Zaļā žurnāliste Anitra Tooma: „Mazāk strādāt, vairāk mīlēties!”
Vides žurnāliste Anitra Tooma šajā pavasarī piedzīvojusi gan tuvu cilvēku aiziešanu, gan skaistākos un intīmākos dabas atdzimšanas mirkļus, ko parādījis mīļotais vīrietis. Dzīve, trauslā un skaistā, turpinās.
Žurnāla Vides Vēstis galvenā redaktore un viena no Latvijas Radio raidījuma Zaļais vilnis veidotājām Anitra Tooma visu, par ko raksta un stāsta citiem, izmēģina uz savas ādas. Ilgu laiku viņai šķitis, ka pašas āda ir, kā mēdz teikt, gana bieza. Taču šā pavasara lielie zaudējumi – Imanta Ziedoņa un Anitras tēva Viljara Tooma aiziešana – izsituši no sliedēm. Viņa atgūstas pavisam lēni. Palīdz, kā parasti, darbs un braucieni pie dzīvesdrauga Viļņa uz Mazirbi. Daba vienmēr dziedē.
Ar Ziedoni katrs savā pusē naktsvijolei
– Piedod, ka man tevi jāsaraudina, jautājot, kā jūties šajā pavasarī...
– Jā, pavasaris man atnāca ar asaru plūdiem... Sākot jau ar to, ka nomira Imants Ziedonis. Es viņu uztvēru par tādu kā garīgo tēvu. Un viņš arī man Kvēpeni uzdāvināja. Tagad Kvēpeni esmu atdevusi meitai un jaunajiem tur pa kājām nemaisos. Galu galā cik var staigāt pa vienām un tām pašām takām!
– Kā Ziedonis tev Kvēpeni uzdāvināja? Biju domājusi, ka tā ir leģenda.– Burtiskā nozīmē uzdāvināja. Kad mainījās laiki, mēs ar manu puiku tēti Gunti un visiem bērniem – Aneti, Jumi, Daini – bijām aizgājuši dzīvot meža vidū. Bijām folkloristi, šausmīgi ideālisti, mums likās, ka tagad celsim Latviju. Netālu bija pilskalns, slavenais pieclatu ozols...
Pirms tam vīrs mūs bija aizvedis uz Madlienu, bet tur bija ļoti skarba dzīvošana, īpaši ar maziem bērniem. Un tad mans tētis Viljars teica: “Kaut kas jādara. Ir pilni meži ar tukšām mājām.” Un aizveda mani uz Kvēpeni. Bija septembris, zilas, zilas debesis... Uzgāju uz kalna maliņas, bet tur lejā – māja. “Jā!” es teicu. “Es gribu te dzīvot!” Tur bija dzīvojis mežsargs un mežstrādnieki. Braucām pie mežziņa Pliķēna, un viņš bija pārsteigts, ka cilvēki, abi ar augstāko mežsaimnieka izglītību, grib dzīvot meža vidū, strādāt par mežstrādniekiem. Nu labi, es jau nestrādāju, bet Guntis gan sāka, lai tikai mēs varētu tur dzīvot.
Kad visi sāka atgūt īpašumus, mums šķita, ka mūs izmetīs ārā. Tolaik visi brauca pie mums ciemos, sēdēja pie ugunskuriem, dziedāja. Sapratām, ka nekad nevarēsim ap māju uzbūvēt sētu un ka esam šīs vietas kalpi, ne saimnieki. Viens no mūsu ciemiņiem, Aigars Liepiņš, vietvārdu vācējs, reiz ierosināja, ka jāprasa palīdzība Kultūras fondam un Imantam Ziedonim, kurš tolaik bija fonda direktors. Mēs nebijām pazīstami. Ziedonis reiz atbrauca, apskatījās, kā tiek tīrīts pilskalns, un noteica: “Jā, šiem cilvēkiem vajag palīdzēt.” Un aizbrauca. Un tā mēs to Kvēpeni dabūjām. Man ir papīrs, ka pilsonis Kultūras fonds dāvina pilsonei Anitrai, toreiz Legzdiņai, Kvēpeni ar visām tām piederošajām ēkām. Un pēc tam, kad vien satiku Ziedoni, apkampu un teicu lielu paldies. Viņš teica: “Es tik daudziem tās mājas toreiz izkārtoju, bet tu esi vienīgā, kas mani vienmēr tā apkampj.”
