Ella. Iepriekš jau redzēta seja* jeb - mūsējā Ņujorkā: māksliniece Ella Krugļanska

* Virsrakstā ietverta atsauce uz kulta dziedātājas un modeles Greisas Džonsas 1981. gada dziesmu I’ve seen that face before. Dziesmas video centrā kā tiešā, tā pārnestā nozīmē ir ģeometrisku detaļu maskas slēpta Džonsas seja, kas skaņdarba gaitā ar svešu, ārpus kadra esošu roku palīdzību pamazām tiek atbrīvota. Šī atdzīvinātā modes fotogrāfija Ellai ir patikusi vienmēr, vēl pirms viņa kaut ko uzzinājusi par pašu dziedātāju, viņas biogrāfiju un ikonisko tēlu. Youtube visiem pieejamais dziesmas video un Ellas darbi estētiski zināmā mērā sabalsojas un kalpo par viņas pienesumu 13. Baltijas Triennāles izstādes Atbrīvoties no rēgiem sadaļai Atmiņu istaba, kas aizvadītajā rudenī bija apskatāma/piedzīvojama kim? Laikmetīgās mākslas centrā.

Ella dzimusi 1978. gadā, uzaugusi Rīgā un pirmo mākslas izglītību ieguvusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. Mācības turpinājusi ASV. Veidojusi izstādes laikmetīgās mākslas laukā svarīgajās institūcijās Studio Voltaire Londonā, White Columns Ņujorkā u. c. Šobrīd viņas darbi apskatāmi Kunstverein Bonn Vācijā, janvārī atklāta Krugļanskas personālizstāde mākslinieci pārstāvošās galerijas Gavin Brown Enterprise Hārlemas izstāžu zālē.

Viņas darba reprodukcija ir pabijusi uz žurnāla Frieze vāka, materiāli par viņu un viņas gleznām publicēti dažādos mākslas, kritikas, kultūras un modes izdevumos, viņas darbi plaši pārstāvēti dažādās privātkolekcijās ASV un Eiropā. Ar Rīgu un Latviju Ellu šobrīd saista paretas vizītes, pēdējā no tām bija 2014. gadā izstādes Mazā Vera (sadarbībā ar Saņu Kantarovski) atklāšanā kim? Laikmetīgās mākslas centrā.

Ella

Kopš divu gadu vecuma Ella apzīmējusi visdažādākās virsmas un jau desmit gadu veca, nonākusi mākslas skolā, zināja, ka būs māksliniece. Tiesa gan, tradicionālā mākslas izglītības sistēma, ko piedāvāja Rozīši, nozīmēja lineāru virzību no vienkāršā uz komplekso: sākumā klusās dabas, tad atsevišķi mēģinājumi-uzdevumi skicēt pēc iztēles, tad grieķu torsu pārzīmēšana un visbeidzot mācību kulminācija – studijā klātesoša modeļa akts pilnā augumā.

Tam sekoja ainavas, līdz devītajai klasei akvareļi, vēlāk – eļļas glezniecība. Šajā 19. gadsimta mākslas tradīcijās balstītajā apmācības procesā brīvajai izpausmei un iztēlei īsti nebija vietas, un tas – ar pierādījumu no pretējā – ir veidojis Ellas pieeju glezniecībai. Viņa noteikti iebilst pret domu, ka visa pamatā ir tehnika un ka nekontrolētam, brīvam procesam mākslas veidošanā nebūtu vietas.

Pirmo reizi ar mākslinieci tikos pirms aptuveni pieciem gadiem Ņujorkā, apmeklējot viņas studiju Bruklinā. Maskavā dzimušais un Ņujorkā dzīvojošais mākslinieks Saņa Kantarovskis kādu dienu pie kafijas man vaicāja: “Vai pazīsti Ellu, gleznotāju no Rīgas?” Nepazinu gan, tāpēc pēc pāris dienām devāmies viesos.

Šo gadu laikā esmu uzzinājusi gan to, ka viņai garšo rabarberi, patīk latviešu tekstils un keramika, gan arī to, ka Ella nekad iepriekš nezina, kas īsti notiks viņas gleznās. Kādā no pēdējām tikšanās reizēm nevarēju noturēties, neuzdāvinot latviešu karikatūrista Edgara Ozoliņa brošūru Sievietes – ar netiešu mājienu par iespējamām sasaucēm vizuālās valodas un tēmu virzienā. Ella šo nelielo spekulāciju vien smaidot noraidīja. Starp viņas tuvākas un tālākas pagātnes iecienītākajiem autoriem ir Brēgelis Vecākais, Surbarans, Goija, Manē un Ensors.

Sieviete

Savos darbos ne bez devas pašironijas, ar simpātijām pret kalambūriem un savas mākslas paš-kanibālismu Ella attēlo “īstas sievietes” saspīlējuma situācijās.

