērnus. Tikai 11% pārliecinoši atzīmējuši – “Nē, tās ir muļķības” un 18% izvēlējušies atbildi, ka visos laikos bērni ir vienādi.

Mans novērojums ir tāds, ka parasti mūsdienu bērnus vārdiski par briesmoņiem padara cilvēki, kuri ir vecāki par 45 gadiem. Es vienmēr atbildu, ka tā nebūt nav, un mani sadusmo šāda attieksme pret bērniem. Ja arī kāds mazais slikti uzvedas, tā ir pašu pieaugušo atbildība. Parasti šīs sarunas izvēršas neauglīgās diskusijās, tāpēc uz sarunu par briesmīgo bērnu tematu aicināju profesori, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras vadītāju Guntu Ancāni.

“Mūsdienu bērni ir ar pašvērtības izjūtu - brīvi, radoši. Tādējādi bērni ir kļuvuši pieaugušajiem neērti. Viņi apzinās savas tiesības un tās pieprasa,” skaidro profesore G. Ancāne. Kādos veidos bērni to dara, tas savukārt ir ģimenes audzināšanas jautājums. Šis ir stāsts par brīvību. Brīvam būt ir labi, bet grūti. Mūsu bērni to mācās.

Mūsdienu bērni ir psihiski veselāki. Katra nākamā paaudze ir izglītotāka, attīstītāka. Arī profesore piekrīt tam, ka bērni ir briesmoņi, parasti saka vecākā paaudze. Labā ziņa - paši vecāki tā nedomā, jo katra paaudze attīstībā iet soli uz priekšu.

Man nevajag paklausīgus bērnus

Laiku pa laikam dzimšanas dienās man kāds novēl: “Lai tev paklausīgi bērni!”. Bet es atsakos no šīs dāvanas. Man nevajag paklausīgus bērnus. Man vajag domājošus, enerģiskus un atvērtus bērnus, kas paši jūt un zina, ko viņi grib. Kuriem ir savs viedoklis  un es ļauju šo viedokli paust. Jo pieaugušajiem vienmēr NAV taisnība.

Man šķiet, ka mūsdienu bērni vairāk saņem bezierunu mīlestību. Pret viņiem izturas kā pret maziem cilvēkiem, nevis kā pret neko nesaprotošām būtnēm. Piemēram, jau kopš dzimšanas jaundzimušais ir kopā ar mammu. Kad dzima mana paaudze, mūs tūlīt pēc dzimšanas no mammas aiznesa prom uz citu telpu, pie svešiem cilvēkiem. Tikko bijām zem mātes sirds un siltumā, bet nu – lielā, svešā telpā.. Ko mēs jutām?

“Nejaucies pieaugušo sarunās!”, “Tu esi mazs, neko nesaproti, kad izaugsi, parunāsim par to” – tās bija ierastas atbildes, ko saņēmām no vecākiem, pieaugušajiem. Bērnus pēra – citu vairāk, citu mazāk. Atceros, kāda skolotāja mani rāva aiz bizēm, viņai likās, ka galvenā pļāpātāja tās stundu laikā biju es. Es tā nebiju, tomēr man nebija tiesību iebilst. Pieaugušajiem taču vienmēr taisnība.

Profesore uzsver – lai mēs kā sabiedrība veiksmīgi attīstītos, jaunajiem ir nepieciešams vecākās paaudzes emocionālais atbalsts. Īgnie, nīgrie un sapīkušie vecīši ir pastāvējuši vienmēr, tomēr ir jāsaprot, ka šim atbalstam ir nozīme. Vai un cik lielu emocionālo atbalstu no vecvecākiem saņem jaunās ģimenes?  “Vecvecāki veltīgi apgrūtina bērnu pieaugšanu. Mūsu vecākajai paaudzei vērtība bija paklausība. Jāatceras, ka šī vērtība raksturo labus kalpus, vergus. Paklausība nav bijusi vērtība augstdzimušo ģimenēs. Viņi savus bērnus neaudzināja paklausīgus, bet gluži pretēji,” skaidro profesore G. Ancāne. Ko gribam izaudzināt mēs?

“Paklausīgu cilvēku masu ir viegli vadīt, tā ir ērta – atskatieties vēsturē. Bet neveidosim jaunu kalpu šķiru! Ja audzinām paklausīgu bērnu, cena, kas par to vēlāk ir jāmaksā, ir pārāk augsta. Šāds cilvēks biežāk slimo – gan bērnībā, gan spēka gados. Arī ar somatiskām un psihiskām saslimšanām. Viņš nespēj atraisīt savas personības potenciālu. Cietēji ir vecāki, jo izaugot viņu bērns nejūtas laimīgs. Cieš arī sabiedrība kopumā, jo tādas psihiski nelīdzsvarotas, narcistiskas personas atbildēs par mūsu turpmāko dzīvi. Šāda rīcība ir nesaprātīga un tuvredzīga. Tas ir nejēdzīgi,” rezumē speciāliste.

Lolosim savus bērnus!

Noslēgumā profesore izstāsta epizodi no Hansa Kristiana Andersena pasakas Sniega karaliene.  Kad paklausīgā māsiņa Gerda nonāca pie laupītājiem, viņa ar apbrīnu un skaudību nolūkojās laupītāju meitā, kura bija atraisīta un sirsnīga, fantāzijas bagāta, brīva savu jūtu izpausmēs. Kad laupītāju vadoņa sievai Gerda teica, ka arī gribētu būt tāda, sieviete atbildēja: „Šādi bērni aug, ja viņus lutina un lolo!” 

*Aptauja no 7.-16. aprīlim veikta ģimenes portālā www.mammamuntetiem.lv, piedalījušies 680 respondenti.