Izraēliešu māksliniece Sigalita Landava ir mitoloģizējusi sāli

Leģendārais vācu mākslinieks un teorētiķis Jozefs Boiss savos darbos kā materiālu mēdza izmantot taukus, visuma ideju pārņemtais francūzis Ivs Kleins ikonizēja īpašā toņa zilo, kādreizējais islandiešu dziedātājas Bjorkas dzīvesbiedrs, amerikāņu mākslinieks Metjū Bārnijs, savas neprāta vīzijas transformē vazelīnā. Savukārt izraēliešu māksliniece Sigalita Landava ir mitoloģizējusi sāli. Vai arī gluži pretēji – tas to ir izdarījis ar viņu.

Jau vairāk nekā 15 gadu viņas radošo meklējumu un eksperimentu centrā ir zemākā (456 m zem jūras līmeņa) un arī sāļākā šīs zemeslodes teritorija – Nāves jūra. 50 km garais un 15 km platais sāls ezers, kura apkārtne atgādina Mēness ainavu un kurā noslīkt nav iespējams. Sāls koncentrācija Nāves jūrā ir 34 procenti – desmit reižu lielāka nekā okeānā, tajā neviens nekuģo, un tās eļļaini tumšajos, minerālu pārbagātajos ūdeņos nav dzīvības.

Nāves jūras krasta robežlīnija aptver trīs teritorijas – Izraēlu, Rietumkrastu un Jordāniju, un, pretēji pašas jūras šķietamajam sastingumam, tās piekrastē vibrē cilvēka radīta spriedze. Plaukst tūrisms un zeļ minerālu resursu zelta dzīslas barotā industrializācija, kas Nāves jūru aizvien vairāk tuvina tās nosaukumā ietvertajam liktenim, nerimst arī teritoriālās, reliģiskās un politiskās kaislības.

Sigalita Landava Nāves jūru dēvē par spoguli, ar kura starpniecību viņa risina attiecības ar savu un arī savas tautas pagātni. Viņas mākslas darbi ir stāsts par to, ko šis milzīgais ūdens klajums, kas Vecajā derībā ticis dēvēts par Sāls ezeru, Jaunajā derībā par Sodomas jūru, bet krustnešu laikā iesaukts par Velna jūru, nozīmē viņa pašai un tā apkārtnē dzīvojošajiem. Kā tas ietekmējis viņu likteni un turpina ietekmēt šodienu. Šo 15 gadu laikā Nāves jūras tēls Sigalitas darbos materializējies gan performancēs, gan video darbos, gan kristāliskos objektos – sāls skulptūrās.

“Ar savu darbu starpniecību es stāstu par savu pieredzi, iespējams, citiem tā ir atšķirīga. Man šī vienmēr ir bijusi skarba vieta, saistīta ar cilvēkiem, kuri ļoti smagi strādā, lai šajā apvidū izdzīvotu. Tam ir nepieciešama mīlestība. Savā ziņā man tā ir kā visas Izraēlas valsts metafora, tikai pieklusinātāka. Tā ir kā spogulis, un, līdzko es tajā pamanu kādu jaunu atspulgu, es ieraugu arī sevi.”

Kā pielāgoties ekstrēmai vietai

Sigalita Landava ir dzimusi un uzaugusi Jeruzalemē, un Nāves jūra vistiešākajā nozīmē ir viņas bērnības jūra. Kopā ar ģimeni viņa savulaik devusies pie jūras teju vai katrās brīvdienās. Viņas māte dzimusi Vīnē, vēlāk ģimene emigrējusi uz Londonu. Savukārt tēva saknes ir Rumānijā, un viņš bija viens no tiem, kam izdevās pārciest holokaustu. Bērnībā Sigalita ik gadu divus mēnešus pavadījusi pie vecmāmiņas Londonā. Kad viņām pievienojās arī mamma, abas vienmēr gājušas uz mākslas galerijām.

