Anastasija Levensone modes biznesā ir kopš 22 gadu vecuma: "Nekad neesmu kompleksojusi, ka esmu jaunāka vecuma ziņā"
Ir pieņemts uzskatīt, ka visdrošākais ir bizness, ko dibina uz radniecības saišu pamata. Taču ģimenes biznesam ir arī savi zemūdens akmeņi: saimes pastarīšus citi bieži uzskata par liekēžiem, kas firmas darbā iesaistās minimāli, jo patiesībā nespēj ne patstāvīgi domāt, ne spriest. Ar līdzīgiem stereotipiem sākumā saskārusies arī 26 gadus vecā Anastasija Levensone, kura ieņem galvenās iepircējas, izpilddirektores un mārketinga direktores posteņus apģērba tirdzniecības kompānijā AB Modeks – firmā, kuru pirms 14 gadiem izveidojusi viņas māte Anna Levensone.
Taču, pateicoties savām zināšanām un prasmēm, atbildības sajūtai un kaujinieciskajam raksturam, šī meitene ļoti ātri ir pierādījusi savu pašvērtību un kompetenci, iekarojusi partneru un kolēģu cieņu.
Pirms četriem gadiem, beigusi studijas ārzemēs, Anastasija atgriezās Latvijā un sāka strādāt mammas uzņēmumā. AB Modeks ir viens no modes preču izplatīšanas līderiem valstī un mūsu tirgū pārstāv zīmolus Marella, Twin-Set Milano, MAX&Co, iBlues, PennyBlack, Wolford, Marina Rinaldi. Latvijas mērogā firma vērtējama kā liela – 11 veikali, ap 70 darbiniekiem. Anastasijas uzdevumi bija nopietni, un viņa pieņēma izaicinājumu.
Tiki iecelta atbildīgā postenī, būdama samērā jauna. Kā uz to reaģēja apkārtējie?
Kad ierados kompānijā, man bija 22, vairums darbinieku bija par mani vecāki. Daudzi – pat ievērojami vecāki. Man bija jāpierāda, ka esmu pilnvērtīga darbniece, nevis vienkārši saimnieces meitiņa. Sākumā bija visi tie ziņojumi: “Oi, jums mamma zvanīja…”, “Bet mamma lūdza jums pateikt…”
Pirmkārt, mēs atbrīvojāmies no šīs “mammas”. Darbā es viņu saucu par Annu. Uzskatu, ka ir ļoti svarīgi nošķirt darbu un personiskās attiecības. Sievietēm tā biznesā bieži pietrūkst, viņām emocionalitāte mēdz sist pārāk augstu vilni, un mūsu visnotaļ sievišķīgajā kolektīvā es esmu to izjutusi. Taču galu galā man izdevās iedibināt pareizo komunikāciju ar darbiniekiem. Es nekad neesmu kompleksojusi par to, ka esmu jaunāka vecuma ziņā. Ja bija jāpauž kritika, to darīju.
Kad runa ir par subordināciju, vecums nespēlē nekādu lomu. Cita lieta, ka ir jāatrod katram cilvēkam sava pieeja, un es vēl turpinu apgūt šo māku.
Vai daudz gadījās kļūdīties?
Droši vien kļūdas ir bijušas, taču es uzskatu, ka tas ir normāli – kad sāc darīt kaut ko jaunu, kļūdīties ir neizbēgami. Neskatoties uz to, ka man ir atbilstoša izglītība, 80 procentus savu pašreizējo zināšanu esmu ieguvusi ar pieredzi. Grūti bija pirmo pusotru gadu. Mācījos piedalīties pārrunās, patstāvīgi pieņemt lēmumus. Bet pēc tam pienāca brīdis, kad sapratu, ka māku vadīt.
Firma AB Modeks tika nodibināta, kad tev bija 12…
Jā, esmu modes preču izplatīšanas tīkla bērns. Visa mana bērnība pagājusi veikalos un tirdzniecības centros, kur strādāja mamma.
Kāpēc viņa izvēlējās tieši modes biznesu?
Viņai tas patīk. Viņai tas padodas. Patiesībā domāju, ka tā savā ziņā ir kompensācija par padomju deficīta laikiem, kad bija neiedomājami jānopūlas, lai tiktu pie modernām drēbēm. Bet mamma vienmēr bijusi modes dāma.