– Tev ar Ziedoni droši vien labi saskanēja pa zaļo līniju.– Esmu viņu satikusi varbūt reizes desmit. Aivars Berķis un Imants Ziedonis brauca pa Latviju vērtēt ekosaimniecības, un es arī biju žūrijā. Tad mēs ar Ziedoni sēdējām, saspiedušies kopā, čukstējāmies un runājāmies. Reiz gulējām pļavā katrs savā pusē naktsvijolei un ostījām. Jo naktsvijoles taču neplūc!
Tajā dienā, kad no viņa atvadījās Doma baznīcā, man bija raidījuma montāža. Nevarēju uz to pusi pat paskatīties. Un tad 17. aprīlī mans tētis Viljars aizgāja... Man ar tēti bija īpaša saikne, vienmēr viņam vēlēju visu labāko un pat ieteicu, kuru sievu precēt un kuru ne! Pēdējā laikā satikāmies reizi vai divas gadā Liepājā, kur viņš dzīvoja. Bet tas, ka viņš aizgāja, mani tā ir satriecis...
Kāpēc tāds spīdeklis būtu jādresē?!
– Tavs tētis Viljars Tooms bija ceļotājs, rakstnieks – īsts dēkainis, vai ne?
– Viņš tāds bija. Viņam bija daudz draudzeņu, un viņam bija trīs sievas – mana mamma, tad Ilze, ar kuru viņam ir trīs bērni, un mūža nogalē viņš 18 gadus nodzīvoja kopā ar brīnišķīgu sievieti Zigrīdu. Viņi abi ar mašīnu apceļoja visu Eiropu, tētis pat grāmatu par to sarakstīja. Vēl pirms pusgada, būdams pavisam slims, viņš izdeva liepājnieku bibliogrāfisko vārdnīcu. Viņam bija tik svarīgi to izdarīt! Zigrīda palīdzēja. Pēc tam jau...
Kad sazvanījāmies, viņš teica: “Ko daru, ko daru – gaidu nāvi.” Parkinsona slimība viņu saēda. Četri gadi – un no šā gudrā, asprātīgā cilvēka palika pāri tikai tāda čauliņa. Zigrīda pēc tam atrada viņa blociņu, kur viņš raksta: “Tagad arī Ziedonis aizgājis, un šķiet, ka šis ir arī mans pēdējais blociņš...” Apglabājām viņu Smiltenē manis adītā kamzolī, blakus viņa mātei Lūcijai Upītis. Klasesbiedri bija atnākuši. Un bēru mielastā cilvēki ceļas un runā par tēti, un visu laiku kaut ko saka par mani. Jo viņiem mans darbs saistās ar tēti! Bet es tik raudu un nevaru pateikt nevienu vārdu.
– Tev no tēva tā dēkainība ir iedzimusi?
– Nav gan! Viņš ir visu pasauli apceļojis, bet es gandrīz nekur vēl neesmu bijusi!
Man vienmēr atmiņā būs viens maija vakars Cēsīs. Tas bija tāds vakars, kad viss ir smaržīgs un tā sarkani riet saule. Mēs ejam pa Priekuļu lauku ceļu. Viņš izraisīja uzticību tantiņās un lūdza, lai mūs ielaiž bēniņos. Tur mēs šķirojām vecās grāmatas un tad, ar grāmatām apkrāvušies kā ēzelīši un runādami par vēsturi un dzīvi, gājām mājās.
– Daudz ko jūti sevī no tēta?
– Gan tas uzvārds man ir, gan pasaules skatījums, gan tā spītīgā daba. Tuviniekiem droši vien reizēm esmu grūta. Tētis jau arī tāds. Zigrīda ar viņu mācēja apieties. Viņš niķojās, bet viņa tā mierīgi to uztvēra. Tas bija tik skaisti, un es tā priecājos. Visām iepriekšējām sievām likās, ka viņš ir jādresē. Nu, kāpēc tāds spīdeklis būtu jādresē?! Tad uzreiz preci kādu normālu, parastu vecīti!
Pērciet kašmiru no himalajiem!
– Tevi dažreiz dēvē par viszaļāko sievieti Latvijā – tu tā jūties?
– Vilksviņzin, vai esmu viszaļākā, bet esmu iedomājusies, ka tā ir mana misija – iedrošināt cilvēkus, ka zaļi dzīvot ir forši.
Nesen nolēmu: nē, es vairs nepirkšu gaļu parastajos veikalos! Pasūtīju no bioloģiskās saimniecības jēru, pērku bioloģiskos riekstus un augļus, pērku veikalā tikai bioloģisko pienu.
– Viņš ir tavs pirmais mazdēls?
