Dana Bjorka: "Laimīga sieviete ir tad, kad kļūst par teātra direktori"
Desmitiem lomu, Spēlmaņu nakts balva, kultūras pasākumu organizēšana, filmēšanās, labdarības fonds, aktieru arodbiedrība, starptautiskais festivāls Kuldīgā, pedagoga darbs, vīrs, pieci kaķi, zirgs, kas izglābts no nenovēršamas nāves, – Danas Bjorkas (32) dzīve ir piepildīta līdz malām. Tomēr tas, ka tieši viņa turpmāk vadīs Rīgas Krievu teātri, nebūt neizskatās pēc nejaušības.
Dana nolēma kļūt par aktrisi piecu gadu vecumā, sēžot trešajā rindā Rīgas Krievu teātrī izrādē Trīnes grēki. Starpbrīdī par to paziņoja vecmāmiņai, kura pasmējusies. Bet meitenes nodoms ar gadiem nav zudis. Studentes gados, noskatoties uz iespaidīgo teātra ēku, viņa karsti vēlējusies katru dienu nākt šurp pa Vecrīgas bruģi, būt te, spēlēt te... Viņa mācījās Dailes 9. studijā, taču izlaidums sanāca krīzes laikā un nevienu no kursa teātra štatā nepaņēma. Bet Krievu teātra trupā bija viena brīva vieta, un liktenis to dāvāja Danai.
2009. gadā, kad notika teātra rekonstrukcija, Danai veselu sezonu nebija lomu, un viņa nolēma maģistrantūrā studēt kultūras menedžmentu. “Aizrāvos, kopā ar kolēģi nodibinājām Skatuves mākslas producentu fondu... Taisīju teātrī dažādus flešmobus, akcijas un prezentācijas, nodarbojos ar mārketingu, piesaistīju diezgan daudz sponsoru...”
Izrādes Graņonka un Ziema, par kurām 2011. gadā Dana ieguva Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada labākā jaunā skatuves māksliniece, arī ir viņas projekti. Un joprojām, jau septiņus gadus, šīs izrādes tiek izpārdotas.
Krievu teātra direktors Eduards Cehovals vērojis jaunās dāmas rosīšanos ne bez izbrīna. “Jau 2010. gada beigās viņš man jautāja – varbūt nākotnē redzi sevi teātra direktores amatā? Man tas bija šoks, man taču vēl nebija pat 25 gadi.” “Nē, nē, es esmu aktrise, man vienkārši patīk darīt visu to, ko es daru...” Dana atbildējusi.
Pagāja pieci gadi, un Eduards Cehovals ik pa laikam uzdeva šo pašu jautājumu. “Un es jau jutu, ka esmu gan aktrise un producente, gan teātrī arodbiedrību organizēju, gan festivālu Kuldīgā... Kad Eduards Iļjičs pieņēma galīgo lēmumu iet prom no teātra, biju gatava atbildei.”
Dana labi saprot, ka šis ir milzīgs solis, pamatīgas pārmaiņas dzīvē un vismilzīgākā atbildība. Tad ar viņu tikās teātra garantu biedrības pārstāvji, kuri sarīkoja pamatīgu eksāmenu. Arī saruna ar vīru, Igoru, kurš ir labi pazīstams fitnesa speciālists, bijusi ilga.
“Respektīvi, tas nenotika tā pēkšņi, ka izdomāju – jā, es gribu, jā, es varu, zinu, kā, ticu sev un citi cilvēki man tic. Eduards Iļjičs, garantu biedrība, aktieru kolektīvs... Piesēdos pie datora, izpētīju kultūras ministrijas prasības, aizpildīju pieteikumu, uzrakstīju teātra attīstības plānu un ar cieņu tiku cauri visām trijām kārtām.”
Dana atzīst, ka aktrise un producente viņā joprojām spēcīgi cīnās. “Man ļoti nepatīk būt kādam pakļautai. Tas man ir augstākais soda veids – ja mani kāds vada. Bet aktieris ir pakļauts radījums, vienmēr no kāda atkarīgs...
