Anna un slepenās kabatas. Saruna ar "Riga TechGirls" vadītāju Annu Andersoni

Taču tā ir tikai viena no lietām, kas Annu interesē, un viņa pati atzīst, ka savus daudzos darbus paveikt var tikai ar uzticamu komandu – kā biznesā, tā mājās.

Tehnoloģiju nozarē bez alus vakariem

IT pasaule ir diezgan izteikta vīriešu valstība. Kā sieviete jūtas tik vīrišķīgā vidē?

IT jomā sāku darboties ap 2010. gadu, un man vienmēr ir bijusi sajūta, ka man šajā pasaulē nav nekādu šķēršļu. Nekad neesmu tajā jutusies neērti. Taču jārēķinās ar to, ka, tiekoties ar IT cilvēkiem, ļoti bieži esmu vienīgā sieviete telpā. Ir ļoti grūti atrast programmētājas sievietes, tādēļ daudz jāstrādā kopā ar vīriešiem. Domāšanā un apkārtējās vides veidošanā starp vīriešiem un sievietēm ir atšķirības, un vide, kur pārsvarā ir vīrieši, gluži neapzināti veidojas vīriešiem piemērotāka. Loģiski, jo cilvēki vidi veido tādu, kas pašiem liekas patīkamāka. Taču šādā vidē ir grūtāk ienākt dažādībai. Piemēram, kad notiek jaunuzņēmumu pasākumi, kuros bieži vien noslēdz darījumus, parasti tur viss grozās ap alus dzeršanu un ballītēm, kas ievelkas līdz vēlai naktij. Ja sieviete ir arī mamma, viņai ir problemātiski apmeklēt šādus pasākumus, jo jādodas uz mājām pie bērniem.

Tādēļ savulaik es izveidoju biedrību Riga TechGirls, jo vēlējos, lai būtu dažādas alternatīvas un pavērtos iespējas arī cilvēkiem ar citu dzīvesveidu. Tas gan vairāk attiecas uz start-up vidi, jo lielajā IT pasaulē sievietēm iespējas patiesībā ir pietiekami plašas – tur var strādāt gan attālināti, gan pielāgot darbalaiku savām vajadzībām, kas ievērojami atvieglo dzīvi mammām. Pati pazīstu vairākas sievietes, kuras agrāk darījušas citu darbu, bet tagad IT jomā strādā attālināti un mierīgi to savieno ar piecu bērnu aprūpēšanu. Tādēļ varu teikt, ka sieviete šajā vidē var justies labi…

…ar noteikumu, ka tur nav pārāk daudz vīriešu!

Ne gluži! Ar noteikumu, ka viņa ir pārliecināta par sevi un nebaidās no šīs vides. Tādēļ būtiski ir veidot pieņemošu un drošu IT vidi, kas būtu piemērota arī sievietēm.

IT jomā sievietes strādā daudz, piemēram, grafiskajā dizainā, taču tieši programmētāju viņu vidū gan laikam būs mazāk…

Jā, starp programmētājiem tiešām sieviešu ir ievērojami mazāk nekā vīriešu. Vairākas desmitgades šajā jomā ir darbojušies praktiski tikai vīrieši, tādēļ sievietei ir jābūt ļoti spēcīgai motivācijai, lai mēģinātu tajā iekļūt. Vai arī jābūt pilnīgi vienalga, kas notiek tev apkārt, taču parasti jau mums tomēr nav vienalga, kādi cilvēki ir mums blakus.

Bieži vien meiteņu zināšanas eksaktajos mācību priekšmetos ir pat augstākas nekā puišiem, taču viņas izglītību IT jomā neizvēlas tādēļ, ka uzskata to par vīriešu pasauli. Un, ja tīņu vecumā, kad citu domas ir ļoti svarīgas, visi apkārtējie uzskata, ka šī joma nav domāta meitenēm, arī viņas sāk tā justies. Kaut gan patiesībā tam nav nekāda loģiska pamatojuma.