Tevi bērnībā droši vien ģērba kā lellīti.
Paldies Dievam, ne. Ne lellīti, ne princesīti no manis netaisīja. Nekādu rozā kleitiņu, bantīšu, volāniņu nebija. Tas vispār nav man, un esmu ļoti pateicīga, ka mamma mani neaudzināja tādā garā. Manā raksturā ir daudz vīrišķīgu iezīmju, un spēlēt futbolu ar puikām man bija tikpat interesanti kā spēlēties ar lellēm kopā ar meitenēm.
Pusaugu vecumā visi cenšas paziņot par sevi pasaulei, arī ar apģērbu. Tev šajā ziņā droši vien bija vairāk iespēju.
Ja kopš bērnības redzi tādu drēbju pārpilnību, vēlme nemitīgi atjaunot savu garderobi notrulinās. Tāpēc diez ko nemīlu arī šopingu. Tiesa, tagad tas man jāuztver kā profesijas blakne.
Vecāki nekad nav ierobežojuši manus pašizpausmes centienus. Ja es šāvu pār strīpu – uzvilku pārāk augstus papēžus vai pārāk spilgti krāsojos –, viņi mēdza izteikt savu viedokli, taču nekad to neuzspieda. Protams, esmu gājusi cauri visiem tiem pusaudzības posmiem, kad tevi velk te pie rokeriem, te pie gotiem. Dumpīgums vispār ir manā dabā. Taču tas nav protests protesta pēc, nav vēlme par katru cenu paziņot pasaulei par sevi – drīzāk sacelšanās pret banalitāti, primitivitāti, masveidīgumu. Nekad neesmu bijusi daļa no pūļa.
Vai iet mātes pēdās bija pašas izvēle?
Ne gluži. Skolas beigšanas brīdī vispār nespēju iztēloties, ko darīt tālāk. Tajā laikā mani aizrāva tikai dejošana. Četrus gadus vecu mani aizveda uz deju kolektīvu Arabeska, tur pavadīju 12 gadus. Mēs nemitīgi uzstājāmies, braucām uz konkursiem Eiropā un Krievijā. Tā bija aizraujoša un piesātināta dzīve, no tā visa atteikties bija grūti.
Tad kādēļ bija jāatsakās? Nešķita, ka tā ir nopietna profesija?
Man šķita, taču maniem vecākiem ne. Abi ir pēc horoskopa Vērši, tātad ļoti uzstājīgi cilvēki, bet es pati šaubījos un neuzdrīkstējos viņiem pretoties. Tagad gan esmu viņiem ļoti pateicīga, ka tobrīd viņi izvēlējās manā vietā – rezultātā tiku pie lieliskas izglītības un profesijas, kura man patīk.
Kur mācījies?
Sākumā nolēmu, ka jāiegūst vispārīgā izglītība uzņēmējdarbībā. Pabeigusi Bristoles Universitātes sagatavošanas kursu Anglijā, iestājos Eiropas Universitātē Ženēvā, bet pēdējā – trešajā gadā pārcēlos uz universitātes galveno mītni Barselonā.
Maģistrantūrai jau iesniedzu dokumentus Milānas Marangoni institūtā, lai apgūto speciālo programmu Mode un luksusa klases zīmolu pārvaldīšana. Pilsētas mainīju apzināti, jo gribējās iegūt ne tikai zināšanas, bet ko vairāk, uzsūkt jaunu valodu, jaunu kultūru. Tā bija nenovērtējama pieredze, kaut arī nebija viegli katru gadu adaptēties jaunā valstī, meklēt jaunus draugus, pierast pie jauna dzīvesstila. Taču tas bija to vērts. Tagad jūtos kā pasaules cilvēks.
Kur tev patika visvairāk?
Barselonā.
Nu, protams, tur taču ir jūra, var vizināties ar dēli.
Tad vēl nebiju iemācījusies sērfot. Tas kļuva par manu kaislību vēlāk. Pirms trim gadiem kopā ar draudzenēm izlēmām aizbraukt atpūsties – pagulēt pludmalē, pasauļoties. Ilgi meklējām piemērotu vietu, un sagadījās, ka viena no mums pamanīja populāras blogeres fotogrāfiju – viņa sērfoja Portugālē. Tas mūs iedvesmoja.
