No Aspazijas līdz ārlietu ministram Munteram: Latvijas pirmās seksa ikonas
Citi laiki, citi tikumi – tieši ar tik vecmāmiņu cienīgu teicienu jāsāk šis stāsts. Jo laikā, par kuru runājam, par tādu jēdzienu kā seksa ikonas vai seksīguma iemiesojumi publiski nerunāja. Latvijas pirmās seksa ikonas pētī žurnāls “Pastaiga”.
(1890.–1967.)
Rīgas Latviešu biedrības Interimteātra zvaigzne jau agri tika raksturota kā pievilcīga un īpatnēja personība un kļuva par liktenīgo sieviešu lomu meistari – viņa tēloja gan Šekspīra Džuljetu un Fausta Grietiņu, gan princesi Gundegu. Uz skatuves Annija Simsone nekad nelietoja parūkas, bet parādījās pati savā dabīgā izskatā. Grimu arī nav varējusi ciest, tādēļ, to liekot, nekad savu seju neapklāja ar biezu kārtu, bet tikai ievilka nepieciešamos vaibstus. Simsone allaž gribēja palūkoties pasaulē, papildināties savā mākslā uz ārzemju ievērojamām skatuvēm un pie turienes teātra mākslas pedagogiem, tāpēc 1912. gadā devās uz Berlīni.
Spilgta bija ziņa par drīzo aizceļošanu uz Ameriku, kur Simsone tika angažēta Irving Palace Ņujorkas vācu teātrī un guva lielus panākumus — sevišķi ar Fausta Grietiņas tēlojumu. Viņa tika cildināta avīzēs, teātrim nauda plūda kā pa reni, jo izrādes bija izpārdotas. Taču tikpat būtiski, ka tieši šajā teātrī viņai bija lemts iepazīties ar Rūdolfu Aiheru, jauno varoņlomu un mīlētāju tēlotāju – jauno, blondo, zilacaino no Vīnes angažēto aktieri. Aihers iesākumā Annijai palīdzēja apgūt vācu valodas nianses, tad viņi tēloja mīlētājus uz skatuves, līdz Ziemassvētkos saderinājās. Laulībā dzimuši divi dēli. Annijas Simsones māsas ir ne mazāk zināmas sabiedrības dāmas – žurnāliste un izdevēja Emīlija Benjamiņa un aktrise un dziedātāja Minna (Tusnelda) Simsone. Tā laika presē bieži tika pieminētas Benjamiņu nama pieņemšanas, tur redzētās kleitas un rotas.