Savu lomu droši vien nospēlē arī stereotips par to, kā tad vidējais IT speciālists izskatās, – melns T krekls, šorti, nedēļu neskūta bārda… Diez vai meitenēm tas varētu likties pievilcīgs…

Turklāt ne tikai šis ārējais, bet arī darba tēls – daudzi domā, ka programmētājs visu dienu sēž pagrabā pie datora. Diez vai arī vecāki grib, lai viņu meita izvēlētos tādu darbu! Patiesībā programmēšana ir tikai viena no IT sfēras sadaļām, lai arī ļoti svarīga. Un programmētāja uzdevumi patiesībā ir krietni plašāki par koda rakstīšanu, tas ir komandas darbs, un tajā daudz jādomā.

Programmēšana, protams, ir pats pamats, tādēļ tās pamatus vajadzētu saprast visiem, kuri strādā šajā nozarē, taču ir arī daudz citu specialitāšu. Patlaban mēs ejam uz to, ka neviena nozare vairs nevarēs pastāvēt bez IT komponentes, tādēļ šīs prasmes būs nepieciešamas gan veterinārijā, gan izglītībā, gan apģērbu modelēšanā. Tādēļ arī meitenēm un sievietēm vajag apgūt šīs zināšanas!

Riga TechGirls rīko apmācību kursus, aicinot sievietes apgūt IT pamatus. Cik liela līdz šim bijusi atsaucība?

Liela. Pagājušā gadā organizējām triju mēnešu mācību programmu Iepazīsti tehnoloģijas! – tai pieteicās 4600 sievietes. Vairāk nekā 3700 no viņām patiešām mācījās visus šos trīs mēnešus. Protams, bija arī atbirums, jo pieteikties bija viegli un tā bija bezmaksas programma, kas savā ziņā var mazināt motivāciju. Taču 1500 dalībnieces nokārtoja visus testus.

Un ko šīm 1500 dalībniecēm dzīvē dos sertifikāts par izieto apmācību kursu?

Viņas var pieteikties uzņēmumos praksē. Paši kā nākamo soli piedāvājam pieteikšanos stipendijām konkrētās apmācību programmās, kur jau var apgūt programmēšanas prasmes, vai arī iestāšanos mentoru programmā, kur šāds sertifikāts kalpo par pierādījumu pamatzināšanu iegūšanai un motivācijai.

Ko var iemācīties šādos triju mēnešu kursos?

Tas ir bāzes līmenis, lai apgūtu to, kādas tehnoloģijas vispār pastāv, kādās jomās var atrast darbu un kas šajā nozarē notiek Latvijā – kādi uzņēmumi te ir un ko tie dara. Šogad gatavojam otro apmācību programmu, kur pasniegsim desmit dažādas tehnoloģijas – vizuālo programmēšanu, datubāzu programmēšanu, lietotāja dizainu un tā tālāk. Visās tajās piedāvāsim ievadu, lai cilvēki vispār saprastu, kas no tā viņus var interesēt. Patlaban pieteikšanās vēl turpinās, bet nu jau esam saņēmuši vairāk nekā 3000 pieteikumu.

Esat saņēmuši atsauksmes par to, kā klājas meitenēm pēc pirmā apmācību kursa?

Jā, vairākas jau ir sākušas darbu IT jomā: gan testēšanā, gan IT operētājsistēmu pārvaldīšanā, gan IT atbalstā, gan projektu vadībā.

Pati arī esat apsēsta ar tehnoloģijām? Trīs telefoni, 11 sociālie tīkli un tā tālāk?

Nē, tādā ziņā noteikti neesmu ar tām apsēsta. Telefons ir diezgan vecs, un nu jau to vajadzētu mainīt, jo dažkārt tas mēdz mani pievilt. Cenšos dzīvē atrast līdzsvaru, lai tehnoloģijas tajā nespēlētu galveno lomu. Man darbs ir cieši saistīts ar datoru un telefonu, tādēļ pārējo laiku cenšos pavadīt ārpus tiem.