Galu galā var taču savietot patīkamo ar lietderīgo un iemācīties kaut ko jaunu. Okeāns izrādījās drausmīgi auksts, mūs izmitināja askētiskā viesnīcā ar divguļamajām gultām. Vispār tā ne tuvu nebija tā bezrūpīgi glamūrīgā atpūta, pēc kuras tiecāmies. Taču okeāna varenība un jaunie iespaidi, ko izjutu uz dēļa, ietekmēja mani tik spēcīgi, ka es uzreiz šajā lietā ievilkos. Un turpinu ar to nodarboties. Kad esi uz viļņa, tu domā tikai par to, galvā nav nekā lieka. Tas ir tas, kā mums trūkst pilsētas dzīvē.
Sērfošana ir diezgan ekstrēms sporta veids.
Es vispār esmu ekstrēmiste. Jau 16 gadus braucu ar kalnu slēpēm, arī off-piste – pa neiebrauktām nogāzēm, ārpus trases. Ir bijušas pietiekami bīstamas situācijas, kad izredzes ir 50 pret 50 – nav redzamības un tu nesaproti, kur atrodies. Gadījušās arī traumas. Taču es mīlu šīs emocijas, šo adrenalīnu.
Ceru, ka izmēģināšu vēl daudz ko no ekstrēmā sporta. Protams, ar gadiem cilvēks kļūst piesardzīgāks. Pirms desmit gadiem vispār biju pārgalvīga, tagad ir radusies apziņa, kur var riskēt un kur nav vērts. Taču raksturs man palicis iepriekšējais – patīk sev pakutināt nervus. Visbriesmīgākā lieta man ir pliekana dzīve.
Tava ģimene arī ir sportiska?
Jā, tagad ir. Pateicoties man. Tētis jau pāris gadus sporto kopā ar treneri. Mammu esmu pievērsusi sportam burtiski aizvadītajā vasarā un ļoti priecājos, ka viņa arī ir aizrāvusies, piecreiz nedēļā iet uz sporta zāli – pilātēm un body toning. Sports tonizē ne tikai fiziski, bet arī morāli. Tu atbrīvo galvu, izlej ārā visu nevajadzīgo. Tas ļoti palīdz tikt galā ar stresu, bez kura biznesā neiztikt.
Un kā ar dejošanu? Spriežot pēc ierakstiem Instagram, esi pie tās atgriezusies.
Kopš brīža, kad aizbraucu studēt uz ārzemēm, pagājuši astoņi gadi. Un visu šo laiku dejošana ir sēdējusi man galvā. Centos tās trūkumu kompensēt ar mūzikas nodarbībām – vokālu, bungām, ģitāru – to visu es apguvu, taču tas viss nebija tas…
Pērn rudenī atgriezos pie dejām. 26 gadi – tas, protams, ir pavēlu, lai sāktu visu no jauna. Taču es izlēmu – vai nu tagad, vai nekad. Dejoju visu – no klasiskā baleta līdz mūsdienu horeogrāfijai, no hiphopa līdz vogue. Sešas septiņas reizes nedēļā. Šajā ziņā esmu mazohiste.
Vai ir tāda sievišķīgā pieeja biznesam – vai arī tas ir tikai mīts?
Domāju, ka ir savas īpatnības, taču minimālas. Ja labi pārzini savu sfēru – spēj domāt stratēģiski, proti sarunāties un veikt pārrunas ar partneriem, aizstāvēt savu pozīciju, nav nekādas atšķirības, vai esi vīrietis vai sieviete.
Vai biznesā izmanto sievišķīgas viltībiņas? Piemēram, pakoķetē ar partneriem, ejot uz sarunām, uzvelc mini…
Tādi gājieni man ir sveši. Arī mana mamma nekad nav tā darījusi. Domāju, ka ļaudis, kuri nodarbojas ar biznesu, ir pietiekami gudri, lai skaidri novērtētu situāciju un šādus gājienus atzītu par neprofesionāliem.
Sievišķīgas viltības var palīdzēt zināmās sadzīves situācijās. Piemēram, kad mani aptur par ātruma pārsniegšanu, varu paplikšķināt acis un izlikties par blondīni. Parasti izdodas – izskatos pietiekami nekaitīga. Taču biznesā kaut ko tādu uzskatu par nepieļaujamu.
