Katiņas memoriāls, sentimentāli stilīgs bārs Helsinkos, dabiskās kosmētikas oāze Briselē: vietas, kas jāredz pasaulē

Katiņas memoriāls Varšavā

Katiņas muzejs, kas bija iekļauts arī aizvadītā gada prestižās Mīsa van der Roes arhitektūras balvas pieciniekā, nenoliedzami ir viens no spēcīgākajiem pēdējo gadu laikā tapušajiem piemiņas memoriāliem.

Tas piemin traģiskos 1940. gada notikumus Polijā, kad pēc padomju varas pavēles Katiņas mežā ar brutālu pistoles šāvienu galvā tika nogalināti vairāk nekā 20 000 cilvēku. Polijas armijas elite, karavīri, kara cietumnieki – viņu vidū 760 ārsti, 1040 skolotāji, vairāk nekā 100 juristi, arī izcili sportisti, rakstnieki, inženieri, mūziķi, mākslinieki.

Memoriāls atrodas pilsētas dienvidos – vēsturiskajā 19. gadsimta Varšavas cietokšņa teritorijā, un tā projekta autori ir poļu arhitektu birojs BBGK Architects. Muzeja komplekss veidots kā milzīgs parks, kura centrā ir simbolisks mežs – vairāk nekā 100 no jauna iestādītu koku.

Tam cauri vijas pelēka betona taka, savukārt muzeja ēkas atrodas pazemē: apmeklētājiem ir jāiziet nāves ceļš, no kura šeit bojā gājušie neatgriezās. Viņu pelēkie stāvi pieliektām galvām dokumentālos kadros lēni slīd gar muzeja sienām, fonā klusi skan soļi, bet visapkārt ir tūkstošiem traģēdijas liecinieku – sadzīviski priekšmeti un ļoti personiskas, šiem cilvēkiem reiz piederējušas lietas, kas vēlāk uzietas izrakumos traģēdijas vietā.

Brilles, armijas uzsvārči, dubļos nostaigāti zābaki, šķēres, vēstules, zīmuļi, piezīmju grāmatiņas, cigarešu etvijas... Ir arī vitrīna ar patronu čaulītēm – katra no tām ir liecība par reiz izdzēstu dzīvību. Muzejs izvietojies divos līmeņos, kurus savieno kā sarkofāga vāks smagnējs metāla lifts. Tā durvis aizkrīt ar spalgu, mazliet baisu klikšķi. Ekspozīcijas pirmā daļa veltīta vispārīgam tā laika notikumu atainojumam, savukārt otrā ļauj to izdzīvot jau caur personiskiem stāstiem. Izeja no pazemes muzeja ir tumšs, 20 metru garš nāves tunelis, kurā vējš sanesis rudens lapas. Un patiesībā tā nav izeja, bet gan simboliska tranšeja, kuras vienā pusē ir sarkana ķieģeļu siena, bet otrā – 12 metru augsts uzbērums.

Takas malā cits citam blakus rindojas balti betona stabi. Uz tiem rakstītas profesijas: zinātnieks, ārsts, matemātiķis, filozofs, jurists... Daļa no dzīves, karjeras, ikdienas gaitām, kas tika traģiski izdzēstas. Seko stiklotas arkādes, kurās uz 15 lielām betona plāksnēm iegravēti visu 21 768 Katiņas mežā bojā gājušo vārdi, to reljefam veidojot baisi dekoratīvu rakstu. Kādas arkādes durvis grezno kristiešu krusts, citas – ebreju zvaigzne, vēl citas – musulmaņu pusmēness, apliecinot šo cilvēku piederību dažādām reliģiskajām konfesijām.

Memoriāla apmeklējums noslēdzas ar tranšejā izbūvētu sarkana granīta eju, kuras galā kā cerību šautra vīd debesu zilums. Kāpnes izved virszemē – glābiņā, kas diemžēl bija liegts traģēdijas upuru miesai, bet, iespējams, bija ļauts viņu dvēselēm. Izejot dienasgaismā, pirmos ieraugi rudens lapās zeltītus kokus un masīvu ozolkoka krustu. Kā apgalvo arhitekti, Katiņas muzeja projektā viņi vēlējušies iemiesot trīs eksistenciālus lielumus – ļauno, labo un piedošanu.

Adrese: Jana Jeziorańskiego 4

Varšavas jaunais gastronomijas epicentrs

Warszawski Sen ir Varšavas gastronomijas scēnas šābrīža jaunās zvaigznes – pavāra Mateuša Geslera lolojums. Tā mājvieta ir Hala Koszyki, 2016. gadā laikmetīgā dzīvesstila epicentrā pārtapusī vēsturiskā tirgus halle. Restorāna interjeru veidojis Tomašs Gornickis, viens no jaunās paaudzes poļu tēlniekiem.

Warszawski Sen iemieso visus trendīga galamērķa parametrus – industriāla telpa, demokrātiska atmosfēra ar glamūra piešprici, māksla dizainā un pie sienām. Turpat netālu vīd gigantiska atvērtā virtuve, pavāri un viņu asistenti rosās kā skudras, ik pa mirklim restorāna telpā tiek ieripināts koka galdiņš, uz kura viesu acu priekšā, fonā spēlējot klavierēm, kādam pagatavo brieža tartaru.