Pandēmijas laikā draugi mums ar vīru uzdāvināja virtuālās realitātes brilles, un vīrs tagad ir ļoti aizrāvies ar vienu virtuālās realitātes spēli. Savukārt man pēc darba dienas galīgi negribas nekādu virtuālo realitāti – es gribu ārā, pie dabas! Taču man patīk tehnoloģijas izmantot, lai padarītu dzīvi efektīvāku un interesantāku. Un skaidrs, ka tās neizbēgami jāizmanto, lai veidotu biznesu un pelnītu naudu.

Ja runājam par naudas pelnīšanu, jūsu pirmie jaunuzņēmumi jeb stārtapi Berta un Froont, kas strādāja pie tehnoloģijām mājaslapu veidošanai, lai arī bija nenoliedzami interesanti, tomēr nekādu lielo peļņu neatnesa. Kā tā?

To ietekmēja daudzu dažādu faktoru kopums. Ne velti pētījumi saka, ka 95 procentos gadījumu jaunuzņēmumi neizdodas, jo rodas domstarpības starp dibinātājiem. Mēs arī to piedzīvojām. Bijām trīs līdzdibinātāji, un ar laiku starp diviem veidojās konflikts, bet es paliku pa vidu, kas arī nebija viegli. Domstarpības bija ne tikai emocionālā līmenī, bet arī par uzņēmuma attīstību: viens dibinātājs uzskatīja, ka līdzekļi jānovirza pārdošanas veicināšanai, otrs – ka vairāk līdzekļu jāvelta produkta izstrādei, jo to vēl nepieciešams pilnveidot. Un tie ir ļoti būtiski lēmumi, kas nosaka to, vai uzņēmums būs dzīvotstpējīgs.

Mans pirmais uzņēmums Berta joprojām pastāv – savā ziņā tas darbojas savā nodabā. Froont tehnoloģiju mēs pārdevām, bet uzņēmums ir likvidācijas procesā. Pati tehnoloģija darbojas, un klienti to izmanto, tādēļ nevar teikt, ka tā bija neveiksme, taču lielu naudu tiešām ar to nenopelnīju. Jāņem vērā, ka tolaik mēs visi pirmo reizi būvējām globālu uzņēmumu, tādēļ nebija pieredzes, kā sākotnējos panākumus pārvērst monetizācijā. Mums diezgan ātri bija 100 000 lietotāju, taču neizdevās no viņiem iegūt pastāvīgus ienākumus.

Parasti šādu datorprogrammu veidotāji pelna vienā no diviem variantiem – vai nu programmu pārdod lietotājam par noteiktu cenu, vai arī prasa ikmēneša vai gada abonentmaksu. Kuru variantu izvēlējāties jūs?

Mums bija abonentmaksa un arī bezmaksas versija. Bezmaksas versiju izmantoja 200 000 lietotāju, taču maksāt gatavs bija tikai tūkstotis. Un, ja šis tūkstotis ir gatavs samaksāt tikai deviņus dolārus mēnesī, ar to nepietiek pat uzņēmuma ikdienas vajadzību segšanai.

Varbūt vajadzēja prasīt nevis deviņus dolārus, bet divus – un tad būtu 100 000 abonentu?

Jā, varbūt vajadzēja darīt tā. Taču tādas atziņas parasti nāk par vēlu. Tagad man atkal ir savs uzņēmums Be-with, kurā aktīvi darbojos.

Apģērbs emocionālajai inteliģencei

Be-with nozare nemaz nav tehnoloģijas – tā ir apģērba modelēšana un ražošana. Turklāt ļoti savdabīga apģērba – tāda, kam ir slepenas kabatiņas, kas pāriem ļauj vienam otru samīļot un pieskarties.

Sākumā mana doma bija nevis par apģērbu, bet gan par to, ka vajadzētu runāt par apskāvienu un pieskārienu nozīmi cilvēka dzīvē – lai attiecības ilgtermiņā būtu siltas un tuvas, mums ir svarīgi viens otram pieskārties, jo tas izdala īpašus uzticēšanās hormonus. Apģērbs ir tikai medijs, caur kuru par to atgādināt. Pagāja divi trīs gadi, kamēr es sāku kaut ko saprast šajā industrijā. Šāda produkta pārdošana interneta vidē ir ļoti specifiska lieta, un tur gan noder IT zināšanas par digitālo mārketingu. Taču arī tur nepārtraukti jāmācās kaut kas jauns.

