Mūslaiku kultūras fenomens - lielais šķiršanos skaits. Skaidro psihoterapeite
Pētnieki spriež, ka lielais šķiršanās procents jau dēvējams par šā laikmeta sabiedriskās kultūras fenomenu. Pārsteidzoši, ka Latvijā runas par šķiršanos cilvēkus satrauc tikai pie kafijas tases, bet visā pasaulē tas ir jautājums, kas tiek uzskatīts par nopietnu problēmu, kura jārisina, par kuru jārunā.
Ja mūs kāds pamet, tas ir ļoti sāpīgs pārdzīvojums. Diviem pieaugušajiem šķiroties, vislielākās problēmas rodas bērnos. Tieši šis aspekts uztrauc pētniekus visā pasaulē, jo bērna uzvedība, reaģējot uz vecāku šķiršanos, mainās.
Kāpēc cilvēki šķiras?
Kā lai skaidro mūslaiku kultūras fenomenu – milzīgo šķirto laulību skaitu? Viens no skaidrojumiem – vidējā dzīves ilguma palielināšanās. Solījums, ko vēl pirms pāris gadsimtiem līgava un līgavainis deva pie altāra – mīlēt un būt kopā līdz kapa malai, salīdzinājumā ar mūsdienām būtībā paredzēja visai īsu kopdzīves laiku. Slimība, pārmērīgs darbs, kari drīz vien kādu no partneriem atstāja atraitņos. Šķiršanās, kaut citādā ceļā, tika atrisināta. Taču mēdz būt arī lieliskas sagadīšanās! Satiec savu otro pusīti, ar kuru tev ir labi, un dzīvo kopā līdz pat zelta kāzām! Cilvēkam ir dabiski gribēt pastāvību un paredzamību! Jo ilgāk dzīvojam, jo labāk otru cilvēku pazīstam, zinām viņa tikumus un netikumus – un, ja šis cilvēks turklāt mums ir atbilstīgs, spēj mainīties mums līdzi – ideāli! Tas ir sapņu variants, uz kuru mēs tiecamies – lai viss ir paredzami un lai mūs nekad nepamet!
Trešais aspekts – reliģiskā pārliecība un kanoni. Tiek radīta mākslīga sistēma, kuras vārdā mēs neuzdrīkstamies pamest otru cilvēku. Taču modernā domāšana, individuālā brīvība liek cilvēkiem domāt par personīgo labsajūtu partnerattiecībās, un laulātie šķiras... Kādreiz tam patiesi ir objektīvi iemesli, proti, otrs ir dzērājs vai kauslis, vai arī viņai piemīt spēļu atkarība, vēlēšanās pamukt no mājām un padzīvot “brīvu dzīvi”. Tādējādi ar šķiršanās fenomenu turpmāk būs jārēķinās.
Šķiršanās ceļš
Tas, ka otrs partneris izvēlas aiziet it kā a apriori, mums pasaka, ka man nav pietiekamas vērtības, neesmu pietiekami smuka/smuks, pietiekami laba/labs. Pirmā trauma, ko saņem pamestais, ir trieciens pašcieņai. No šā pazemojuma dzimst dramatiskas reakcijas.
Šķiršanās gadījumos izejam visus tos pašus posmus, kā pārdzīvojot jebkuru zaudējumu, arī tuva cilvēka nāvi, tikai šiem posmiem nu jau pievienojas ļoti daudz naida un aizvainojuma. Tā izpaužas aizsardzība pret mūsu pašcieņas katastrofālu pazemināšanu. Jārēķinās, ka, pārdzīvojot šķiršanos, būs jāiet cauri daudzām iepriekš paredzamām emocijām. Ieteikums – ļausimies sāpēm! Paradoksāli – bet tas paņem mazāk laika. Bēdas prasīs no diviem līdz sešiem mēnešus, bet, ja mēģināsim situāciju ignorēt, sāpes pabāžot “zem dīvāna”, tās tur var sēdēt gadiem ilgi.
