Kārlis Cīrulis vēlētos nodejot Donu Kihotu līdz 21 gada vecumam: "Vēl man ir atlicis gads"

Lūdzu, raksturo sevi!

Sevi raksturot objektīvi ir grūti, bet uzskatu, ka esmu jauks un atvērts, turklāt vienmēr palīdzēšu citiem, cik būs manos spēkos. Esmu arī ļoti mērķtiecīgs – nekad neapstāšos, pirms sasniegšu savu mērķi.

Mēdz teikt, ka puiši paši baletu neizvēlas. Kā ir ar tevi?

Šis stereotips atbilst arī man, jo tik jauni bērni paši vēl īsti nesaprot, ko gribētu darīt. Manu baleta ceļu izvēlējās vecmāmiņa, šo ideju atbalstīja arī vecāki, tāpēc, pašam nemanot, nonācu baletskolā.

Tā pa īstam baletu tu esot sajutis tikai vidusskolā. Nebija grūti panākt tos, kas dejā dzīvoja jau no pirmās klases?

Jebkurā profesijā ir svarīgi, lai ieguldītais darbs ir kvalitatīvs. Nav jēgas lepoties, ka sešas stundas katru dienu smagi strādā, ja tam tāpat nav nekādas jēgas un rezultāta. Un vēl – kaisle un vēlme vienmēr ļaus būt pirmajam.

Esi guvis panākumus vairākos konkursos. Tev patīk sacensties un pierādīt, ko spēj?

Man ļoti patīk sacensību gars, tāpēc patīk arī konkursi. Konkursam ir daudz plusu: tas burtiski izvelk no tevis labāko, dod iespēju redzēt, kāds līmenis ir pasaulē, un neļauj pazust ikdienas rutīnā.

Tik strauji kāpjot pa karjeras kāpnēm, nav bail atdurties ar degunu mākoņos?

To vaicā daudzi, bet mani šis jautājums smīdina. Man šķiet, ka ir tieši otrādi – jo lielāki panākumi, jo atvērtākam tev jākļūst, lai rādītu labu piemēru jaunākiem dejotājiem. Domāju, ka profesionālie panākumi nav mainījuši manu personību.

Kura no lomām, ko dejo uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves, tev bijusi vislielākais izaicinājums?

Solors baletā Bajadēra – mans pirmais uzvedums, kuram bija nepieciešama tik laba kā fiziskā, tā emocionālā sagatavotība.

Kas tev tuvāks – klasiskais vai laikmetīgais balets?

Klasiskais, jo tam ir nepieciešama labāka fiziskā un tehniskā kondīcija. Laikmetīgajam baletam es labprāt pievērstos vēlāk, kad būšu vecāks. Un jau no horeogrāfa pozīcijām, jo šajā sfērā vairāk var izpausties tieši horeogrāfiski.

Vislabprātāk tu dejo solo numurus, duetā vai vēl plašākā sastāvā?

Katram ir sava specifika. Kad uz skatuves esmu viens, jūtos visdrošāk, jo viss ir tikai manās rokās. Ja kaut kas aizies greizi, varēšu vainot tikai sevi. Kad dejoju ar partneri, vairāk satraucos par otru – lai viņai ir ērti un lai labi izskatās.

Kurā izrādē tev gribētos piedalīties?

Viens no maniem sapņiem un mērķiem ir nodejot Donu Kihotu līdz 21 gada vecumam. Man vēl atlicis gads.

Tagad mācies JVLMA Horeogrāfijas nodaļā. Ko pēc tam? Kāds ir tavs sapnītis?

Es nedomāju sapņu kategorijā. Man ir lielāki un mazāki mērķi, un es centīšos uz tiem tiekties. Man labāk patīk rādīt savus darbus un panākumus, nevis solīt vārdos.

Tavu skatuves tēlu un apģērbu redzam visi. Kāds ir tavs ikdienas stils?

Ikdienā cenšos ģērbties vienkārši un ērti, man mīļākais stils ir smart casual.

Kādu mūziku klausies ikdienā? Kuri šobrīd ir tavi favorīti?

Mūzikai manā ikdienā ir gandrīz tikpat liela vieta kā dejai. Protams, klausos visas mūzikas leģendas – Maiklu Džeksonu, Aerosmith, Queen. Taču man patīk arī mūsdienu grupas, piemēram, Nothing But Thieves, The 1975 un pašmāju Guys on the Red Carpet.

Kas tevi aizrauj ārpus baleta un skatuves dzīves?

Sports. Man patīk skatīties hokeju un basketbolu, bet spēlēt futbolu, jo kājas spēcīgas. 

Un mūzika. Viens no nesenākajiem hobijiem ir ģitārspēle, redzēs, kā man ar to ies, bet tas ir vēl viens maziņš mērķītis, ko sasniegt.

Vērtīgākā mācība, ko esi guvis...

You gotta jump in to swim. (Lai peldētu, ir jāielec ūdenī. – angļu val.) Vēl kāda? Ka liktenis nav vienvirziena ceļš. Ja smagi strādāsi pats, arī liktenis tev piespēlēs iespējas. Un vēl… nekad negulēt uz veciem lauriem!

Vai esi iztēlojies, kāds izskatīsies un ko darīsi vecumdienās?

Ceru, ka būs, ko atcerēties un stāstīt mazbērniem, lai šie brīnās, kāds viņiem traks vectēvs bijis. (Smejas.)