Māksliniece Valda Podkalne: "Ja dzīvē ir harmonija, var iztikt arī bez skaistuma procedūrām"
Keramiķe Valda Podkalne (68) ir Eiropas laikmetīgās mākslas telpā labi zināma māksliniece, kura strādā arī fotogrāfijas un konceptuālo instalāciju jomā.
27 gadus viņa bijusi pasniedzēja Latvijas Mākslas akadēmijā, un vēl Valda ir ārkārtīgi harizmātiska un skaista sieviete, tāpēc pēdējā laikā ik pa laikam tiek uzrunāta dalībai modes skatēs un fotosesijās.
Skaista sieviete staro
Nevienu mirkli dzīvē neesmu jutusies veca. Tā nav flirtēšana, bet vecums attiecībā uz mani laikam ir piebremzējis. Tas nenozīmē, ka man nav krunku un neizskatos atbilstoši saviem gadiem, bet mani tas vienkārši neuztrauc. Bija situācija, kad man vienam 30 gadu vecam puisim bija jāiesniedz CV, ierakstot arī dzimšanas gadu. Tad gan palika tā neomulīgi attiecībā uz to ciparu – bet ne attiecībā uz sevi.
Nesen, kad viens jauns gleznotājs vēlējās mani iemūžināt savā portretu galerijā, es viņam vaicāju: “Vai tiešām apkārt pietrūkst jaunu, skaistu meiteņu?” Viņš atbildēja: “Jaunībai nav vieduma.”
Arī es pati cilvēkos vērtēju ne jau ārējo izskatu, mani uzrunā personības starojums, gaisma. Kad tu skaties un priecājies. Tas ir kaut kas tāds, ko tu pierādi ar savu esību. Nav nozīmes, kas tu esi vai kur dzīvo. Mums laukos bija kaimiņiene – tu atbrauc, un no viņas plūst tāds siltums, acu gaisma un prieks! Tas mani apbur.
Mākslinieki nenoveco
Ilgus gadus strādāju Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā, un mans kolēģis mēdza sacīt, ka tie, kas nodarbojas ar mākslu, nenoveco. Turklāt es visu laiku biju starp jauniem cilvēkiem. Tikai aiziešana no šā darba iemeta mani pieaugušo cilvēku dzīvē. Taču bija jāizvēlas starp mīļoto vīrieti un darbu, jo vienu brīdi dzīve ritēja starp Latviju un Vāciju. Bija pārāk daudz atbildību abos galapunktos. Šādi lēmumi nāk no augšas, un no akadēmijas aizgāju bez nožēlas, ar tādu kā laba vēlējumu, dodot ceļu jaunajiem.
Nekad nesaki – nekad!
Par savu stilu tā īpaši neesmu domājusi. Padomju laikā katram bija sava šuvēja, un tad tu to stilu kaut kādā veidā pats arī radīji, jo bija jāpasaka, ko vēlies. Protams, bija modes žurnāli, tendences nāca līdzi laikam, tomēr pamatā tas bija ļoti intuitīvi.
Arī šobrīd, ieejot veikalā, es skaidri zinu, ko vēlos, tas šķiet pats par sevi saprotams. Un nekad nevar zināt, kas iepatiksies rīt. Man šķita, ka plēstos džinsus nekad nevilkšu, bet šovasar tos valkāju un jutos ērti, atbilstoši laikam.
Aizraujošs ceļojums uz savu "es"
Mans vīrs ir vegāns, es veģetāriete, un mums ir savi ikdienas rituāli. Mēs visi ļoti daudz varam dzīvē mainīt ar savu labsajūtu, ir zinātniski pierādīts, ka ar savām enerģijām spējam mainīt pat gēnus. Visu mūžu esmu nodarbojusies ar kustību. Jaunībā tas bija teniss, vieglatlētika, studiju gados basketbols, aerobika.
Šobrīd nodarbojos ar korejiešu mācību Kuk san do, kas apvieno elpošanas praksi, vingrojumu sistēmu, meditāciju – tā ir harmonijas ieviešana ikdienā. Bet visnepieciešamākais dzīves uzturs man ir māksla. Kad kaut kur aizbraucu, vispirms apmeklēju laikmetīgās mākslas muzeju, skrienu pa galeriju kvartāliem. Man tas ir pilnīgi nepieciešams. Tur gūstu baudu, pacēlumu, milzīgu iedvesmu un arī drosmi realizēt savus projektus.
Piemēram, veidojot izstāžu projektu Ideju kolekcijas 1993/2018, gribēju uzrunāt šobrīdējos ģēnijus, kurus es ļoti cienu. Nezināju, kāda būs reakcija, bet visi ar pietāti pieņēma uzaicinājumu piedalīties šajā akcijā. Acīmredzot man tas ir vajadzīgs. Ceļš mākslā ir nemitīgs ceļojums uz savu es. Un es joprojām atrodos aizraujošā ceļā!
Bez sapņa par prožektoru gaismu
Interesanti, ka par kļūt modeli modes namā mani aicināja jau tīņu gados. Ir bijusi arī pieredze aktrises ampluā, bet mans sapnis bija Mākslas akadēmija un viss pārējais absolūti neinteresēja. Uz ko citu acis nedega. Kad man vaicāja, vai vēlos būt aktrise, atbildēju – nē, es vēlos studēt Mākslas akadēmijā! Tāpēc arī šobrīd, piedaloties modes skatē vai fotografējoties, es nedomāju – kāda laime, visu mūžu par to sapņoju! Nu nē. Nesapņoju, taču esmu pateicīga tiem cilvēkiem, kas mani uzrunā, un tas neapšaubāmi mani bagātina.
Dabiskā skaistuma atbalstītāja
Kādreiz mana kaimiņiene bija kosmētiķe Baiba Jevdokimova, mēs draudzējāmies un pats par sevi saprotams, gāju pie viņas arī uz kosmētisko kabinetu. Taču tas bija sen, kad lielas vajadzības pēc tā pat nebija. Šobrīd vienkārši tam netērēju laiku. Iztieku ar ikdienas ādas kopšanu un nu jau ilgāku laiku esmu uzticīga dabiskās kosmētikas zīmolam Annemarie Borlind. Galvenais dzīvē saglabāt prieku, harmoniju un līdzsvaru, tad var iztikt arī bez skaistuma procedūrām.