Šoks
Vienmēr pirmā reakcija pēc zaudējuma ir šoks, bet šķiroties pievienojas pazemojums, kam seko dusmas. Visai bieži gadās, ka šoks un pazemojums it kā iekapsulējas ilgākā laika periodā un cilvēks it kā paralizējas, nespējot sadusmoties (un tādējādi pāriet nākamajā fāzē!), iekrītot depresijā. Savā ziņā, ja uzskatām, ka vienīgās patiesi sliktās šķiršanās sekas ir iespaids uz bērniem, tad šī dramatiskā reakcija varbūt bērniem pat vēl nav tik traģiska, jo naids, kura sākotnēji nav, palīdz bērniem pārvarēt šķiršanās momentu. Diemžēl neviena fāzēm neizkritīs, dusmas, kurām jānāk, nāks. Ja tās nebūs uzreiz, tad tās “uzplauks” vēlāk.
Dusmas
Šīs fāzes izpausmes var būt visdažādākās. Vieni noņemsies ar kritizēšanu, piemēram, ja partneris pametis citas/cita dēļ, tad pamestais ņemsies kritizēt jauno izvēli, tādējādi cenšoties pierādīt, ka jaunā partnere nav labāka. Tā patiesībā ir pašreabilitācija. Vēl citi metīsies virsū tam, kurš nolēmis mūs atstāt (neatkarīgi no dzimuma) – meklējot, izceļot un glorificējot otra trūkumus.
Naidpilnajam bēdu posmam ir jāiziet cauri, tas ir smagi un atstāj dziļu iespaidu, taču vēl lielāku iespaidu tas atstāj uz bērniem. Kas notiek bērna dvēselē šajā bijušā partnera kritizēšanas laikā? Nīstot un to neslēpjot, mēs patiesībā bērnam pasakām: “Tu esi radies no diviem cilvēkiem. Es šajā savienībā esmu laba/labs, bet otra/otrs – drausmīgs mēsls! Tāpēc, ka viņš/viņa ir mēsls, arī tevī tieši puse ir – MĒSLS!” Bērns jūtas šokēts un pārbīstas daudz vairāk nekā pēc paša šķiršanās fakta uzzināšanas: “Ak, es esmu drausmīgs mēsls? Kā lai es tagad zinu, ka labā mamma (kura patiesībā izturas pilnīgi neadekvāti, lai ko arī sludinātu vārdos, un bērns to intuitīvi jūt!) arī mani nepamet?” Kāda ir izeja? Var saprast pamestā cilvēka dusmas, taču, ja zini, ka šāda reakcija būs, vajadzētu domāt ne tikai par sevi, bet arī par bērniem.
Depresija
Visbiežāk dusmām seko depresija. Tu konstatē, ka esi atstāts un nu esi viens/viena. Dusmu vairs nav, bet to vietā stājas izmisums, nomāktība. Depresijas skartais kļūst pasīvs, noslēdzas. Taču depresīvā reakcija mēdz arī apsviesties kājām gaisā, radot pilnīgi pretēju efektu. Cilvēks kļūst hiperaktīvs. Dažkārt sievietes drudžaini metas citās attiecībās, kas nav nekas labs, jo tās ir tikai ielāps: “Lai nu viņš tagad redz, ka ir kāds cits, kas mani var novērtēt!” Vīrieši dara tieši tāpat: “Tik slikti ar mani nemaz nav! Ir vēl uz pasaules cilvēki, kam es patīku!” Tas piederas pie depresīvās reakcijas un ir veids, kā atjaunot zudušo pašapziņu. Kur slēpjas lamatas? Visbiežāk depresijas mākti cilvēki metas attiecībās, kuru nevajag, jo šajā brīdī ir absolūti nekritiski. Sākot šādas attiecības, visbiežāk tās rada jaunu izmisumu. Seko otra depresija, kas neizbēgami būs vēl dziļāka: “Mani pamet jau otrreiz. Es laikam neko neesmu vērts/vērta!”