Iepretim restorānam mitinās vēl viens šefa Geslera lolojums – ēstuve Ćma, tās centrā ir atklātā virtuve, apkārt pa perimetru apvijusies bāra lete. Visu gatavo turpat acu priekšā, par fona mūziku rūpējas labākie Varšavas DJ, un Ćma atvērta 24 stundas diennaktī – gan agrajiem, gan vēlajiem pilsētdzīves putniem!
Pati tirgus halle celta 20. gadsimta sākumā. Jūgendstila ēkas projekta autors bijis tā laika Polijas galvenais arhitekts Juliušs Dzeržanovskis, un tolaik šajā ielā mitis īsts inteliģences zieds – ārsti, profesori, dažādi kultūras darbinieki.

Pēc kara un sociālisma periodā halles liktenis bija visai trauksmains, bet tās piedāvājums – tipisks padomju universālveikaliem. 2012. gadā, kad halli pārņēma jauns attīstītājs, tā tika atjaunota kādreizējā spožumā, un tagad te līdzās mājo gan gardēžu veikaliņi un restorāni, gan mākslas galerijas. Vakaros halles vidū zem dekoratīvajām metāla sijām notiek koncerti un atmosfēra ir gandrīz kā klubā, ne tirgū.

Adrese: Koszykowa 63

Sentimentāli stilīgs bārs Helsinkos

Sentimentāli, nostalģiski un stilīgi. Šķiet, šī sajūtu trīsvienība visprecīzāk raksturo Helsinku bāru scēnu nesen papildinājušo bāru Jackie. Tā nosaukuma iedvesmas avots ir britu baritona Skota Vokera 1968. gada dziesma, bet interjeru inspirējusi 60. gadu Milānas klubu estētika, papildināta ar 70. gadu franču kosmisko diskoelementu piešprici.

Turklāt vietējā dizaina birojs Studio Joanna Laajisto šo glamūri enerģizēto sajūtu miksli virtuozi iesēdinājis skandināviskā estētikā. Jackie sienas ir tēraudzaļas, galdi un grīda – no marmora, savukārt bāra apdarē izmantots Āfrikas sarkankoks, kas ļauj izcelties industriālā dizaina korifeja Konstantīna Grčiča Medici krēsliem.

Protams, ir arī dekadenta ādas sofa veselas sienas garumā un kāda perioda dizaina ikona – Dža Aulenti 1965. gadā radītā galda lampa. Bāra īpašnieks ir bijušais dīdžejs un kaislīgs mūzikas ierakstu kolekcionārs. Līdz ar plašu dzērienu klāstu Jackie piedāvā arī patiešām lieliskas Ziemeļitālijas stila picas.

Adrese: Iso Roobertinkatu 21

Londonas stila klasiķis jaunā ancukā

Uz Londonas viesnīcu skatuves pēc rekonstrukcijas atgriežas Andaz Liverpool Street – savulaik pirmā luksusa naktsmītne modīgajā Austrumlondonā. Durvis vēris 2007. gadā, hotelis Andaz bija viens no šā rajona spilgtākajiem attīstītājiem.

Rekonstrukcijas projekta autors ir arhitektu birojs Conran and Partners, kas viesnīcas 267 numuru interjerā meistarīgi iedzīvinājis Austrumlondonas spuraino raksturu, to līdzsvarojot ar pieczvaigžņu naktsmītnes statusa atribūtiem.

Līdz pat humorpilni asprātīgām niansēm: istabu grīdas klāj svītraini paklāji, kas atgādina netālu esošās Sitijas klerku uzvalkus, savukārt gultu pārvalki ir no brīvdomīgajam džinsam līdzīga auduma.

Adrese: 40 Liverpool St
londonliverpoolstreet.andaz.hyatt.com

Jauna oāze dabiskās kosmētikas cienītājiem Briselē

Zaļš, vēl zaļāks, pavisam zaļš, gandrīz dabisks, absolūti dabisks – uz aktuālā veselīgā dzīvesstila viļņa mūsdienu kosmētikas industrija šos apzīmējumus virpina kā lūgšanu krelles. Dabiskās kosmētikas zīmoli kļūst arvien izmeklētāki un to stāsti aizvien daudzslāņaināki.

Spilgts piemērs ir Briselē nupat durvis vērušais Labelchic – maza, laikmetīgam buduāram līdzīga oāze, kur atradīsiet dabiskās kosmētikas nišas brendu esenci.

Tostarp Kalifornijā dzimušo In Fiore, kura produkti tapuši, senās zintis un alķīmijas prakses apvienojot ar mūsdienu tehnoloģijas virāžām. Kosmētikas uzklāšanu pavadošais vairāku minūšu pašmasāžas rituāls jums liek atcerēties un novērtēt vēl vienu šā laikmeta izzūdošo luksusu – laiku.  

Adrese: Rue Antoine Dansaert 95
http://labelchic-brussels.com/