Kā tevi uztvēra Rietumu partneri? Piemēram, Itālijā tik jauni cilvēki reti ieņem atbildīgus amatus. Itālieši, tā teikt, meklē sevi līdz pat 40 gadu vecumam.
Jā, tas ir fakts. Taču mani uztvēra absolūti normāli. Es jau sen braucu turp un piedalos pārrunās un kolekciju iepirkšanā, mani tur visi pazīst. Esmu arī pierādījusi savas spējas darbā. Partneri zina, ka uz mani var paļauties.
Kāpēc gandrīz visi jūsu zīmoli ir itāļu? Tev sevišķi tuvs itāļu modes stils?
Arī tāpēc. Taču itāļiem ir teicami sakārtota izplatīšanas sistēma, ar viņiem ir ievērojami ērtāk strādāt pēc franšīzes nekā ar citu valstu pārstāvjiem. Kompānija Max Mara fashion group, kuras brendus galvenokārt pārstāvam, vispār ir monstrs šā vārda labākajā nozīmē. Vienīgais citas valsts zīmols mums ir austriešu Wolford. To izvēlējāmies, jo tas ir pasaulē vienīgais brends, kas ražo tādas kvalitātes zeķbikses un veļu. Tam līdzvērtīgu nav nekur, arī Itālijā.
Vai jau domā par brīdi, kad tev nāksies pārņemt visu uzņēmumu pilnībā?
Tādu mērķi neloloju, arī mamma, paldies Dievam, pagaidām ir gana jauna un spēka pilna. Viņa ir ļoti ambicioza un apstāties negrasās. Pēc kārtējā veikala atklāšanas ikreiz saka – viss, tas bija pēdējais! Taču jau pēc mēneša sāk saraksti jauna projekta sakarā. Man prieks, ka viņa ir tik aktīva, ka viņai patīk strādāt. Un tagad, pateicoties man, viņai ir daudz vairāk brīvā laika. Taču iztēloties manu mammu kā mājsaimnieci – nē, tas ir pilnīgi neiespējami.
Tava pieeja biznesam atšķiras no viņas pieejas?
Sievietei biznesā nav viegli. Manai mammai ir paveicies, jo viņai ir labs padomdevējs, mans tētis. Viņš darbojas pavisam citā nozarē, taču viņam vienmēr var palūgt padomu un atbalstu. Visi kompānijas vēsturē svarīgie lēmumi ir pieņemti ar viņa līdzdalību.
Taču es redzu, cik daudz mamma strādā, cik spēka viņa tam patērē, kādā stresā nonāk. Un es tā negribētu. Kad dzīvo tikai darbā, tev neatliek ne laika, ne spēku citām nodarbēm, personiskajai dzīvei. Man tomēr ir vajadzīgs līdzsvars. Gribas baudīt dzīvi, ne tikai degt par darbu. Tiesa, arī bez darba savu dzīvi iedomāties nevaru.
Kā tava kompānija jūtas uz Rīgas modes kartes?
Domāju, ka mūsu kompānija ir ieguldījusi pietiekami daudz pūļu, lai pilsētas centrā izveidotos īsts shopping area, kā tas iegājies visās pasaules lielpilsētās. Mūsu publikai bija iepotēts cits modelis – iepirkšanās tirdzniecības centros, tāpēc iepriekš butiku tirdzniecība vēl nebija tik attīstīta.
Turklāt agrāk veikali bija izmētāti pa visu pilsētu, klientiem tas nebija sevišķi ērti. Tagad starp Dzirnavu un Tērbatas ielām tapusi īsta modes oāze. Esam šeit atvēruši piecus veikalus, mums sekojuši citi izplatītāji. Pateicoties tādai butiku koncentrācijai, ievērojami audzis modes noiets.
Kompānija AB Modeks ir modes preču izplatītāju topā Latvijā. Kas jūs atšķir no konkurentiem?
Nu, pirmkārt, mēs piedāvājam patiešām kvalitatīvas preces. Visi mūsu zīmoli ir sevi izcili pieteikuši pasaules tirgū. Otrkārt, strādājam tieši ar ražotājiem, tas garantē preces autentiskumu. Treškārt, mums ir teicams serviss, ko nemitīgi attīstām. Un, visbeidzot, esam sevišķi stipri kolekciju atlasē.
