Jaunais operas talants Kalvis Kalniņš: "Svarīgāka par mūziku ir mīlestība"

Apraksti, lūdzu, sevi piecos vārdos!
Čakls. Mērķtiecīgs. Nelokāms. Simpātisks. (Smejas.) Pozitīvs.

No kā esi mantojis savu balsi?
Var teikt, ka esmu sava ceļa cirtējs. Mūsu ģimenē ar mūziku neviens nav saistīts, kaut mammai ir laba dzirde un balss. Bet es visu dzīvi esmu nodzīvojis ar mūziku. Mācījos spēlēt čellu, Siguldā man bija brīnišķīga skolotāja Maija Liepiņa.

Protams, dziedāju korī. Balss bija piemērota, ļoti skanīga. Kad beidzu skolu, mamma jautāja: “Varbūt tev jāstājas operas vokālistos?” Opera?! Man pašam tas nebija ienācis prātā, operā ne reizi nebiju bijis. Taču šī ideja man kaut kā uzreiz iepatikās. Jā, gribu! Un tad vēl mani iepazīstināja ar Krišjāni Norveli... Un, lūk!

Ja bija skanīga balss, vai tiešām negribējās kļūt par rokzvaigzni?
O, es paspēju skolā paflirtēt ar smago metālu: bija rokgrupa, gari, melni mati, pīrsings... Bet tad, kad vajadzēja izvēlēties profesiju, negribēju pat domāt ne par ko citu, tikai par operu.

Atceries savu pirmo iznācienu uz skatuves?
Jā, baletā Mesija, ko iestudēja ar Hendeļa mūziku, uzvedumā piedalījās arī operas solisti. Nevaru teikt, ka biju ļoti nobijies, iepriekš jau biju nodziedājis diezgan daudzas partijas lielās formas darbos.

Bet pēc Mesijas man iedeva grāfa Almavivas lomu Figaro kāzās. Lūk, te gan man bija pavisam bērnišķīgi bail. Nedomāju, ka pirmajā reizē izdarīju visu, kā vajag. Bija ļoti bail. Jā, atceros savu debiju ar visai dažādām jūtām.

Ja zālē ir tuvinieki, dziedāt ir vieglāk vai grūtāk?
Dažādi. Ja ir liela partija un izrāde tev jauna – man tā bija pagājušajā sezonā ar Valentīnu Faustā un Malatestu Donā Paskvālē –, sākumā nav viegli un tuvie cilvēki zālē to jūt un uztraucas līdzi. Un tad nervozē visi. Bet, kad esi par sevi pilnīgi pārliecināts, ir milzīgs prieks viņiem parādīt, uz ko esi spējīgs.  

Mākslinieka ambīcijas – tas ir labi vai slikti?
Tas nav vienkārši labi, tas ir labākais, kas māksliniekam var būt. Protams, ja ambīcijas kļūst par pamatu tam, ka viņš daudz un neatlaidīgi strādā. Bez ambīcijām karjerā nekas nenotiks. Jā, tās ir pat nepieciešamas.

Tev patīk tavs atspulgs spogulī?
Jā.

Vai tu proti par sevi pasmieties?
Jā.

Vai ir gribējies, lai tevi uzskata par seksa simbolu?
Nē. Mums viņu jau tāpat pietiek. Es gribētu, lai par mani saka, ka esmu labs cilvēks. Tas ir galvenais. Nu, labi, varat mani uzskatīt par skaistu. (Smejas.) Bet seksa simbols? Nē-nē-nē...

Tev jau ir savas 15 lomas operā. Sanāk, ka apmēram pa trim sezonā. Tas ir daudz vai maz?
Protams, pietiekami. Esmu ļoti priecīgs, ka varu katru mēnesi vairākas reizes iziet uz skatuves.

Ja tev piedāvātu izvēlēties jebkuru partiju, ko tu gribētu dziedāt šobrīd?
Oņeginu.

Par ko tu domā un uztraucies visvairāk – par savu balsi vai tuvajiem cilvēkiem?
Protams, par man tuvajiem cilvēkiem. Balss man ir tāpat, es ar to strādāju, ceru, ka tā nekur nepazudīs.

Kāds dziedātājam ir galvenais dzīves pārbaudījums?
Veselais saprāts: vai spēsi necelt degunu gaisā pēc nopietniem panākumiem vai ne.

Kuri bijuši tavi labākie padomdevēji teātrī un dzīvē?
Mana vokālā pedagoģe Margarita Gruzdeva. Un mana mīļotā sieviete Tatjana Kopača.

Vai ir kas svarīgāks par mūziku?
Protams. Mīlestība.

Tev patīk sapņot par nākotni?
Jā, ļoti! Katru dienu iedomājos, kāda tā būs – gaiša, priecīga un krāsaina. Pilna ar mīlestību un brīnišķīgiem notikumiem. Par sāpēm vai slimībām negribu domāt.

Ko labprāt dari brīvajā laikā?
Man ļoti patīk videospēles. Un vēl es eju uz sporta zāli.

Vai pazīsti Eiropas čempionu karatē Kalvi Kalniņu?
Diemžēl ne. Bet man ik pa laikam jautā – tu laikam arī esi karatists? Ak, vai, neesmu gan...

Ja tu laimētu kaudzi naudas loterijā, ko tu ar to iesāktu?
O, tas ir atkarīgs no kaudzes lieluma! Labākais, ko var izdarīt ar naudu, – ļaut tai strādāt tavā labā. Tā ka visdrīzāk es to ieguldītu bankā. Protams, arī nopirktu sev zemi tai pašai saulainajai nākotnei.