Viņas acīs bija lasāmas bēdas un nogurums, taču māmiņa nekad nesūdzējās
Vēlējos pastāstīt jums par savu jauko supermammu Initu, kādēļ tieši viņa ir mums tik īpaša.
Viss sākās ar to, ka tētis pameta mūsu ģimeni, kad man bija tikai 13 gadi, biju pusaudzes vecumā, kad tiešām bija vajadzīgs tēta stiprais plecs, bet viņa nebija, un māmiņa mums aizstāja arī tēta vietu, laboja visu, ko parasti labo vīrieši, cīnījās līdz pēdējiem spēkiem, arī māmiņa nežēlojās nekad. Viņa cīnījās ar zobiem un nagiem tikai, lai mums ar māsu nekas netrūktu. Dzīvojam trīsistabu dzīvoklī, tas arī nav lēti, bet nu, tas ir mantojums no tēta mammas, tāpēc postā laist arī negribas un pārvākties uz mazāku arī nebūtu labi. Bet nu tā labie gadi beidzās, un māmiņa bija spiesta meklēt vēl vienu darbu, lai savilktu galus kopā. Atrazdama vēl darbu, viņai bija nežēlīgi necilvēcīgs darba laiks, viens darbs bija apsargāt mašīnu stāvlaukumu. Darba laiks bija no 17:00-8:00 un tad apdrošināšanas firma - otrs darbiņš no 09:00-17:00. Un tā māmiņa rāvās, kā nu spēdama. Negulējusi, skriedama uz otru darbu, lai tik mūsu ģimenei būtu labi, viņa nekad nesūkstējās, ka ir nogurusi, kaut gan viņas acīs bija lasāmas bēdas un nogurums, bija arī brīvdienas un vismaz tad centāmies mammai atvieglot dienu, palīdzot, kā vien spējām. Es gāju vidusskolā, man bija jābeidz skola un arī jādomā par turpmākajiem soļiem savā dzīvē, ir bijis grūti, ka tev nav kā citiem - pilni galdi katru dienu ar otrajiem ēdieniem kā filmās, bet māmiņa pat, nākdama no darba, taisīja mums ēst. Skolā sākās eksāmenu laiks, man nedaudz atbrīvojās laiks, arī tad, kad māmiņa vēlējās nedaudz atvilkt elpu, es sēdēju viņas vietā naktī un strādāju, nekā citi pusaudži - zina tikai to, kā no vecākiem izspiest naudu. Un arī to laiku, kamēr piestrādāju pie mammas darbā, naudiņu viņa atdeva man, ko pati biju nopelnījusi vienkārši sēžot un vērojot mašīnu stāvlaukumu, lai viss būtu kārtībā...
Pabeidzot skolu, devos uz ārzemēm un arī mamma un vecāmāte mani morāli un finansiāli atbalstīja, jo pirmo mēnesi, kad aizbraucu uz turieni, nebija darba. Mamma sūtīja naudu. Man bija tik liels kauns, ka man bija jāņem tā naudiņa, bet kad darbs sāka iet no rokas, es vienkārši nespēju pateikties savai māmiņai par viņas rūpēm, par visu, ko viņa mums deva, es pat nespēju atlīdzināt viņai par visu, ko viņa darījusi manā un māsas labā, es vienkārši vēlos pateikt paldies Dievam, ka man ir mana mīļā, jaukā māmiņa un draudzene, kādu vien var vēlēties.
Tāpēc es domāju, ka mana māmiņa ir pelnījusi šo dāvanu karti par mūža ieguldījumu savos bērnos!