Viņas ir pārmērīgi uzkrītoši ģērbušās apspīlētās un košās drēbēs dzeltenos, sarkanos, zilos vai brūnos toņos un apkrāvušās aksesuāru kaskādēm, turklāt reizēm šķiet cīnāmies par vietu kompozīcijā. Ellas mākslai ir raksturīga rotaļīga pieeja, gleznās jaušams iekšējs kontrasts, kurā viegli neķītrs, tomēr joprojām gaumīgs humors, ķiķināšana un savējo joki pastāv līdzās ikdienas stresa devai un divdomīgām mizanscēnām.

Ellas darbību caurstrāvo māksliniecisko un cilvēcisko ambīciju tēma un vienlaikus to pretmets – izsīkums, viņa aplūko arī dzimti, sievieti un modi, jautājumus, kas saistīti ar pašattēlu un identitāti. Izmantojot sievietes ķermeņa formu, drosmīgas krāsas un pašreflektīvu humoru, top gleznas, kuras ir ne vairāk un ne mazāk kā satriecošas.

Tās šķiet pašpārliecinātas, jā, tomēr ir apjomīga intelektuāla un glezniecības prakses darba rezultāts, jo visupirms viņas darbiem ir jāapmierina mākslinieces prasības pret sevi pašu. Iespējams, tāpēc Ellas darbi nevairās no tiešas skatītāja uzrunāšanas, it kā izsaucoties: “Vai tev vispār ir nojausma, cik grūti ir turpināt radīt jaunas gleznas?!”

Kad Studio Voltaire vadītājs Džo Skotlends katalogā, kas papildināja mākslinieces Londonas izstādi Kā strādāt kopā, jautāja: “Ko tu pārstāvi?”, Ella atbildēja: “Sievieti uz robežas.” Tas ir ļoti precīzi, jo Ella burtiski sajūt sievieti, kurai viss ir nedaudz pieriebies, – viņai ir gana, viņa vairs nevar izturēt savu emociju, savas drāmas smagumu.

Viņas sieviete ir acīmredzamā izdegšanas stāvoklī, tomēr tam visam piemīt zināms joka elements. Piemēram, nereti sievietes skatiens tiek neitralizēts, padarīts objektīvāks – un viņas tēla izsīkums vienlīdz varētu būt radies pēc smaga darba, pēc neganta strīda ar citu sava dzimuma pārstāvi vai – pēc kaisles pilna intīma kontakta.

Ellas darbos var saskatīt iekšēju pašstilizāciju, pašprezentāciju un pašapjausmu. To centrālais tēls izpaužas kā savāds, nepiedienīgs vai nenovēršams. Šie tēli nebaidās no savu vājību atsegšanas, no kļūdīšanās vai neprecizitātēm, situācijai un vietai neadekvāti tērpjoties vai uzvedoties.

Gleznu galvenās varones tiek radītas un rādītas stilā, kas bagātīgu, sulīgu krāsu paleti savieno ar drosmīgām grafiskām līnijām karikatūriskā manierē. Viņas lepojas ar pneimatiskām krūtīm, pilnīgiem augšstilbiem, augstu, dāsnu sēžamvietu utt., un šīs formālās īpašības atbalso tēlu fizisko vitalitāti. Visas darbu galvenās varones izvairās no pasivitātes, gan ejot vai skrienot, gan zvilnot, lasot vai peldoties (un ne tikai), vienlaikus aktīvi un ar pārliecību atbildot uz nereti lūreklīgajiem vīrieša skatieniem. Un tā nav tikai personiska etīde vien, bet lielā mērā pauž viņu temperamenta vēsturisko izcelsmi.

Mode

Būtisks vienojošais motīvs ir tēla dialogs ar ietērpu. Māksliniece analizē attiecības starp sievietēm un viņu tērpiem, sakāpina drāmu un emocijas – un vizualizē tās. Svarīgi, ka Ellas darbos atainotie baudkārie ķermeņi, šīs netradicionālās daiļavas nekad nav kailas. Mode netiek noliegta, par to nevīpsnā kā par kaut ko virspusīgu, tukšu konfekšu papīrīti. Ietērps ir svarīgs elements, lai uzbūvētu figūru, tā ir svarīga, lai nolasītu indivīdu, un attiecīgi – nolasītu gleznu.

Savu tēlu apģērbam Ella pieiet divējādi: pirmkārt, tas veido ķermeņa formu, otrkārt, tas rada pats savu ģeometriju. Viņa par drēbēm domā drīzāk kā par ķermeņa laukumiem, un viņas stilam ir raksturīgi apzināti nesaskanīgi krāsu laukumi. Bieži vien savstarpēji nesaderīgie raksti un musturs kalpo, lai salauztu attēla plaknes. Ellas sieviete ir iespaidīga un reizē fragmentāra, uzkrītošās drēbēs tērpta vīzija, kuras ķermeņa formas ir pietiekami apjomīgas, lai uz šīs platības uzburtu ņirbošu modes un tekstila kokteili.

