Bērns par pagalmā atrastu kaķīti: "Mammu, vai arī tevi "nošpricēt"?"
„Nāc paskaties – atkal viens kaķītis guļ ar izdurtām actiņām krūmos,” aizelsusies jau pa durvju spraugu aicina meita. Mani ķer tipiska situācija, kas izpaužas teju hrestomātiskās sarunās. „Vai tiešām tik traki? Būsi kaut ko pārskatījusies…”
Nu skaidrs, ka viņš tur guļ, bet tu taču ceri, ka, šādi blefojot, bērns taču liksies mierā un varēsi palikt savā komforta zonā. „Bet, mammu, viņš patiešām tur guļ!” jau uzstājīgi turpina bērns. Mēģini mainīt tematu, bet tas tūdaļ griežas atpakaļ. Stāsti tukšvārdības par pasaules nesalāpīšanu, līdz pašai kļūst nelāgi… Tu saproti, ka bērnam ir būtiska situācija, vienalga, jautājums būtu par kaķi vai Bārbijas salauzto kāju, bet tas ir šobrīd pats svarīgākais viņa dzīvē, un tavs pienākums ir atbalstoši reaģēt. Tad tomēr jāiet. Šķendēdamās un pukodamās par nedienām kā tāda „mutere” šā vārda īstenajā nozīmē aun kājas un velcies uz krūmiem skatīties…
Otrdien mums mājas pagalmā bija kumelīšu vakars, kad tika skalotas actiņas apmēram divus mēnešus vecam kaķēnam. Kaimiņu tante, pamanījusi krūmos žēli ņaudošu kaķēnu, steidza pie manas meitas, sak’, kādi gan cilvēki nežēlīgi, izdūruši acis… Ierasts, ka manas desmit gadus vecās meitas uzmanību parasti piesaista būtnes, kam iet sliktāk. Skolā iestāsies par puisi, kuram dūšīguma dēļ skolotāja neļaus uzstāties deju koncertā, ekskursijā izmaksās saldējumu, kam ar naudiņām švakāk, bet „rajonā” pamanīs pamesto dzīvnieku ciešanas. Apskatot tuvāk, atklājās, ka vainīga pūžņojoša infekcija, kā dēļ mazās pūku bumbiņas acu āboli aizlipuši kā nebijuši.
Šodien kaķēns tika aizgādāts uz tuvējo veterināro klīniku, kur ārsts pēc apskates bērniem paziņojis, ka redze tam diemžēl zudusi neatgriezeniski, taču iespējams to turēt mājās drošos apstākļos. Kur ņemt mājas? „Varbūt kāda tante,” cerīgi spriež meita. Kad ierosinu kaķēnu iemidzināt, atsaucoties uz banālo „tā viņam būs vieglāk”, meita skarbi noprasa: „Bet, mammu, ko tu izvēlētos, ja paliktu akla – lai tevi nospricē vai tomēr gribētu dzīvot??? Nu?! Kāpēc tad kaķim būtu jāmirst?”
Pēc šāda, būtībā – retoriska, jautājuma visa mana «pareizība» tūdaļ izplēn kopā nesaturamā masā gluži kā putukrējuma pikucis karstā ķīselī. Mēģini saturēt, no kuras malas gribi, taču veidojums tūdaļ iztek pa citu pusi… Jo taisnība jau tam bērnam ir.
Problēmas, kas dzīvo apkārt, izliecies neredzam līdz brīdim, kamēr kāds tās neietērpj tiešos jautājumos un nepalaiž tev tieši pierē. Tu dzīvo pasaulē līdz zināmām robežām, cenšoties neko nezināt par to, kas ir aiz tām. Diezgan iemidzināti… Un ko nu?
