Viņš pat nav mans bijušais. Bet - kādēļ es tik ļoti raudāju puiša dēļ?
Protams, nebūšu vairs pirmā kaucēja vai noskumusī dvēsele, kura par šo tēmu prasa kādu padomu. Izmēģinājusi esmu tikpat kā visu. Psihologa konsultācijas, citi puiši, ierakšanās darbā un treniņos. Maksimāli cenšos aizpildīt savu laiku, lai ne par ko citu nav jādomā.
Šis puisis nav pat mans bijušais. Mūsu kontaktēšanās ilgums bija kādi nepilni trīs mēneši un tad jau tikai uz pusotru stundu, trīs līdz četras reizes nedēļā. Treniņu laikā. Sarunas bija tikai par vingrinājumu izpildi. Šad tad jau bija draudzīgā pavilkšana uz zoba un pafīrējās jau arī, bet nekad nekas neizgāja no rāmjiem. Viņš man nedeva nekādu iemeslu, lai es tagad viņu nevarētu aizmirst.
Īgni aizrādīju, ka viņš te nav vienīgais
Pirmo reizi viņu satiku vietējā ātro uzkodu kafūzītī. Es tovakar, pēc darba, aizgāju pabazarēt ar savu draudzeni. Pakavēt viņai laiku, kad negaidot iebrāzās trīs puiši. Viens no viņiem bija ļoti bravūrīgs, kamēr pārējie divi klusi piesēdās pie letes un pasūtīja alu. Viens no viņiem bija miesās plats un piestūma mani tik ļoti klāt pie sienas, ka nebija vairs vietas. Diezgan īgnā tonī šim aizrādīju, ka viņš nav vienīgais, kurš tur sēž. Pagriezis seju pret mani, viņš vienaldzīgi nobubināja "piedod". Izrādījās, ka viņi arī zina to manu draudzeni un tā nu sākām piecatā runāt. Beigās tiku uzaicināta uz treniņu. Aizgāju, pamēģināju, iepatikās un tā trīs mēnešus. Nekas īpašs starp mums nenotika. Bijām labi paziņas. Pienāca diena, kad viņš beidza koledžu. To pašu dienu uzzināju, ka viņš un pārējie kara biedri brauc prom un man pat nesanāca atvadīties......Jā, bija žēl, jo ar diviem puišiem no tā bariņa bija laba draudzība jau radusies, bet sev pašai par pārsteigumu, tikusi mājās, nokritu uz ceļiem un sāku raudāt.
Brālis pateica: tās ir mīlas mokas
Lai es raudātu puiša dēļ? Es pat nejutu pret viņu nekādas simpātijas! Kādēļ es tik ļoti raudāju viņa dēļ?
Pāris mēnešus staigāju kā transā. Biju vienaldzīga pret visu apkārtējo, kolēģi mani vairs nepazina, brālis jau uzreiz pateica, ka tās laikam mīlas mokas. Tieši viņš man lika iet un meklēt profesionālu palīdzību. Krita uz nerviem man tik ilgi, kamēr pateicu kas par lietu.
Joprojām par viņu domāju. Katru rītu pamostos, pie sevis viņam saku, lai veiksmīga diena. Pāris reizes pat ir bijis, ka šķiet, dzirdu viņa balsi, kura man atbild.
Neesmu romantiķe un vispār esmu stingri pārliecināta, ka esmu vēl par jaunu, lai veidotu attiecības vai trakāk - iemīlētos kādā. Man vēl tikai mana dzīve jāveido, bet viņš ir kā ērkšķis, kuru nevaru izvilkt. Nelīdz nekas...
Dīvainā kārtā sirds man saka, lai gaidu
Domas par viņu man liek smaidīt, dod man spēku izturēt katru dienu un spēku, ticību, lai sasniegtu savus mērķus. Par viņu neko kopš tās asaru dienas neesmu dzirdējusi. Man nav ne jausmas kā viņam iet, ko viņš dara. Vai viņš vesels, vai laimīgs. Šis tas jau šķita dīvaini. Viņš negribēja, lai es zinu, ka viņš brauc prom. Viņš man pat nolasīja lekciju par neitrālu uzvedību un draudzību, pirms devās prom, lika man noprast, ka nav jēgas, bet es arī nedevu nekādas norādes, ka viņš man patiktu, un tas bija tik savādi...
Ko man darīt? Kā lai viņu aizmirstu? Nu, neesmu viņam piemērota, un viņš nav piemērots man. Pārāk atšķirīgi esam. Kā lai viņu izmetu no prāta? Dīvainā kārtā mana sirds saka, lai gaidu. Ja būšu pacietīga, tad kādu dienu sapratīšu kādēļ viss notiek tā kā jānotiek, bet ja man vēl kaut dienu būs par viņu jādomā.....Nezinu kas ar mani tad būs. Es to vienkārši nevaru vairs izturēt.
Kāds man var palīdzēt?
Mammamuntetiem.lv / Foto: Shutterstock
