Dievu asaras pērles atkal ir modē - un iedzīvojas konceptuālajās rotās
Pērle – vissenākais cilvēkam zināmais dārgakmens, kopš senseniem gadsimtiem – skaistuma un perfekcijas metafora, tikpat ilgi – labklājības, turīguma un elegances simbols. Tikai salīdzinoši nesen pērle atkal kļuvusi laikmetīga un interesanta, iedzīvojas arī konceptuālajās rotās, ļaujot mums aizmirst tās garlaicīgo zolīdās veckundzīšu pērļu virtenes periodu.
Karolīna Dentere:
“Pērles mani ir fascinējušas vienmēr. Sākumā gan raudzījos uz tām ar zināmu neuzticību. Tās valkāja vecas dāmas un augstu vērtēja snobi, vienīgās asociācijas bija nāvīga garlaicība un senilums. Visi apkārtējie laikam domāja tāpat, tāpēc, zinot, ka esmu sākusi taisīt rotas, draugi un ģimene man atdeva simtiem pērļu kaklarotu, rokassprādžu un auskaru. Neviens vairs negribēja tās valkāt, bet es sāku krāt kā žagata.
Studiju gados mēģināju ar pērlēm strādāt. Ne tāpēc, ka man tās patiktu, bet tāpēc, ka to bija tik daudz un tajā laikā man negāja viegli. Pamazām aizrāvos, pērles mani apbūra. Persieši uzskatīja, ka tās ir dievu asaras, bet Senās Romas aristokrātes pērles valkāja ne tikai dienā, bet arī naktīs, cerot uz skaistiem sapņiem. Svarīgākais, ko es iemācījos: ja ar tām strādā netradicionāli, konceptuālajās rotās pērles atdzīvojas. Un rezultāts var būt aizraujošs!”
Terēza Seabra:
“Nesen Indijas ceļojuma laikā satiku kādu vīru, kurš kolekcionēja ahātus. Vīra dzīvesstāsts bija skumjš, bet tas iedvesmoja mani radīt savu pasaku. Savā rotu kolekcijā izmantojot ahātus no vecā vīra kolekcijas, Basras pērles un neapstrādātus dimantus, veltu to skumjajam kungam un mātei zemei.”
Terhi Tolvanena:
“Mana pērļu mānija aizsākas bērnībā. Manuprāt, pērles ir ļoti sarežģīts materiāls, jo tās ir perfektas, pat pārāk perfektas. Es meklēju veidu, kā šo perfekcionismu burtiski lauzt. Es tās griezu un lauzu, taču pērļu spožums nemainījās. Krāsas toni noteica pērles kvalitāte. Strādājot ar tumšajām un gaišajām pērlēm, šķita, ka spēlējos ar gaismu un ēnu, man radās tā pati sajūta, kas rodas gleznojot.”
Vu Činči:
“Mehāniski transformējot pērles metālā un apstrādājot tās ar emalju, atjaunoju to dabisko krāsu un formu. Apvienojot juveliermākslu ar tēlniecību, tas vairs nav tikai funkcionāls priekšmets, bet gan mikroskulptūra. Es radu materiālu kontrastu starp gludo un raupjo.”
Valdis Brože:
“Pērles ir viens no sievišķīgākajiem dārgakmeņiem. Šis mazais smilšu graudiņš, kas pārveidojies par kaut ko tik maģisku... Manuprāt, viens no pateicīgākajiem elementiem rotaslietās. Rotas ar pērlēm vienmēr izskatīsies mūsdienīgi un pašpietiekami.”
Džidži Mariāni:
“Austere rada pērli, lai aizsargātu sevi no svešķermeņa, kurš izraisa spēcīgu kairinājumu. Tāpēc varam teikt, ka pērle ir brūces aizdzīšanas rezultāts. Krevele, atkritumi, kas pārvēršas par dārglietu, par cilvēku vēlmju objektu. Tā varētu būt mūsu ikdienas dzīves metafora. Dažkārt mēs mēģinām izvairīties no daudzveidības, noliegt to, nepadomājot, ka tā var slēpt sevī vērtīgu noslēpumu, ko vajadzētu atklāt. ”
Paula Treimane:
“Šajā darbā pērle ir duāls simbols, tā reizē liecina gan par pagātnes nastu, gan nākotnes iespējām. Pērle ir vērtība, kas izaug no smilšu grauda, veidojot izpratni par ceļu no skarbas pagātnes uz daudzsološu un bagātu nākotni.
Brilles, kuru rāmis ir orģināls vācu briļļu ražotnes NG – Menisken 20. gadsimta pirmās puses darinājums, kombinācijā ar saldūdens pērlēm un papildu elementiem rada stāstu par dažādu laikmetu saplūšanu, aicinot uz sarunu skatītāju.”