Nav viegli pircējam, kas atrodas otrā pasaules malā un nevar piemērīt šo jaku, izskaidrot filozofiju, ar kādu šis apģērbs tapis, – par tām slepenajām kabatiņām…

Jā, tas ir izaicinājums, taču es nepadodos un eju uz priekšu. Mums ir labs partneris Lielbritānijā, ar kuru organizējam pārdošanu tiešsaistē, tagad domājam arī par klātienes veikaliem. Ja atgriežamies pie IT jomas un paskatāmies atpakaļ, kas savulaik ir bijis modē, tad pirms gadiem divdesmit strauji auga dažādas fitnesa un diētu lietotnes – tātad cilvēki rūpējās par savu fizisko ķermeni. Pirms desmit gadiem strauju izaugsmi piedzīvoja apzinātības lietotnes – meditācija, nomierināšanās un tamlīdzīgi.

Mana vīzija ir tā, ka nākotnē cilvēks, kurš jau būs sakārtojis fizisko ķermeni un prātu, vēlēsies sakārtot savas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem. Pēdējos gados diezgan plaši runā par emocionālo inteliģenci un sevis attīstīšanu, bet arī attiecību kultūra ir daļa no pašattīstības. Tādēļ domāju, ka interese par šo tēmu arvien augs. Kad pirms pieciem gadiem man radās šī ideja, mans vīrs teica, ka tas ir par agru, jo cilvēki vēl nav nobrieduši domāt tādās kategorijās. Taču es ticu, ka visam, ko mēs pērkam, ir jābūt ar kaut kādu lielāku jēgu. Pirkt apģērbu tikai tādēļ, ka tas labi izskatās, – manuprāt, to mēs mūsdienās vairs nevaram atļauties.

Bet ko gan no jakas vairāk prasīt kā to, lai tā būtu izskatīga un funkcionāla?

Protams, pamatfunkcija ir tā, lai jaka būtu silta. Taču Be-with apģērba papildu funkcionalitāte ir attiecību uzturēšana. Man svarīgi ir arī tas, lai ar saviem pirkumiem mēs nenodarītu pāri videi un apkārtējai pasaulei, tādēļ, veidojot apģērbu, cenšos piedomāt arī pie tā.

Apģērbu šuj tepat Latvijā?

Jā. Es gribēju visu ražot tieši tepat Latvijā, lai attīstītu ekonomiku un radītu darbavietas. Vēl gribēju izmantot ekoloģiski sertificētus izejmateriālus, kas nozīmē, ka mūsu ražojumi nav lēti. Taču cena veidojas, godīgi izturoties pret vidi un darbiniekiem un maksājot visus nodokļus.

Un kā šim biznesam klājas?

Diezgan labi. Neteiktu, ka esam sasnieguši kosmosu, taču apgrozījums katru gadu dubultojas, kas nozīmē, ka ir izaugsme un pieprasījums aug. Taču vēl ir jāstrādā, lai varētu teikt, ka tas ir stabils un labi pelnošs uzņēmums. Apgūstam arī dažus eksporta tirgus, taču pandēmija pamatīgi sašķobīja visu pasauli un mazie klātienes veikaliņi, ar kuriem bijām sadarbojušies, masveidā bankrotēja. Fokusējamies uz internetu, kur ļoti būtiski ir prast uzrunāt savu mērķauditoriju un atrast pareizos kanālus.

Facebook, Instagram…

Tur jau ir visi. Mums jāatrod tie cilvēki, kuri novērtē sertificētos ekomateriālus un kuri augstu vērtē attiecības. Tā ir diezgan specifiska cilvēku grupa, kas arī iepērkas īpašās vietās. Un atrast nav vienkārši.

Kurš apģērbiem domā dizainu? Jūs?