– Jā. Man bērni piedzima ļoti agri. Iekritu ar pirmo reizi – divdesmit gados piedzima Anetīte. Līdz trīsdesmit gadiem neko citu nebiju redzējusi kā tikai bērnus un mājsaimniecību. Tad man likās, ka man mazi bērni nepatīk. Bet, kad piedzima Bruno, kaut kas manī mainījās. Šķita – pusmūžs, kas tevi dzīvē vairs var satriekt vai pārsteigt. Un tad nāk šis mazais bērns – un tevī pilnīgi kaut kas jauns atveras.
Uz Makdonaldu – ar vecmāmiņu
– Vai bērni ir pārņēmuši no tevis zaļo dzīvesveidu?
– Es jau sen ņemos ar to zaļo domāšanu, esmu centusies ne solīti greizi nespert – kamēr visi bērni nebija sadzimuši, ne dzēru, ne pīpēju, mēģināju ēst labas lietas. Un bērni to ievēro savā dzīvē, meitai mājās ir desmitreiz vairāk ekoproduktu nekā man. Bet arī mūsu ģimenē ir glutēna nepanesamība. Tagad visi kopā boikotējam kviešus.
– Slimības piemeklē, neraugoties uz zaļo dzīvesveidu.– Jā. Pēc alergologa apmeklējuma vakarā raudāju – kā mēs varam pasargāt savus bērnus? Nekā! Bet kā būtu, ja mēs nebūtu tik tikli dzīvojuši? Grūti pateikt.
Ar meitu nesen runājām – cik maz vecāki mīl savus bērnus. Baro viņus ar tādiem mēsliem! Bet tie bērni slimo... Nesen kāda zaļi domājoša meitene teica: “Tu neticēsi! Bet pirmā, kas aizveda manu bērnu uz Makdonaldu, bija mana mamma!” Ārprāts! Nu kā to var nodarīt mazulim? Un konfektes uz plastmasas kociņiem? Parasti tās stāv pie kases, un ko dara vecmāmiņas, kas grib būt mīļās? Pērk un dod mazbērniem!
– Kādus našķus tu dod savam mazbērnam?– Pirmais, ko savējam iedevu rociņā, bija liels dzintara gabals. Norīt nevar, bet labi masē smaganas.
Kartupeļu mizām jāpaliek mājās
– Dzīvesdraugs pie zaļajām idejām droši vien nav jāpieradina.– Jā, jā, tā jau liekas, ka dabas pētnieki ir baigi zaļie. Nekādi zaļie viņi nav un par manām zaļajām idejām smīkņā: “Es jau neesmu govs, es zāli neēdīšu!” Nu, ja mīļotais grib gaļu, es viņam, protams, gatavoju gaļu!
– Bet tu jau pati arī ēd gaļu.
– Ēdu, bet ne jau tā, ka 80 procentu ir gaļa un klāt varbūt maziņš, maziņš gurķītis! Bet ja mīļotais tā grib... Un pirms trim gadiem jaukā maija dienā mīļotajam sākās podagras lēkme.
– Kas ir podagra?– Uz locītavām sakrājas urīnskābes sāļi un dur kā mazas adatiņas, sāpes ir šaušalīgas. Tā ir gaļēdāju slimība, agrāk to sauca par augstmaņu slimību. Un bija jādomā, ko tad darīsim – ēdīsim gaļu vai staigāsim? Iedomājies, ko tas nozīmē dabas pētniekam, kurš katru dienu nostaigā trīsdesmit kilometru un kuram man no Rīgas jāved kruķi... Bija jāmaina dzīvesveids. Un mainīja.
Pa pārtikas veikalu kā pa mīnu lauku
– Zaļi dzīvot – ko tas, tavuprāt, īsti nozīmē?– Pirmais līmenis ir egoistiskais zaļais dzīvesveids. Pie tā parasti nonāk caur savām, bērnu vai tuvinieku slimībām. Tad tu maini ēšanu, domā, lai remonta materiāli nebūtu kaitīgi un tamlīdzīgi – dari visu sevis dēļ. Nākamajā līmenī tu dzīvo tā, lai nekaitētu planētai. Es par planētu domāju tad, kad šķiroju atkritumus, braucu tā, lai ir mazāks benzīna patēriņš. Un es sev saku: tu nevis taupi degvielu, bet neizmet izmešus gaisā. Kad stāstu par elektrības taupīšanu, man saka – ko tu āksties, labāk vairāk pastrādāt nekā dažu santīmu dēļ tā ņemties. Bet, taupot elektrību vai gāzi, es netaupu naudu, bet taupu resursus. Zaļā dzīvesveida virsotne ir vegānims, kad cilvēki nelieto un neēd dzīvnieku izcelsmes produktus. Uzskatu, ka tā ir apzināta veselības bojāšana. Viņi valkā plastmasas apavus un drēbes, ēd samērā nepilnvērtīgu uzturu, apdraud savu bērnu smadzeņu darbību... Viņi kaitē sev, lai nekaitētu planētai. Ir gan arī tā, ka tos zaļos vientiešus var labi izmantot konkurences cīņās, viņiem pat naudu nevajag, tikai iedod, par ko cīnīties... Skarbi pateicu, bet tā ir.