Meitene nopietni aizrāvās arī ar dejošanu, līdz 17 gadu vecumā veselības problēmu dēļ nācās to pārtraukt. Viņa vienmēr izcēlusies ar savu neordināro raksturu un ekstrēmiem matu sakārtojumiem, studiju laikā prestižajā Becalēla mākslas un dizaina akadēmijā Jeruzalemē valkāja darba apģērbu un lielāko daļu laika vadīja savā studijā.

Šodien viņa ir starptautiski pazīstamākā izraēliešu māksliniece, kas pārstāvējusi Izraēlu Venēcijas Mākslas biennālē, viņas darbi bijuši skatāmi virknē prestižu mākslas institūciju visur pasaulē, tostarp Karalienes Sofijas muzejā Madridē, KW laikmetīgās mākslas institūtā Madridē un Modernās mākslas muzejā Ņujorkā.

Mākslas aprindās viņa izceļas ar izteiktu neatkarību, pēdējos gados ir strikti sarāvusi saites ar vispārpieņemto mākslas tirgus sistēmu. “Es mēģinu izdzīvot bez visā tā – galerijām, ar kurām agrāk sadarbojos, un mākslas mesēm, kas ir nogurdinošas. Esmu paņēmusi pauzi, lai izrautos no šīs cilpas.” Kāds labs paziņa Sigalitu raksturojis kā “sāļi saldu” – un tas lielā mērā saskan ar viņas darbiem.

Par Sigalitas pirmo Nāves jūras projektu kļuva videodarbs DeadSee (2005.), kurā mākslinieces kailais ķermenis simboliski ieslēgts 500 Nāves jūras ūdeņos peldošu arbūzu spirālē, kas pamazām atritinās – kā ačgārns virpulis. Rimti meditatīvajā plūdumā, kas ilgst 11 minūtes, ir kaut kas no atdzīvojušās klusās dabas, kas lēni lobās kā sajūtu, zīmju, simbolu un zemūdens slāņu pārpilns sīpols. Šķietami saldais un krāsās tik vilinošais plosts, kurā slīd Sigalitas ķermenis, šķiet hipnotiski skaists – tiesa, tā centrā arbūzi ir “ievainoti” un to sarkanā miesa pakļauta sāls dzēlieniem tāpat kā viņa pati. Beigu beigās spirāle pārtop garā, brīvi peldošā līnijā.

“Realitātē ir mainījusies gan pati jūra, gan, idejas attīstot un eksperimentējot, arī mana attieksme. Aizsākot šo projektu, es uz Nāves jūru raudzījos citādi. Izvēlējos to galvenokārt pašas vietas vienreizības dēļ. Tajā viss peld, viss ir pilnīgi citādi – katra paša attiecības ar sava ķermeņa masu, tas, kā jūs to izjūtat, un arī – kā izjūtat ūdeni, atmosfēru.

Projektā DeadSee pirmoreiz līdzās savam ķermenim un jūrai (un visam, ko tie ietver, gan iekšēji, gan ārēji) es izmantoju vēl trešo dalībnieku. Objektu, kas mūs it kā savieno. Arbūzi, kas redzami video, aug tuksnesī un ir pirmie un labākie sezonā. Aravas tuksneša ielejā jau labu laiku tiek eksperimentēts ar sālsūdens izmantošanu lauksaimniecībā. Izrādās, ka ir virkne augu, kas ne tikai pacieš, bet spēj arī brīnišķīgi augt, ja tiek laistīti ar pazemes ūdeni, kurā ir zināma sāls koncentrācija.

Tiesa, tas nav Nāves jūras ūdens, ir mazāk sāļš. Kad izlasīju par pētījumu un ieraudzīju šos arbūzus, šāda tiekšanās pēc salduma sālsūdens realitātē man metaforiski šķita līdzīga homeostāzei – veidam, kā mēs pielāgojamies kādai konkrētai vietai. Un tas ir tas, ko es līdz šim esmu darījusi – mēģinājusi pielāgoties šai vietai, kas ir ekstrēma, kurā nav dzīvības, bet kurai ir pilnīgi citas vērtības.”