Daļēji. Es gan absolūti nepretendēju uz to, ka būtu apģērbu dizainere. Kad pievērsos šai lietai, man bija komanda, kurā lielu lomu spēlēja dizainere Monta. Viņa ir mācījusies dizainu Londonā, ar viņu kopā izstrādājām pirmo apģērbu kolekciju. Taču sākotnējais plāns bija piesaistīt dažādus dizainerus.

Pirmajā kolekcijā bija arī Ineses Gibeiko dizaina apģērbi, bet jaunākajā kolekcijā vienu kleitu veidoja dizainere, ko satiku Bauskas biznesa inkubatorā, kur pasniedzu uzņēmējdarbības pamatus. Man iepatikās, kā viņa strādā, un, tā kā Monta tobrīd vairs nebija mūsu komandā, nolēmu piesaistīt Bauskas dizaineri. Taču komandā nav tikai dizaineri vien. Viņi tikai uzzīmē kopējo dizainu, pēc tam konstruētājs veido piegrieztni, lielumotājs strādā pie izmēriem, visbeidzot, izstrādājām prototipu un veicam testēšanu. Viss process ir diezgan garš, un tajā ir iesaistīti daudzi cilvēki.

Testēt – tas nozīmē valkāt, kamēr noplīst?

Tas nozīmē valkāt, lai saprastu, vai ir ērti; vai varbūt slepeno kabatiņu vajag augstāk vai zemāk; vai konkrētais modelis labi sēž un kaut kur negrauž. Man ir svarīgi, lai apģērbs būtu ērts un patīkams. Pirmajos modeļos bija daudz kļūdu. Piemēram, man bija kleita, kurai viena slepenā kabatiņa bija sānos, bet otra – uz muguras vidus. Aizbraucu ar to uz konferenci Liepājā un sapratu – nē, nebūs! Vējš pūš pa vienu kabatu iekšā un pa otru ārā! Pirmos gadus mēs kabatiņas pamatīgi pieslīpējām – kā izdarīt tā, lai tās nevērtos vaļā, kā būtu tām ērtāk piekļūt, kā izdarīt, lai pa tām aukstums netiek iekšā. Tas bija ilgs produkta izstrādes process.

Droši vien meiteņu apģērbu izstrādāt ir salīdzinoši vienkārši, taču kā ar puišiem? Kā vispār pierunāt viņus vilkt mugurā kaut ko ar slepenām kabatiņām?

Sākotnēji orientējāmies tikai uz meitenēm, par puišu līniju sāku domāt tikai tad, kad gatavojām pirmo fotosesiju. Tad sapratu, ka bildē ir nepieciešams arī vīrietis – ja vēlos uzrunāt lielāko daļu sabiedrības un demonstrēt sava apģērba funkcionalitāti. Un būtu dīvaini, ja viņam drēbju nebūtu vai būtu mugurā kāda cita zīmola apģērbs. Tā radās vīriešu T krekli un džemperi. Un drīz vien atklājās, ka vīriešu džemperi ir otrais pirktākais produkts pēc kleitām! Izrādās, ka vairumu mūsu produktu pirmo reizi nopērk kā dāvanu kādam, un vīriešu džemperi šajā ziņā bija ļoti pieprasīti.

Problēmas ir bijušas gan ar sieviešu dizainiem, gan ar vīriešu dizainiem, tādēļ nevarētu teikt, ka kāds no tiem ir vieglāks vai grūtāks. Abos ir savi izaicinājumi. Patiesībā es šos apģērbus taisu tādām sievietēm kā es pati. Un tādiem vīriešiem kā mans vīrs. Starp citu, es uz viņa testēju savas kolekcijas. Kad uztaisīju pirmo kapučjaku, viņam tā ļoti iepatikās; valkāja ļoti bieži un vienmēr atgādināja, ka vajag ātri izmazgāt, jo vajadzēs atkal vilkt. Tad sapratu, ka viņam vajag vēl vienu jaku, jo ar vienu ir par maz. Tagad viņam ir jau četras kapučjakas! Es pati arī to labprāt valkāju, ir ļoti silta un ērta.

Mājaslapā redzamas drēbes, kurās dominē latviski tumšie toņi – pelēks un tumši zils. Nevajag vairāk košu krāsu?