– Cilvēki saka – zaļi dzīvot ir dārgi, es to nevaru atļauties.
– Un zāles ir lētākas, jā?
– Vēl saka tā: nevar jau no visa izvairīties, tad labāk būt rūdītam un ēst visu.– To bieži esmu dzirdējusi. Iedomājies, ja tu nepieliec zupai sāli, tā bieži ir ēdama tik un tā. Bet, ja tu pieliksi četras karotes sāls, zupa tiešām būs par sāļu. Tas pats ar pārtiku. Pasaules piesārņojums ir tik liels, ka tik un tā nekad nevari pateikt, no kuras puses kas uzglūnēs. Un katram organismā ir savs vājais posms. Ir jāmeklē, kurš ir tavs, un jāizvairās no tā. Piemēram, mans organisms nepanes garšas pastiprinātāju E621. Tagad ražotāji ir iemācījušies melot un uz produktiem raksta nevis garšvielas, kur arī tas E jānosauc, bet gan garšvielu maisījums. Bet man uztūkst mutes gļotāda, un es jūtu: tajā, ko apēdu, bija šis E621. Un tad tu ej pa pārtikas veikalu kā pa mīnu lauku... Bet, kad piešaujas, tad var ļoti labi atšķirt, kas ir kas. Galvenais – dzīvnieku izcelsmes produkti, tur gan nevajag taupīt naudu, īpaši pērkot bērniem. Jo tajos produktos ir visvairāk piesārņojuma. Īpaši, ja iedomājamies, kā audzē cūkas un vistas. Man liekas, ka aitas un liellopus audzē mazliet saudzīgāk. Vista visu piesārņojumu no sevis izdala ar olām, tur jāskatās, kādas tās olas ir.
– Tad jau sanāk, ka no veikala plaukta ēdams nav nekas...
– Nekā! Man, piemēram, bija šoks, kad uzzināju, ka Balticovo nedod vistām ģenētiski modificētu lopbarību. Latvijā daudzi audzētāji gandrīz piketus taisa – mēs nevaram bez ģenētiski modificētās sojas, mēs būsim nekonkurētspējīgi un tamlīdzīgi! Un reiz pasākumā par eko dizainu Balticovo valdes priekšsēdētājs Arnis Veinbergs stāsta, kā viņi strādā pie eko dizaina, par dažiem gramiem samazina iepakojuma svaru un tā... Es viņam pēc tam metos virsū: rrrrrr, kāda jēga samazināt iepakojuma materiāla gramus, ja putnus barojat ar ģenētiski modificētu barību? Viņš blisina acis: “Kā?! Mēs nebarojam!” Es saku: “Bet kāpēc mēs par to neko nezinām?” Viņš atbild: “Kuru tas interesē?” Bet to vajag pateikt. Tas ir tik svarīgi! Tas man ir pēdējā pusgada labais šoks.
Pašai savs putnu noteicējs
– Kā uzlādējies pēc visiem darbiem?
– Nu, protams, ka pie dabas. Es nezinu, ko dara tie, kam nav lauku, kur aizbraukt. Ilgāk par divām nedēļām Rīgā nevaru izturēt, man ir jābrauc pie Viļņa uz Mazirbi. Tur ne par ko nav jāstrīdas, neviens neteic, ka esmu egoiste un darbaholiķe...
– Tev ir to pārmetuši?– Mūžīgi! Kad tev visu laiku urkšķ virsū, tu urkšķi pretī, un tas viss beidzas ar ugunsgrēku vai personisko zemestrīci. Bet, ja neviens neko nepārmet, ir mierīgāk dzīvot. Bet to jau tikai pusmūžā var panākt, jaunībā cilvēkus rausta hormoni.
Man dēls prasa: “Mamma, nu kāpēc cilvēki strīdas?” Es saku: “Tāpēc, ka seksā nesapas!” Viņš blisina acis un nesaprot. Bet man šķiet – labāk pateikšu viņam to laikus. Citādi cilvēki to neizrunā un strīdas par sīkumu – nenolika somu vai zeķes pareizā vietā.