Dziļa depresija nereti rada fiziska nespēka stāvokli, dzīve pārstāj interesēt. Situācija izvēršas par gaidīšanu, kamēr viss pārsāpēs.
Materiālais un sociālais kritiens
Ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē lielākoties viena paliek sieviete. Ja tas tā notiek un šai sievietei ir arī bērni, vīrietis patur māju, mašīnu, atstājot tikai nelielu uzturnaudu bērnam, sievietes dzīves standarts krīt un sišanās pa dzīvi kļūst par izmisuma turpinājumu. Kredītu vientuļai sievietei, kas ilgus gadus bijusi mājsaimniece, nesaņemt! Tu tiec apšaubīta! Tas ir vēl viens sāpīgs piedzīvojums.
Ja paliec viens/viena ar bērniem, atbildība pieaug, kas rada milzu sarūgtinājumu.
Reizēm sievieti, cīnoties ar materiālajām grūtībām, iegāž depresijas fāze, kurai ieilgstot dzīve sāk buksēt – sieviete nevar atrast citu partneri, sameklēt darbu, nespēj nokārtot materiālās un sadzīves lietas. Tā ir pakļaušanās depresijai. Un tomēr – ja šai fāzei tiek pāri, nākamā sola uzlabošanos!
Totāla pārstrukturēšanās!
Kad pārdzīvots šoks, dusmas un depresija, spēkā ir teiciens: “Kas mūs nenogalina, tas mūs padara stiprākus!” Vīrieši un sievietes, kas vēl pavisam nesen šķita salauzti, pēkšņi atklāj jaunus aspektus savā dzīvē, izveido karjeru, satiek jaunus partnerus, dzīvo vēl labāk nekā līdz šim un saka: “Vai, cik labi, ka viņš mani pameta! Nekā no tā visa man nebūtu bijis, ja mēs būtu palikuši kopā!”
Kā pārsāpēt šķiršanos?
Ko nozīmē “ļauties sāpēm”? Patiešām ir tehniski paņēmieni, kā pārsāpēt šķiršanos!
Mums vienmēr ir žēl tā, kas mums ir atņemts. Šķiršanās gadījumā tas ir dzīves loks – draugi sadalījušies divos ierakumos, un cilvēks var sajusties izolēts. Šajā laikā jāmeklē ceļš atpakaļ – seni draugi un pazīšanās. Tās ir atjaunojamas!
Kā tikt galā ar materiālo un sociālo kritienu? Mēģiniet atcerēties, kā bija tad, kad savu patstāvīgo dzīvi sākāt – un tā taču sākās tik labi! Transformē šo sajūtu sevī, jo tu taču esi tā pati. Meklē savas dzīves epizodes, kurā kaut ko esi izdarījusi labi, par ko ir bijis gandarījums; ir jācenšas mēģināt par to domāt un analizēt, kāpēc tas tik labi veicās. Tas ir mans ieguvums. Tas nemanāmi, bet droši palīdzēs justies labāk.
Ir vērts vērsties jebkur, kas tevi pacilā, atcerēties, kas ir tas, kas man dzīvē sagādājis prieku – mūzika, māksla, glezniecība, literatūra. Svarīgi ir atrast tieši to, kas tev personīgi devis prieku. Un neliegt sev to. Ja nespēj šīs darbības veikt fiziski, atceries tīkamās sajūtas un centies veldzēties tajās.
Kāpēc šīs vienkāršās metodes “strādā”? Ja šķiršanās ir trauma pašcieņai, tad šis domas un darbības ir tas, ko tu PATS, nevis kāds cits no malas devis, un pašvērtībā paša acīs nemanāmi pieaug. Nav viss tik ļoti atkarīgs no ārējiem apstākļiem, bet arī tu pats sev vari palīdzēt!
:
