Jaunā māksliniece Annemarija Gulbe: "Fotografējot es plūstu garām cilvēkiem, neviena nepamanīta"

Spilgtais notikumu gaitas tvērums mudina aizdomāties par laika cikliskumu un izaicina nostalģijas pilnas pārdomas par paša skatītāja personīgo pieredzi. Annemarijas rokraksts Latvijas laikmetīgajā fotogrāfijā ir nesajaucams, bet pati māksliniece atzīst – viņu interesē eksperimenti ar dažādiem materiāliem un izteiksmes formām.

Esi jauna māksliniece, bet par saviem darbiem jau esi saņēmusi atzinību, tostarp arī Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē Eiropas jaunrade Parīzē. 

Es vēl esmu tas jaunais un par sevi nepārliecinātais mākslinieks, tāpēc atzinība ir ļoti nepieciešama un svarīga. Vienlaikus jāatzīst, ka tas notiek pēkšņi – es pati esmu distancējusies no saviem darbiem, un apbalvošanas brīdī ir grūti aptvert notiekošā nozīmi. Apbalvojumi man ir kā pieturas punkti – tos saņemot, es saprotu, ka tas, ko daru, ir labi. Tiesa, šo atzinību un balvas esmu saņēmusi par vienu projektu – Love Re-Search –, tāpēc nedaudz uztraucos, vai neesmu iestigusi vienā fāzē. Parasti mēģinu pieteikties visos konkursos, tā bija arī ar Parīzi. Tad mēģināju saprast, kā vislabāk varu parādīt daļu no sava darba vietā, kur par mani neviens vēl neko nezina.

Vai tu mēdz šaubīties par to, ko dari?

Ne vienmēr esmu pārliecināta par to, vai man būtu jādara tieši tas, ko es daru. Šaubos, vai tas ir pareizi un kā to uztvers publika. Un pēc visām tām šaubām un pēkšņi izmainītajiem darbu elementiem bieži domāju, vai esmu sasniegusi to, ko sākumā vēlējos.

Vai, tavuprāt, ir zīmes, kas signalizē, ka tavs darbs ir labs un tu pati ar to esi apmierināta?

Godīgi sakot, parasti ar izdarīto esmu neapmierināta. Ja dzirdu sabiedrības reakciju, tad ir citādāk un darbu uztveru par izdevušos. Pat ja reakcija ir izstādes skaidrošana Valsts policijā. Tā notiek arī gadījumos, kad veiksmīgi izdodas realizēt ieplānoto vai arī procesā parādās kāda jauna, bet ļoti svarīga detaļa, kas rada papildu nozīmju slāni.

Esi teikusi, ka kamera tev ir līdzi vienmēr. Kā sajūti, kad ir pareizais brīdis ņemt to ārā no somas?

Tas parasti notiek, kad tuvojas situācijas kulminācija. Atšķirībā no daudziem citiem es ballītēs vienmēr esmu skaidrā – tātad visu objektīvi skatu no malas. Vadoties pēc intuīcijas par to, kā izvērsīsies notikumu gaita, es vienkārši sāku fotografēt. Man liekas, ka vienmēr atrodos novērotāja pozīcijā, tā vienkārši ir tāda intravertā cilvēka daba.

Tavuprāt, intravertums ir daļa no fotogrāfa būtības?

Bieži, kad mēdzu kaut ko pamatot ar bailēm no sabiedrības, man nākas dzirdēt, ka “tādi jau ir tie fotogrāfi”. Man liekas, ka ar mākslu nodarbojas dažādi cilvēki, bet tieši dokumentālajā fotogrāfijā novērošana ir saistīta ar to, ka tu pats īsti neiesaisties procesos. Citi tevi nepamana, un tieši tādēļ tu esi klātesošs. Ir bijis tā, ka intensīvi bildēju cilvēkus, bet viņi vispār to nepamana. Esmu domājusi par to, kā man tas izdodas.

Tev interesē piefiksēt tieši cilvēkus vai vidi kopumā?

Abējādi. Mani piesaista notikuma vizuālās kvalitātes – tā var būt tikai detaļa vai cilvēks, kaut kas no personības vai tā, ko viņš tajā brīdī dara. Tā var būt sajūta, ko rada notikums. Reizēm vide saplūst kopā ar cilvēku un, piemēram, portrets vairāk stāsta par vietu, kurā šis cilvēks atrodas.

Vai ir kāds mākslinieks, kuru uzskati par savu iedvesmotāju?

Pārāk daudzi. Patiesībā mēs smeļamies iespaidus no visa apkārt notiekošā – izstādēs, internetā vai mākslas vēstures lekcijās pieminētais veicina apzinātu vai neapzinātu iedvesmošanos. Mani darbi jau tikuši salīdzināti ar Arņa Balčus gadsimta sākuma daiļradi, bet kāda portfolio skatē dzirdēju, ka esmu latviešu Volfgangs Tilmanss, tikai meitene. 

Vai studijas Latvijas Mākslas akadēmijā ietekmē to, ar ko nodarbojies ārpus skolas?

Fotoattēls nav mans vienīgais izpausmes veids. Es drīzāk gribētu, lai cilvēki mani sauc par mākslinieci, un vēlos darīt dažādas lietas, izmantojot tās prasmes un domāšanu, ko attīstu, studējot vizuālo komunikāciju. 

Tu mēdz izvēlēties dažādus veidus, kā parādīt pašu fotogrāfiju, izstādēs to eksponējot netradicionāli. 

Man patīk eksperimentēt un tas, ka fotogrāfija iziet ārpus klasiskajām tās robežām, sadarbojas ar citiem medijiem. Mūsdienās pastāv tāda iespēju dažādība, tādēļ šķiet vērts izvēlēties dažādus medijus un materiālus, lai realizētu savas ieceres.