Tāpēc man ļoti svarīga ir producenta profesija, kur varu būt priekšniece visos līmeņos: pati izdomāju ideju, pati to realizēju, atrodu naudu, savācu komandu, atbildu par rezultātu. Bet, ja es pametīšu skatuvi, man tās ļoti pietrūks. Pagaidām vēl neesmu piedzīvojusi savas dzīves Lomu, kā aktieri saka. Es to ļoti gaidu – vēlos teātrī vai kino izšļākt visu to, kas manī sakrājies.”
Tomēr līdz šim Dana kā producente nav uztaisījusi nevienu projektu, kur pašai tiktu tā lielā loma, kaut tādu iespēju bijis daudz. “Tas ir dīvaini... Esmu pat piekritusi, bet pēc tam savā vietā iebīdījusi kādu citu, palīdzējusi, atbalstījusi. Arī vīrs visu laiku saka: bet kāpēc ne sev? Bet es – nu, ko tu, beidz, ko es bāzīšos virsū… Mamma mani audzināja ar devīzi: “Pieticība rotā cilvēku.” Un es visu laiku centos tā dzīvot, būt neuzkrītošāka.
Līdz pēkšņi pēdējā gadā sapratu, ka dažkārt pieticība ir jānoliek malā. Tagad droši vien mēģināšu izpausties vairāk.”
Galvenais, ko Danai iemācījis teātris, – būt pašai. Pieņemt sevi tādu, kāda esi, – ambicioza, spītīga, talantīga. “Jā, nebaidīties pateikt, ka esi talantīga. Ticēt sev un atbilstoši rīkoties. Tas ir tas, pie kā plānoju strādāt tālāk.” Galvenais pašdisciplīnas stimuls esot vīrs Igors.
“Sasodīts, man ir tik brīnišķīgs vīrs! Viņš ir mans atbalsts. Viņam ir ļoti pragmatisks, analītisks prāts, un katru problēmu viņš uztver kā matemātikas uzdevumu, kas jāatrisina. Tas ir lieliski!”
Abi ir kopā jau septiņus gadus. “Un viņam ar mani nekad nav bijis saldi. Ja man ir stress vai depresija, bet tas aktiera profesijā gadās bieži, uzreiz stiepju roku pēc bulciņas vai šokolādes.
Precīzāk, agrāk stiepu. Kad mēs ar Igoru iepazināmies, svēru par 15 kilogramiem vairāk. Bet viņš taču ir fitnesa treneris un dietologs, viņam tādas lietas nav pieņemamas! Viņš mani iepazīstināja ar to dzīvesveidu un uztura standartiem, kuri pamazām kļūst par ieradumu.”
Igors uzmanot arī, lai sieva nepārstrādājas un neizdeg, pat cenšas piespiest viņu atpūsties, atlikdams visus savus darbus.
Atpūšanās Dana sagādājot problēmas, un tās vislabāk var atrisināt, aizbraucot uz staļļiem. Tur Dana rūpējas par savu zirgu, sukā, tīra un pārtin kāju, nes barību, stiepj spaiņus. “Arī tas ir darbs, bet pilnīgi cits, fizisks. Tur es atslēdzos. Redzu īstu dzīvi, bez liekulības. Dzīvniekiem taču nav rūpju, kuras mums šodien sagādā tik briesmīgus pārdzīvojumus, bet pēc pāris gadiem būs aizmirstas. Dzīvnieki māca dzīvot šeit un tagad.”
Bez kā, Danasprāt, dzīvei nebūtu jēgas? “Bez ģimenes.” Bet laimīga sieviete ir tad... “...kad kļūst par teātra direktori. (Smejas.) Laimīga sieviete ir tā, kurai pirmajā vietā ir ģimene, bet otrajā darbs. Un lai ģimenē visi būtu veseli un līdzās, savukārt ambīcijas nāktu par labu darbam. Tad visiem būs miers un laime.”