Ir taču arī sarkanas kleitas – tās ir mūsu bestselleri! Pati īsti neticēju, ka tās pirks, tādēļ pirmo sarkano kleitu uztaisīju kā eksperimentu par godu Valentīna dienai. Un, man par lielu pārsteigumu – jo man pašai garderobē nekā sarkana nav –, to pirka ļoti labi. Tagad sarkanās kleitas pasūta pircēji arī Lielbritānijā, Francijā, Amerikā. Pirmā kolekcija tiešām bija melna un tumši zila, jo veicu izpēti veikalos un man teica, ka šīs krāsas pērk vislabāk.

Man nebija tik daudz naudas, lai eksperimentētu ar dažādām krāsām, tādēļ sapratu, ka jāsāk ar tām, kas tirgū ir pieprasītas. Vēlāk tomēr sāku domāt, ka tās ir pārāk drūmas, izmēģinājām arī sinepju krāsu, taču tā daudziem cilvēkiem vienkārši nepiestāv… Man pašai gribējās vairāk izmantot baltu, rozā un bēšu, kas ir ādas krāsas, lai apģērbs radītu maiguma iespaidu. Taču sarkanās krāsas uzvaras gājiens bija pārsteigums! Bieži vien sievietes saka, ka sarkanā ir enerģijas krāsa, no šāda apģērba var saņemt enerģijas lādiņu. Ir klientes, kuras saka – kad uzvelku šo sarkano kleitu, esmu neapturama!

Pati valkājat sava zīmola apģērbu?

Jā, patlaban man mugurā mana kleita! Esmu domājusi arī par ziemas apģērbu, taču tur liela nozīme ir materiālam. Diezgan labi esmu atšifrējusi mīkstās kokvilnas un lina tirgu, bet āra apģērbiem vajadzētu citus audumus – un tur tad atkal jāveic liels pētījums. Tur vajag citas auduma īpašības, kaut ko no sintētikas, tātad atkal vajadzētu testēt. Tādēļ pagaidām iztiksim ar esošo līniju, arī tur mums vēl ir, kur augt.

Es taču neesmu viena!

Nav radusies vēlme pašai kaut ko pamācīties par apģērba dizainu un ņemt to lietu tā pa īstam savās rokās?

Nē, es vairāk esmu organizators un pārraudzītājs.

Kā latviešu Stīvs Džobss…

Ar Stīvu Džobsu gan sevi noteikti neasociēju, man ir pilnīgi citādāka darba pieeja. Taču Džobsam piekrītu tajā ziņā, ka lietu estētikai ir nozīme. Tiesa, es estētikas labā neko neupurēju, drīzāk upurēju par labu funkcionalitātei. Galvenais ir ērtums un sajūtas.

Sacījāt, ka vīrs teicis – ideja par pieskārieniem nākusi pārāk ātri. Taču varbūt gluži pretēji – pārāk vēlu? Jo tehnoloģiju laikmetā taču cilvēki arvien vairāk attālinās viens no otra, nu jau daudzi dod priekšroku attālinātai saziņai, nevis iespējai satikties aci pret aci…

Tā ir problēma. Daudzi jaunieši vairs nezina, kā sarunāties savā starpā. Tādēļ zināšanas par to, kā veidot un uzturēt attiecības, ir ļoti būtiskas. Neprasme sarunāties patlaban vairāk ir raksturīga tīneidžeriem, savukārt divdesmitgadniekiem un agrajiem trīsdesmitgadniekiem ļoti svarīga ikdienas dzīvē ir attiecību veidošana. Cik esmu ievērojusi, viņiem tā ir pat svarīgāka nekā manai paaudzei, kas ir mazliet vecāka. Veidojot Be-with, sāku organizēt arī pieskārienu vakarus pāriem – tas ir tāds kā vadīts vakars, kurā pāri divatā var apgūt jaunas pieskārienu prakses.

Vai tad mājās to nevar darīt?

