Aija Simsone: "Ārējais izskats mani neuztrauc. Bail no slimībām un tā, ko pasaulei varēšu dot, kad būšu veca"
Kā pieņemt savus gadus, sapurināt un motivēt grūtos brīžos, stāsta Izdevniecības Rīgas Viļņi valdes priekšsēdētāja Aija Simsone. Aija ir rīcības cilvēks, viņa nedzīvo pagātnē, bet bedres uzskata par dzīves dotām iespējām mācīties.
Bedre kā iespēja
Katrs ejam cauri periodiem, kad esam kalnā, un arī brīžiem, kad attopamies bedrē, tā ir normāla dzīves pieredze. Līderi vai personību no masas atšķir tas, kā tiek risinātas problēmsituācijas. Viss atkarīgs no katra paša, tāpēc par izdarīto un arī neizdarīto vainot nevienu citu nevar. Tas, ko vajadzētu atcerēties, – tu nevienam neko neesi parādā. To no savas galvas vienkārši izsvītro.
Man jebkura bedre vienmēr šķitusi lieliska iespēja gūt pieredzi. Tu iedod sev laiku nedaudz paraudāt un tad pasaki – viss, tagad rīkošos. Ir cilvēki, kas mūža laikā neiegūst šo pieredzi, līdz ar to viņiem ir liegts mācīties. Katrs klupiens tevi bagātina un iedod tik daudz, par ko citi patiesībā var tikai sapņot. Priecājies, izvērtē un skaties, kā tu to vari izmantot savā labā. Te ir tā atšķirība – kā mēs katrs reaģējam, kāpēc viens ir tur, bet otrs citur.
Nedzīvot pagātnē
Zinu cilvēkus, kuri dzīvo pagātnē un netiek no tās ārā. Nu nevajag sēdēt tajā zupas šķīvī! Man tas nav interesanti, es gribu skatīties nākotnē. Pagātne ir mana pieredze. No tās gribu mācīties, nevis tajā dzīvot. Tā lielā mērā ir katra paša izvēle – kur katram ir drošāk. Iespējams, kādam labāk patīk pagātnē, jo ir bail no nākotnes, no nezināmā. Viņš tā arī nesaņemas kaut ko mainīt, un no malas neviens nevar palīdzēt tam, kurš to nevēlas. Ne velti mēdz teikt: “Kad sāksi jautāt, tev uzradīsies skolotājs.”
Galvenais – radīt
Četrdesmit gadu atzīme bija mulsuma brīdis, zināms šoks un nesaprašana – kas tagad būs? Man nepatika tās sajūtas. Likās, ka nezinu, kas jāvelk mugurā, kā jāuzvedas un jārīkojas, taču dzimšanas diena pagāja, un viss ir kārtībā. Tagad uz gadu skaitli pasē raugos mierīgāk, tomēr nevarētu teikt, ka gaidu vecumu. Neraugoties uz gadiem, katrs kaut ko radām vai darām, un man šķiet, ka es nemācētu dzīvot, tikai patērējot un neko nedodot pretī. Līdz ar to mani mulsina tas, ka vēl līdz galam nezinu, ko varēšu dot pasaulei, lai mana atrašanās uz zemes nebūtu bezmērķīga. Tagad zinām, ka strādāt un rosīties var ilgi – ceļot, aprūpēt mazbērnus un tā tālāk, taču es domāju par racionālo graudu. Ārējais izskats mani neuztrauc, domāju, ka ar mani viss būs kārtībā – rūpēšos par sevi tāpat kā līdz šim. Man ir bail no slimībām un no tā, ko varēšu dot pasaulei, kad būšu veca. Un te ir atbilde – ja neko nevari dot, kāda jēga dzīvot? Teorētiski man vēl ir laiks padomāt, un es sevi mierinu, ka man šī atbilde nav jāatrod šodien. Gan jau ar laiku es to atradīšu. Kamēr smadzenes kaut ko dara un strādā, tu esi dzīvs un jauns.
Jaunības kulta gals
Pašlaik attieksme pret ārējo skaistumu mainās, un socioloģiskā kontekstā tas ir ļoti interesanti. Jaunā, tā dēvētā millennium paaudze, kas šobrīd sasniedz pilngadību, ir pavisam citāda. Viņus tik lielā mērā neinteresē patērētāju kultūra, sekss un karjera. Tas ir pilnīgs pretstats tam, ko redzējām 2000. gadā, kad bija totāls konsumērisma, jaunības, seksuālo dziņu un karjerisma laiks. Situācija izlīdzinās, un mēs nonākam atpakaļ pie normāla, nepārspīlēta patērētāja, kad nevajag nekā lieka. Tas nozīmē, ka dzīvosim racionāli sabalansētā sabiedrībā ar citām vērtībām.
Būt godīgam pret sevi
Dzīvojam samērā konservatīvā vidē, taču sabiedrībai būtu jāveras vaļā, vairāk jāatļaujas, jābūt demokrātiskākai, jācenšas saskatīt labo, nevis kritizēt. Man patīk, ja cilvēki atļaujas, tas ir skaisti. Tik īsus svārkus kā jaunībā tagad nevalkāju, taču ne jau gadu dēļ. Ir mainījusies mana gaume, un tas atspoguļojas ārējā veidolā. Es mainos kā personība, kā cilvēks, kā sieviete. Man nepastāv aizliegumi, un es necepos, ko par mani padomās, tādus režģus sev nelieku. Protams, cienot cilvēkus, ievēroju dress code pasākumos, kur tas ir nepieciešams, bet, kad varu to atļauties, ģērbjos, kā gribu, un priecājos par krāsaino sabiedrību, kas ir visapkārt. No tā, kas tu esi, nevajag baidīties. Ja nebūsi godīgs pret sevi, kā tu vari būt godīgs pret citiem? Ja melo sev, melo visiem pārējiem. Tā ir divkosība. Ja neesi tu pats, bet centies kādam izdabāt, apstājies, padomā un saproti, kas tu esi. Sev apkārt pulcini savus cilvēkus, nevis tos, kas tevi lauž. Reizēm šī laušana var virzīt uz attīstību, bet gan jau sirds pateiks priekšā, ar ko dalīties enerģijā. Ja jūti, ka savā patībā neesi tik stiprs cilvēks, varbūt tev vēl ir jāaug, kamēr šādai izvēlei nobriedīsi? Labāk dot sev laiku un padzīvot vienam. Izvēle nogaidīt un pabūt vienam arī ir rīcība. Īstie cilvēki atnāks, kad pats būsi tam gatavs.