– Tev ar bērniem labas attiecības?– Man pat pārsteigums, ka tik labas, jo manā ģimenē parasti bija katrs par sevi, katrs savos darbos. Man likās, ka man būs tāds pats liktenis. Es nemaz nebūtu pārsteigta, ja bērni mani sodītu ar vienaldzību. Bet izskatās, ka tā nav.
– No malas šķiet, ka tev vienmēr paveicies arī ar vīriešiem...
– Ar pirmo vīru Aigaru satikāmies augstskolā, tur Anetīte piedzima. Bet man nebija nekādas kopdzīves pieredzes, jo vecāki bija izšķīrušies. Protams, ka viņš no mums aizmuka. Ar kursabiedru Gunti mums ir divi dēli – Jumis un Dainis. Tad man bija vēl dažas jaukas attiecības. Un tad man bija tā laime, ka satiku Vilnīti.
– Vienmēr sanāk tā, ka tu dzīvo pilsētā un tavi vīrieši – laukos. Tas tāds apzināts modelis?– Vienmēr! Vienmēr dzīvot atsevišķi! Nē, nu dažreiz gadās, ka mēs ar Vilni mēnesi dzīvojam kopā, un arī nekas ļauns nenotiek! Bet man patīk, ka Vilnis dzīvo laukos. Vispār es ģībstu no dabas pētniekiem. Viņi ir tik forši! Tik interesanti! Bet tu dabas pētnieku nevari ielikt pilsētā. Pilsētas vīriešiem ar mani ir garlaicīgi, un man ar viņiem.
– Vilni tu sauc par personīgo putnu noteicēju.
– Viņš ir Slīteres Nacionālā parka zoologs un labi orientējas visos, kam ir mugurkauls: rāpuļos, abiniekos, putnos un zīdītājos. Viņš fantastiski fotografē, es ar to ļoti lepojos. Bet tādas bildes, kādas taisa viņš, var dabūt, tikai dienām, nedēļām, mēnešiem ejot dabā. Žēl, ka to Latvijā pagaidām nenovērtē.
– Kā tu tos vīriešus pievilini? Dabas pētnieki ir tādi nopietni, skarbi puiši...– Man šķiet ar Vilni no aizlaikiem esam kopā. Tā dīvainā sajūta: no rīta pamosties un saproti – mēs visu mūžu esam bijuši kopā. Kad esmu kopā ar Vilni, ļoti labi pazīstu putnu sugas, jo lasu viņa domas. Mēs ieraugām putnu, viņš nodomā, kas tas ir – es dzirdu viņa domas un skaļi nosaucu sugu.
Viņš ir tāds mierīgs, mierīgs... Saki, ko gribi, viņš uz visu atbild: “Jā, mīļā.” Tas nekas, ka dara pa savam, bet es nesatrakojos.
– Mazirbe tev ir īpaša vieta?– Bez Viļņa man Mazirbe ir tukša vieta. Bet Vilnis tur ir, un tur ir mūsu suns Irma. Viņā ir sakoncentrējušies visi mani dārgie suņi, kādi vien man bijuši.
Dzīve paiet!
– Jūties saprasta ar savu pārliecību?– Es jau apkārt ar savu taisnību neskraidu – ja kādam vajag, klausieties. Atbildu tikai tad, ja man prasa.
Zaļais dzīvesveids – tas ir lēti! Viszaļākais pirkums ir tas, ko tu nenopērc. Mums visu laiku stāsta: tev jāpērk tas un tas, un tad tu būsi laimīgs. Un mēs strādājam tik daudz, ka nav laika to naudu tērēt. Tad labāk strādāt mazāk, tērēt mazāk – vairāk runājies, mīlējies! Mēs jau visu laiku kāpjam uz tiem grābekļiem: strādājam, strādājam... Bet dzīve paiet!
– Un kas paliek?– Tieši tā es sev nesen jautāju. Pagājušajā vasarā man palika 50 gadu. Kad tuvojas tāds vecums, cilvēks kļūst domīgs. Man pašai patīk makrofotogrāfija, patīk fotografēt kukaiņus. Putnu fotogrāfiem notiek visādi konkursi, bet kukaiņu fotogrāfiem – nekad. Aizgāju uz Dabas muzeju un teicu, ka gribu brīvprātīgi noorganizēt Latvijā pirmo kukaiņu fotokonkursu un ka tas būs mans veltījums latviešu tautai. Un es to noorganizēju. Pieteicās ļoti daudz fotogrāfu, un tagad izstāde ceļo pa Latviju. Un šogad žurnāls Vides Vēstis kopā ar slīterniekiem taisa fotokonkursu Slīterei 90. Es paredzu, ka tas arī būs lielisks notikums.
Ieva Raiskuma, „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris
