No radiatoriem, vecām riepām, slēpēm. Krēsli ir tik tuvi, ka teju vai piemērojas dvēselei

Izstādē eksponēti 50 krēsli, kuru autori ir gan pazīstami, gan jauni mākslinieki, dizaineri un arhitekti, tostarp nu jau leģendārie Francs Vests, Hanss Peters Feldmans un Rons Arads. Viņu mītnes zemes pārstāv visas pasaules malas – no Francijas, Vācijas, Lielbritānijas un Beļģijas līdz Senegālai, Libānai, Izraēlai un Dienvidkorejai.

“Manas kolekcijas krēsli ir absolūti radošas izpausmes objekti, katrs ar savu personisko stāstu,” saka Galila Barzilai-Olandē, kuras kolekcija un dzīvesstāsts tieši apliecina faktu, ka māksla spēj dziedēt un arī pilnībā mainīt dzīves. Viņas kaislība pret laikmetīgo mākslu un dizainu sākās, viesojoties Ņujorkā 2005. gada martā, gadu pēc vīra nāves. Draugi šo braucienu viņai bija ieteikuši kā zāles.

Toreiz Galila liktenīgi nejauši nokļuvusi The Armory Show – mākslas mesē, kuras nosaukums licis domāt, ka te būs skatāma senu bruņutērpu ekspozīciju. Jau pirmajās 15 minūtēs viņa iegādājusies savu pirmo laikmetīgās mākslas darbu – zīmējumu, kurā 11 522 reizes atkārtots vārds why (kāpēc?).

Toreiz šim jautājumam bija sāpīgi personisks raksturs, vēlāk tas kļuva par niansētu “kāpēc?” – tagad kolekcionāre ar mākslas starpniecību meklē atbildes gan uz eksistenciāliem pamatjautājumiem, gan gluži sadzīviskiem “kāpēc”.

Šobrīd Galilas kolekcijā ir vairāk nekā tūkstoš vienību, un tai ir 20 dažādi tematiskie atzari, kas radušies un tiek papildināti impulsīvi: acis, krēsli, nauda, mērinstrumenti, dzimumu jautājumi, grāmatas, otrreizējā pārstrāde, baltais, olas, atvilktnes, kāpnes utt.

Katrs no šā iespaidīgā krājuma darbiem ir fragments no milzu mustura, ko viņa veido intuitīvi un vienlaikus sistemātiski. Savā veidā kolekcija ir viņas dzīves izvērsums: domas, sajūtas, šaubas, prieki, vājums, kļūdas, veiksmes, atradumi, pārsteigumi, eksperimenti utt. 

Katrs no šīs kolekcijas atzariem ir pasaule miniatūrā. Un krēslu krājums noteikti ir viena no ekspansīvākajām tās teritorijām – īsts vis-visneprātīgāko radošo ideju un eksperimentu koncentrāts, apliecinājums tam, ka tik vienkāršajam priekšmetam krēslam kā medijam nav robežu. Tas spēj vienlīdz spilgti stāstīt gan par cilvēku, gan par lietu pasauli. Arī par politiku un ezoteriku. Mīlestību un naidu.

To neierobežo materiālu izvēle: izrādās, krēslu var izgatavot no jebkā. Krēsls kā objekts vienmēr fascinējis māksliniekus, dizainerus un mākslas teorētiķus – no Vinsenta van Goga līdz Endijam Vorholam un Robertam Raušenbergam. Jo krēsls provocē domāt. Šķietami radot funkcionāli komfortablus apstākļus, tas vienlaikus izaicina doties iztēles klejojumos ārpus komforta zonas.

Britu tēlnieks un dizainers Toms Praiss, kura krēsls darināts no plastmasas un zilas virves sakausējuma, saka:  “Krēsls ir daudzu lietu indikatīvs. Kā struktūru to var uztvert kā tīri cilvēka formai paredzētu sastatni, kuras vienīgais nolūks ir sniegt atbalstu. Taču krēsli, protams, ir kas daudz vairāk. Tie ir statusa un varas simboli. Aicina uz relaksāciju un atpūtu, bet var kalpot arī par spīdzināšanas un eksekūciju instrumentiem. Tukšs krēsls uzsver cilvēka prombūtni vai priekšvēsta cilvēka klātbūtni.

Krēsls ir neviennozīmīgs un atvērts interpretācijām. Ar nolūku vai neapzināti, taču krēsls daudz pasaka par cilvēku, kam tas paredzēts, – par tiesnesi, cietumnieku, strādnieku, restorāna apmeklētāju, mākslas kolekcionāru. Tāpēc ir iespējams nolasīt krēsla dizaina valodu un saprast, kādam sēdētājam tas paredzēts, skatoties arī uz tukšu krēslu. Mākslinieks var izmantot krēslu kā zīmi, lai kaut ko pateiktu par cilvēku vai vidi, nerunājot pārāk tiešu valodu.”

Savukārt spāņu dizainera, mākslinieka un amatnieka Lukasa Munjosa interešu teritorija ir dažādu industriālo komponentu strukturālais potenciāls, jaunas nozīmes un nozīmīgums, ko tie iegūst sadzīves kontekstā. Vai no materiāliem, kas pasludināti par atkritumiem un lūžņiem vai arī paredzēti citiem funkcionālajiem mērķiem (piemēram, ventilācijas caurulēm), var radīt mājas dizaina priekšmetus?

Lukass Munjoss asprātīgi pārrada dažādu priekšmetu jēgu un lietojumu, un to spilgti apliecina viņa Cauruļu krēsls no tērauda un vara ventilācijas caurulēm: “Krēslam ir apzināti antropomorfa forma, tas pat izskatās kā cilvēks – ar saliektiem ceļiem un pret zemi izstieptām rokām. Siluets, kas balansē zonā starp stāvēšanu un krišanu, atgādinājums par šauro sārto līniju, kas nosaka mūsu līdzsvara robežas. Krēsls ir mums tuvākā mēbele un līdz ar to aktivizē daudzu citu mēbeļu lietojumu. Ap un uz krēsla notiek visu veidu rituāli, tas ir mūsu dzīves mēmais liecinieks. Mēs visi – kā lietotāji, tā dizaineri – saskaramies ar mūžīgo jautājumu: kāpēc vēl vienu krēslu? Un atbilde var slēpties nevis kvantitātē, bet kvalitātē.”

“No visiem funkcionālajiem mājas priekšmetiem vienīgi krēslam ir jāspēj nemanāmi piemēroties mūsu ķermenim. Un mums ir tik daudz ķermeņu! Krēsls kļūst par tik tuvu priekšmetu, ka teju piemērojas arī mūsu dvēselei. Ja reizēm šķiet, ka krēsls par kaut ko stāsta, tad tas stāsta tieši par to – par dvēseli. Krēsls ir gandrīz vai cilvēciskots mākslīgi radītais priekšmets. Tas stāv un gaida, kad uz to paskatīsies,” saka mākslinieks.

Kā liecina Galilas kolekcija, krēsls spēj būt tikpat dažāds kā pasaule un kļūst par savas izcelsmes vietas metaforu. Piemēram, senegāliešu mākslinieks Amadu Fatumata Ba rada skulptūras un mēbeles tikai un vienīgi no vecām riepām, ko atrod uz ielas. Viņš uzskata, ka visam, kas nolietots un klasificēts kā nevajadzīgs, var likt atgriezties dzīvē.

Amadu Fatumata Ba strādā galvenokārt naktīs un ar vienkāršiem instrumentiem, vairumu no tiem ir uzmeistarojis pats. Viņš griež, loka, pin un mezglo no riepu sloksnēm, izmantojot cilvēka muskuļu spēku un piešķirot šiem šķietami nolietotajiem priekšmetiem jaunu jēgu.

Viņš atgādina, ka “riepas pašas par sevi ir piedzīvojums, jo tās pavada cilvēku ceļojumos, visur, kur vien tas vēlas, līdz izlaiž gaisu un tiek izmestas”. No vecām, melnām riepām tapis arī Galilas kolekcijas klubkrēsls ar visnotaļ potētisko nosaukumu Pīne.

“Krēsls ir simbols vienam no visnozīmīgākajiem brīžiem cilvēces vēsturē – lauksaimnieciskās revolūcijas sākumam,” apgalvo beļģu mākslinieks Mārtens vanden Einde. “Kad klejotāji un mednieki vācēji apmetās uz vietas, viņi apsēdās. Viņi beidza pārvietoties un pievērsa uzmanību tuvākajai apkārtnei. Kad cilvēks kaut kur apmetas, viņš pirmām kārtām uztaisa sēdekli no akmens vai koka bluķa, uz kā apsēsties pie uguns.

Tieši tāpēc koka stumbru bieži izmanto mākslā un dizainā kā atsauci uz visu pārējo krēslu ciltstēvu. Krēsls gan ļauj, gan vienlaikus liek apstāties, apsēsties un padomāt par dzīvi un nākotni citādāk. Krēsls ir arī viena no spilgtākajām cilvēces evolūcijas liecībām, jo ir cieši saistīts ar uguns pārvaldīšanu: lai to uzturētu, pie tās ir jāsēž.

Uguns ir bijusi visvērtīgākais elements, noteicēja par dzīvību un nāvi, tās savaldīšana padarīja cilvēci par Zemes valdnieci – uguns cilvēkiem palīdzēja mainīt vielu formu un funkcijas visos laikos: no bronzas laikmeta līdz pat industriālajai revolūcijai. Iespējams, bez krēsla uguns pieskatītājam vēsture būtu pagriezusies pavisam citā virzienā.”