Protams, var, un daudzi jau to piekopj, piemēram, viens otru masē. Taču ir bijuši pāri, kuri pēc mūsu vakariem atzīst – jā, tā mēs nebijām jutušies kopš laikiem, kad tikko bijām iemīlējušies! Ikdienā mums bieži vien nepietiek laika, esam noguruši, taču, ja tu atnāc uz īpašu pasākumu, tad tevi pārņem citāda noskaņa.

Pa kuru laiku jūs to paspējat – IT kursi, apģērba bizness, pieskārienu pasākumi un vēl ģimene? Tas viss taču prasa laiku!

Es taču neesmu viena! Be-with man ir laba komanda, arī mājās man ir komanda – mans vīrs. Pateicoties viņa atbalstam, esmu varējusi gan startapus veidot, gan ar astoņus mēnešus veco meitu lidot uz Somiju, uz biznesa akseleratoru, un dzīvot tur, kamēr viņš mājās gādāja par lielo meitu. Un pēc tam vēl ar lielo meitu atbrauca uz Somiju un pieskatīja abus bērnus, kamēr es gāju uz biznesa konferenci. Bez tāda atbalsta man noteikti būtu daudz grūtāk. No savas puses es cenšos rūpēties par to, lai viss būtu balansā. Skrienu, eju pastaigāties pa mežu un cenšos būt veselīga, jo slimošana paņem ļoti daudz laika.

Kad meitas bija mazas, bērnu slimošana reizēm sagrāva manus plānus. Piemēram, pirms trim gadiem biju plānojusi vasarā atpūsties kopā ar meitām. Taču pirms tam aizbraucu uz biznesa pasākumu Tallinā, uz kurieni man piezvanīja meita un paziņoja, ka māsa salauzusi kāju. Tankš! – un ar to visi mani plāni pajuka. Nācās sēdēt ar bērniem mājās. Interesanti, ka tieši tajā laikā britu žurnālā Wired iznāca raksts par Be-with, bet es sēdēju mājās…

Tādi bērnu saslimšanas gadījumi katru reizi mazliet ietekmē biznesu, taču tur neko nevar darīt. Par spīti tam visam, esmu pārliecināta, ka mēs darām labu darbu un jāiet tikai uz priekšu. Es diezgan stingri pieturos pie tā, ka vakari ir domāti ģimenei un tikai retos gadījumos atļaujos šo laiku atņemt bērniem. Esmu ģimenē ieviesusi vairākus rituālus. Mostos agrāk par visiem, un tam man ir rīta rituāls ar meditāciju un vingrošanu. Vakarā man ir rituāls kopā ar meitām – mazgāšanās un lasīšanas rituāls. Gulēt eju agri un arī ceļos agri – tas palīdz uzturēt veselību un arī enerģijas līmeni.

Kādas ir jūsu meitu attiecības ar tehnoloģijām? Esat bargā mamma, kura saka – vairāk par divām stundām dienā pie datora nedrīkst?!

Tā jau vēl ir ļoti mīksta mamma, kas ļauj divas stundas pie datora! (Smejas.) Patiesībā es tiešām esmu tā mamma, kas bērniem neļauj pie datora sēdēt ilgāk par divām stundām. Un arī divas stundas man liekas daudz, ja vien runa nav par skolas vajadzībām. Cenšos viņas mudināt ievērot paškontroli, jo mums mājās ir vairāki noteikumi. Viens no tiem – pēc pulksten astoņiem vakarā nevienam nav atļautas nekādas tehnoloģijas!

Tiesa, vīrs reizēm šo noteikumu pārkāpj un es to atļauju… No rīta meitām vispirms jāsakopj pašām sevi, jāsaklāj gulta, jāpaēd brokastis un jāizķemmē mati, un tikai tad var paņemt rokās telefonu. Man šķiet, ja šāda kārtība tiek ievērota no bērnības, pie tās cilvēks pieturas arī vēlāk. Vēl es meitām iesaku uzlikt taimeri, lai vienā reizē pie datora nebūtu vairāk par 40 minūtēm, jo acīm un smadzenēm vajag atpūsties. Nelieku telefonā nekādus limitus, taču mācu pašām kontrolēt laiku.