Daudzos Latvijas multibrendu veikalos dažādu zīmolu lietas bieži izskatās bezpersoniski, tās var atšķirt tikai pēc uzraksta uz birkas. Taču katram brendam ir savi īpašie modeļi, kas veido tā DNS. Mums ir ļoti svarīgi uzsvērt, parādīt šo identitāti, tāpēc mūsu kolekcijās vienmēr ir zīmolu raksturīgākie, firmas modeļi. Protams, izvēloties savas kolekcijas, ievērojam arī citus faktorus – pārdošanas analīzes rezultātus, klientu vēlmes un gaumi, nākotnes prognozes.
Iepirkšana droši vien ir tava darba vispatīkamākā daļa?
No vienas puses, tā ir rutīna. Tagad mums jau ir stingri sakārtots komandējumu grafiks, taču bija tāds periods, kad braucām ļoti bieži un gadījās, viesnīcā pamostoties, nesaprast – kas tā par pilsētu, kāds zīmols šodien jāpasūta? Taču iepirkšana, protams, ir ļoti interesanta. Modes cikliskums, sezonu maiņa – tieši tas padara šo darbu ļoti aizraujošu. Nemitīga iespaidu maiņa man ir nepieciešama.
Kam kategoriski nav noieta mūsu tirgū?
Latvijā nevar pārdot mēteli ar kapuci. Jaku, vējjaku – jā, mēteli ne. Nav iecienīta arī bordo krāsa, kaut arī visā pasaulē tā šobrīd ir topā. Īsteni drosmīgas modes patērētājas varam saskaitīt uz pirkstiem. Nu, kura mums te uz darbu uzvilks kokvilnas džemperīti ar vizuļiem? Mūsu ļaudis ir samērā konservatīvi, un man ir ļoti žēl, ka esam spiesti atteikties no interesantiem modeļiem viena vienkārša iemesla dēļ – šeit tos nenopirks.
Mūsu sievietēm patīk ģērbties skaisti, taču noteiktu rāmju robežās. Stila vietā bieži izvēlas komfortu, un šī tendence ik gadu aug. Protams, daudz ko ietekmē mūsu klimats. Nupat pagājušajā nedēļā bijām šovrūmā Itālijā.
Modeles mums demonstrēja jaunās kolekcijas apģērba komplektus – viss tik spilgts, neprātīgi skaists. Taču mēs zinām, ka šeit tādas lietas nevalkā. Vieglas zeķītes ar midi garuma biksēm – nu, kura mūsu ziemā uzvilks ko tādu? Bet Itālijā sievietes nezina, kas ir zeķbikses…
Arī tu jūti šos rāmjus?
Mani apkārtējo viedoklis sevišķi neinteresē, savu stilu izvēlos pilnīgi brīvi. Nebaidos ne spilgtu lietu, ne fliteru. Ja man ir ērti, drēbes man patīk un tajās labi jūtos, varu uzvilkt jebko. Un nav svarīgi, vai tā ir luksusa vai masu tirgus prece.
Vienīgais, ko kategoriski nepieņemu savā garderobē, ir pārlieku romantisks, saldens apģērbs. Lai nezaudētu sievišķību, nav obligāti valkāt cakainas kleitas. Sieviete var būt sievišķīga arī kapučjakā. Viss ir attieksmē. Pirmkārt ir svarīga tava personība, nevis tas, kas tev mugurā.
Ar drēbēm var izcelt savu individualitāti, savu raksturu. Bet tad, ja cilvēki ar apģērba palīdzību slēpjas no savām iekšējām problēmām vai cenšas radīt mānīgu priekšstatu par sevi, var tikai just viņiem līdzi. Tad jāiet nevis uz modes preču veikalu, bet pie psihoterapeita.
Es pati ikdienas dzīvē apģērbam nepievēršu īpaši daudz uzmanības. Dejojot – tad gan mīlu ģērbties spilgti, eksperimentēt ar stilu, tas man ir interesantākais kanāls, kur pašizpausties ar drēbēm. Bet, kad eju sērfot, valkāju izstaipītus tēkreklus un sporta bikses, milzīgas vējjakas un džinsus. Izbaudu ērtības un uzspļauju tam, kā izskatos.
Taču tad, ja būs attiecīgs noskaņojums, neatteikšu sev to prieku uzvilkt mazu kleitiņu ar vizuļiem.