Sālītās kurpes un līgavas kleita

2011. gadā tapa videodarbs Sālītais ezers  – tā centrā ir divas Nāves jūras kristālu skulptūrās pārtapušas kurpes, kuras māksliniece ziemas spelgonī simboliski aizvedusi uz Gdaņsku – pilsētu, kuras vēsture saistīta ar vienu no traģiskākajām lappusēm ebreju tautas liktenī. Uzliktas uz ezera ledus, kurpes tajā pamazām izkausē milzu caurumu, līdz pašas tajā iekrīt – noslīkst saldūdenī. Kopā ar sāpēm un atmiņām. Šis darbs tika izstādīts arī Venēcijas biennālē, Izraēlas paviljona ekspozīcijas ietvaros.

Taču visskaļāko rezonansi nenoliedzami ieguvusi Sāls līgava (2016.), kas vienlaikus ir arī līdz šim vērienīgākais Sigalitas Nāves jūras cikla darbs. Pagājušajā gadā tas tika eksponēts Marlborough Contemporary galerijā Londonā, un acumirklī kļuva par absolūtu mediju un sociālo tīklu sensāciju. Kā liecina statistika, kopš mirkļa, kad tas parādījās globālajā ēterā, to skatījusi vismaz 20 miljonu liela auditorija.

Sāls līgava ir arī Sigalitas poētiskākais darbs un robežojas teju ar alķīmijas praksēm. Tā ietvaros viņa uz trim mēnešiem Nāves jūras ūdeņos iegremdēja melnu, askētisku 20. gadsimta sākuma tērpu, lai pēcāk kopā ar savu partneri Jotamu Fromu astoņu fotogrāfiju sērijā fiksētu tā kristalizācijas procesu. Procesā, kurā kleita pamazām apaug ar sāls kārtiņu, ir kaut kas metafizisks.  Sākot ar brīdi, kad sāls apsarme vēl ir plāna kā rasa, līdz tam, kad kleitas sākotnējais veidols vairs nav nojaušams – un tā pārtop brīnumaini spožā, baltā tērpā. Kristāli, no kuriem tā veidota, ir sāļāki par asarām, un vienlaikus izskatās tik nevainīgi šķīsti kā tikko uzsnidzis sniegs.

Šā darba iedvesmas avots ir sena ebreju leģenda par jaunu sievieti vārdā Lea. Dienā, kad Leai jāprecas ar tēva izraudzītu turīgu līgavaini, jaunavā iemājo viņas mirušā mīļotā gars. 20. gadsimta sākumā ebreju rakstnieks un kulturologs S. Anskis iemūžināja šo stāstu lugā Dibuks jeb Starp divām pasaulēm, lugu iestudēja ebreju kopienās visā pasaulē, un Maskavā tās galveno varoni ilgstoši spēlēja leģendāra aktrise Hanna Rovina. Lea kļuva par viņas mūža lomu, un Sāls līgavas tapšanā izmantotā kleita ir precīza izrādes kostīma kopija – bet Sigalitas režijā melnais sēru tērps, kas simbolizē lugas titulvaroņa Dibuka garu, atdzimst par kāzu kleitu.

Kaut Nāves jūras zemūdens fotogrāfijās kleita šķiet sirreālai pasaku pasaulei piederoša – atrodas it kā bezsvara stāvoklī, patiesībā darba tapšanas process bijis visai ekstremāls. Tā kā Nāves jūra ignorē gravitāciju, kleitas nostiprināšanai tās dzelmē tika izveidota īpaša struktūra. Un arī, lai to nofotografētu, Sigalitas partnerim Jotamam nācies nirt ar 60 kg atsvaru, kas viņu noturējis noteiktā zemūdens līmenī. Savukārt mirklī, kad tērpa transformācija bija beigusies, kleita esot bijusi pārāk smaga, lai to izceltu no ūdens, un daži tās fragmenti joprojām atrodas Nāves jūrā.