Mūzika kā pašterapija

Paskatoties uz tādu rosību biznesa lauciņā, grūti pat noticēt, ka esat tā pati meitene, kura savulaik dziedāja grupā Hospitāļu iela. Mūzikas nepietrūkst?

Pietrūkst. Man nupat bija apaļa jubileja un bija sapnis, ka tajā atkal uzstāšos. Jau pāris gadus par to domāju. Hospitāļu iela nepastāv nu jau vairākus gadus, taču pavisam nesen sazvanījāmies ar grupas līderi Edgaru Šubrovski, kuram tagad ir citi muzikālie projekti, ieminējos viņam, ka varētu atkal kopā uzspēlēt. Tad parēķināju, cik izmaksās savākt kopā visu grupu, – un sapratu, ka nevaru to atļauties. Jo ir jāmaksā taču gan pārējiem grupas dalībniekiem, gan arī par tehniku. Bet man ir tāda kā draugu grupa, kurā reizēm spēlēju kopā ar saviem studiju biedriem dažādās ballītes.

Kāzās!

Arī kāzās esam spēlējuši. Manas māsas kāzas bija pēdējās, kurās spēlējām, jo viņa ļoti to gribēja. Diemžēl neiznāca kopā spēlēšana manā jubilejā, jo bija grūti visus mūziķus savākt kopā: vienam ir mazs bērniņš, otram tajā vakarā iekrita koncerts, trešajam pieci bērni un arī ir grūti tikt uz vakara mēģinājumiem.

Kad biju stāvoklī ar pirmo meitu, dakteris man veselības apsvērumu dēļ aizliedza dziedāt, tādēļ nācās aiziet no Hospitāļu ielas. Pēc tam sapratu, ka nevaru atļauties darboties grupā, ja gribu vakaros veltīt laiku saviem bērniem. Jo vismaz divus vakarus nedēļā bija mēģinājumi, plus vēl arī jāspēlē koncerti – un Hospitāļu ielai bija daudz koncertu, vasarās pat katru nedēļas nogali –, ar ģimenes dzīvi to visu ir ļoti grūti savienot. Taču novārtā mūziku neesmu pametusi. Pēdējos gados esmu sarakstījusi vairākas dziesmas, no kurām dažas arī ierakstītas, tiesa, ar citu mūziķu sastāvu. Mūzikas rakstīšana ir mana pašterapija.

Jums ir muzikālā izglītība vai arī esat tīrs autodidakts?

Tīrs autodidakts. Brīžam žēl, ka vecāki mani nesūtīja mūzikas skolā. Tas tādēļ, ka manam tētim mūzikas skolā tik ļoti nepatika, ka viņš bija apņēmies saviem bērniem nelikt tajā mācīties. Taču kopš četru gadu vecuma esmu dziedājusi ansamblī, pēc tam korī, tādēļ notis pazīstu un varu pierakstīt. Dziesmas gan rakstu nevis pēc tradicionālajiem kompozīcijas kanoniem, bet pēc sajūtām, tādēļ profesionāli mūziķi reizēm saka – kaut kas tur īsti neiet kopā. Tiesa, atzīstot, ka kaut kas interesants tur tomēr ir.

Vārdus dziesmām arī rakstāt pati?

Jā, turklāt vārdi parasti ir pirmie. Laikam tikai vienai dziesmai ir bijis otrādi – mūzika vispirms un vārdi pēc tam. Man patīk savas emocijas izlikt uz papīra un tā ar tām tikt galā.

Tātad, ja, nedod Dievs, biznesā kaut kas neies, vienmēr paliek plāns B – iet spēlēt kāzās!

Bet tur vajag grupu. (Smejas.) Es gan esmu uzstājusies arī viena, piemēram, tētim uz 60. dzimšanas dienu sarakstīju dziesmu, ko pati dziedāju, pavadījumu spēlējot uz iPad. Tomēr man labāk patīk spēlēt kopā ar citiem cilvēkiem, lai būtu kopības sajūta. Tādēļ ļoti pietrūkst arī kora, arī tur mēģinājumi prasa divus vakarus nedēļā – un to atkal ir grūti savienot ar ģimenes vajadzībām…