Ella nav ieinteresēta portretēšanā, viņa nekad neattēlo reālus cilvēkus. Taču viņu fascinē tuvplāni, virsma, faktūra un detaļas, mīmika, sejas izteiksmes un žesti. Viņa neglezno sievietes pašas par sevi, viņas sieviete ir dokuments, attēls, tēls. Un, tā kā mūsdienās mode ir ļoti ciklveidīga un nepārtraukti atsaucas pati uz sevi, Ella tajā saskata paralēles ar glezniecību un tās attiecībām pašai ar savu vēsturi.

Māksliniece pēta vintedža tekstilu un dažādu periodu modes fotogrāfiju. Viņu aizrauj modi pavadošais rotaļīgums, nevainība, vieglums – tie ir pateicīgi lielumi, ar kuriem strādāt: sakāpināt, piesātināt, padarīt aktīvākus un agresīvākus. Ellu interesē, ko glezna kā plakana virsma var paveikt sievietes formas sakarā, un tas, ko var panākt, attēlojot tādu ietērpu, kas šo formu sagroza. Šo sieviešu attiecības ar savām drēbēm atgādina to, kā mēs uztveram iesaiņojumu, jau minēto konfekšpapīrīti. Tā ir mūsu izvēle, kā reprezentēt sevi pasaulei, citiem cilvēkiem.

Kleitas te kļūst par lūrošām sejām, un pilnmiesīgs sievietes ķermenis top par kaujas lauku, kurā atklāties psiholoģiskai drāmai. Tādai drāmai, ko skatītājam var uzburt glezna, kurā viena sieviete iet prom no otras, rādot seju, kurā valda kareivīgas un noraidošas nievas, tērpta svārkos, kuros, apņemot viņas ķermeņa kontūras, ir ieausts ūsaina vīrieša ģīmis, kura mute savukārt sakrīt ar viņas pilnīgo sēžamvietu, kas savukārt kliedz uz palikušo… Izklāstīt tekstā to nav vienkārši, taču, skatīts gleznā, šis sižets ļaujas tikt nolasīts viss uzreiz!

Identitāte

Tradicionālā mākslas izglītība ir nodrošinājusi Ellu ar bagātīgu glezniecības vēstures datu, faktu un metožu pārzināšanu un vienlaikus atbrīvojusi viņu no pienākuma to visu citēt. Taču atsauces viņas attēlotajām personām un glezniecības kvalitātēm meklējamas kā vēsturiskos darbos, tā 50. – 60.gadu amerikāņu komiksos redzamajā pasaules un sievietes atveidojumā.

Diskusijās par Ellas darbiem mēdz piesaukt animāciju, filmu plakātu dizainu, karikatūru vai grafiskās ilustrācijas, bet ir jāņem vērā, ka viņas gleznās pārspīlējums tiek uzburts un apgriezta nozīmju un vārdu kārtība tiek radīta, lai ietekmētu, iespaidotu un virzītu skatītāja uztveri, nevis vienkārši atsaucoties uz pieminēto vizuālo valodu.

Ella sāk ar zīmējumu, tālāk meklē veidus, kā zīmējumam nokļūt uz gleznas vai tapt par to. Darba process ir intuitīvs: viņa sāk ar vienkāršu ideju un tad skatās, vai zīmējumā ir kāda dzirksts – kaut kas, kas būtu attīstāms tālāk, – vai kā tas varētu strādāt gleznas formātā un krāsās.

Viņa mēdz savām vajadzībām pielāgot maz apskatītas vai ignorētas glezniecības vēstures epizodes, piemēram, laikmetīgajā glezniecībā mazāk modīgo klusās dabas žanru. Līdzīgu uzmanību viņa pievērš virsmai un faktūrai. Nebūdama fotoreālisma gleznotāja, tomēr strādā ar fotogrāfiska attēla izmantošanu. Ellas darbus raksturo psiholoģiska drāma, kas reizēm ir spriedzes pilna, reizēm humoristiskāka, tomēr pāri visam tajos jaušama vispārēja kinematogrāfiska kvalitāte.

Ar rakstura stingrību – vai varbūt vienkārši ar zināmu pārliecību par paveikto – Ella zīmējumos nekad neko nedzēš, tādējādi uzsverot, ka nemēdz šaubīties par savu uzzīmēto līniju. Viņas darbus caurvij dubulta nozīme: attēls vai attēlotā darbība var paust pavisam citādu vēstījumu un tikt nolasīti kā zemteksts vai pustonis. Līdzīgi viņa skata arī jautājumu par identitāti, kas allaž tiek apšaubīta, pētīta un izaicināta, bet reizē arī apstiprināta – un kā tāda ir svinēšanas vērta.

Un vēl, lai gan viņai nudien būtu pamats svinēt savas karjeras augšupejošo līkni, Ella nevairās uzsvērt un atgādināt: “Māksla nav sports. Tajā vai ar to nav iespējams uzvarēt.”