Stāstot stāstu par starptelpu

Šobrīd Sigalitas uzmanības centrā ir sāls tilta projekts – ideja, kuru viņa vēlējusies realizēt jau 2014. gada oktobrī, Izraēlas un Jordānijas miera līguma 20. gadadienā. Dažādu politisku un birokrātisku virāžu dēļ tas joprojām nav izdevies. Taču māksliniece tic, ka viņas utopiskā vīzija reiz pārtaps realitātē – no sāls kristāliem veidotais tilts iecerēts kā peldoša sala, kas simboliski meklē savu krastu, dreifējot ūdenī starp Izraēlu un Jordāniju.

Šoruden klajā nāks arī grāmata Sāls gadi – veltījums viņas radošajam un personiskajam attiecību stāstam ar Nāves jūru. “Šejienes gaisā ir arī kaut kas ļoti dziedniecisks, tajā ir daudz skābekļa, un patiešām šķiet, ka šī vieta ārstē. Tā vienkārši ļauj jums padomāt par dzīvi – atrodoties tuksnesī, vienmēr pārņem sirreāla tīrības sajūta, jo šeit ir mazāk dzīvās dabas un vairāk minerālu,” saka Sigalita.

Tas ir arī stāsts par brīžiem tik netveramo starptelpu  – starp dzīvi un nāvi, vīrieti un sievieti (daudzus darbus Sigalita ir radījusi kopā ar savu partneri), par gaistošo mirkli “šeit un tagad”. Šajā laikā ir mirusi viņas mamma, viņa ir iemācījusies sadzīvot ar zaudējuma sajūtu. Ekoloģiskas katastrofas priekšā atrodas arī pati jūra. Ik gadu tās ūdens līmenis sarūk apmēram par metru. Gan tālab, ka, laikam ritot, tecējumu mainījusi tās galvenā barotāja – Jordānas upe, gan šīs teritorijas seismiskās aktivitātes un homo sapiens alkatīgo rūpniecisko ambīciju dēļ. Turklāt, ūdens līmenim krītot, no zemes dzīlēm augšup spiežas saldūdens, šķīdinot sāls kārtas un veidojot lielus pazemes dobumus, kas ik pa mirklim neprognozējami atveras – kā biedējoši zemes atvari. Kaut tiek meklēti dažādi veidi, kā šo procesu apturēt, pagaidām tas nav izdevies.

* * *

Jautāta, vai šajā 15 gadu attiecību stāstā ar Nāves jūru viņa guvusi apstiprinājumu tam, ka mākslai piemīt spēks kaut ko mainīt, ietekmēt procesus, Sigalita atbild: “Mākslas vēsturē ir ļoti daudz piemēru, kur māksla jau robežojas ar aktīvismu, taču man tas nekad nav bijis izejas punkts. Es nezinu, vai esmu mainījusi kāda viedokli, nevaru to apgalvot. Tiesa, domāju, ka mūsu studijas aktivitātes, kas koncentrējušās ap šo vietu, ir pamanītas. Manuprāt, mums ir izdevies atklāt ko jaunu par šo jūru un arī to, kāda tā var būt.

Tas ir ceļojums, un tas vēl nav beidzies, līdz ar to es nezinu, vai man izdosies ko mainīt. Zinu, ka cilvēki ir dzirdējuši par tilta ideju, arī Jordānijā, kur esmu uzstājusies ar lekcijām. Taču tā visa ir paralēlā pasaule, cilvēki, kuri reāli ietekmē šajā teritorijā notiekošo, neieklausās māksliniekos. Pie viņu sarunu galda mākslinieku nav. Tikmēr šajos 15 gados vairs nav atlikusi gandrīz neviena Eiropas valsts, kur nebūtu rādītas manas filmas. Arī sāls objekti. Vienīgais, ko es varu darīt, ir stāstīt šo stāstu – tas ir mans veltījums un arī ieguldījums Nāves jūras nākotnē. Zinu, ka to es varu.”