"Medus kūka padevās izcili, un kaimiņi ieteica sākt tirgot" - Ieva Bome par to, kā nokļuvusi kūku pasaulē
"Ievas saldumu" radītājas Ievas Bomes pasaule ir saldu mirkļu pilna, un tie sniedz prieku katram, kurš nobauda viņas ceptos gardumus. Viņa dalās ar savu stāstu un arī īpašajām receptēm, kas padara katru kūku par īstu mākslas darbu.
Aizver acis un iztēlojies visburvīgāko kūku! Ja domā, ka tādu nekad dzīvē neredzēsi, tu maldies, jo Ieva Bome zinās, kā tādu izcept un izdekorēt. Lai arī "Ievas saldumi" oficiāli pastāv tikai četrus gadus, dažādus našķus Ieva cepot jau kopš bērnības.
“Kūkas esmu cepuši, kopš sevi atceros,” dzirkstoši smejoties, izsaucas Ieva, griežot bezē ruleti un gatavojot kafiju savā kūku cepšanas vietā – ēkā, kas atrodas atstatus no ģimenes mājas. “Kad biju maza, mamma cep plātsmaizes un pīrādziņus, bet es visu ko citu – groziņus, riekstiņus.” Pieaugot Ieva sāka cept arī kūkas, un īpaši labi viņai padevās medus kūka. To visi slavēja, kaimiņi pat mudinājuši sākt tirgot. Ieva šādu ierosinājumu uztvērusi ar smaidu un nekad neesot domājusi, ka tiešām kaut ko tādu varētu darīt, jo viņai ir grāds ekonomikā, daudzus gadus strādājusi bankā, kulināriju nekad neesot mācījusies.
“Tad pienāca kovids. Kaimiņi joprojām ik pa laikam pajautāja, kāpēc es savas kūkas netirgoju, un beidzot es šai idejai pieķēros un nodomāju – jā, kāpēc gan es to nedaru? Turklāt man tepat pie mājām bija pielāgojama telpa kūku cepšanai. Tiklīdz biju sapratusi, ka gribu to darīt, nokārtoju visas formalitātes – un kūku cepšana varēja sākties.” Tagad kūku cepšana ir Ievas pilna laika darbs, un viņa ir ļoti priecīga, ka jau pašā sākumā nolēma nedarīt to mājas virtuvē. “Atsevišķās telpās ir daudz vieglāk strādāt un uzturēt kārtību, turklāt varu atdalīt darbu no mājas lietām.” Ieva atzīst, ka viņas kūku cepšanas māka ir apgūta tikai caur pieredzi – trenējoties, eksperimentējot un apmeklējot dažādas meistarklases. No katras viņa ir paņēmusi kaut ko noderīgu un ļoti vērtīgu.
Paldies, mums garšoja!
Pašos pirmsākumos, lai ar savām kūkām iepazīstinātu iespējami vairāk cilvēku, Ieva katru sestdienu piedāvāja tās Jaunmārupes tirdziņa. “Joprojām mani sestdienās var tur satikt, kaut gan tagad man ir ļoti daudz pasūtījumu un no tirdziņa it kā varētu atvadīties. Bet tur ir mani klienti, kuri nāk pēc savas kūkas gabaliņa, un es negribu viņus sarūgtināt.”
Ievas saldumus tiešām novērtē ļoti daudzi – velti citreiz nedēļā Ieva izcep pat 25 dažādas kūkas! “Tā ir milzīga fiziska slodze, darbs ir grūts darbs, reizēm, dekorējot kādu kūku, pat vairākas stundas ir jābūt vienā pozā. Bet man ļoti patīk tas, ko daru.” Sevišķi lielu gandarījumu par savu darbu Ieva jūt ikreiz, kad klienti atsūta ziņas, kurās pasaka paldies. “Vienmēr esmu saviļņota, ka cilvēki, neraugoties uz mūsdienu steigu, atraksta pateicības vārdus par to, ka kūka bijusi skaista, garšīga, kā vienmēr lieliska.”
Laba garšas sajūta
Ievas saldumu sortimentā ir ļoti daudz kūku, un katrs var atrast to vienu īpašo, kas viņam garšotu visvairāk. Ieva atzīst, ka ne jau visas no tām ir viņas mīļākās kūkas, bet viņa cenšas izdabāt klientu vēlmēm, jo katram taču garšojot kaut kas cits. “Bērni ir sajūsmā par Oreo kūku, biskvītkūku, medus kūku, bet pieaugušie par šokolādes un ķiršu kūku.” Neraugoties uz lielo piedāvājumu, mēdzot būt pasūtījumi, kad pamatne ir no vienas kūkas, pildījums no otras un augšpuse no trešās. “Tā jau ir, ka katrā ģimenē ir iecienītas garšas. Katrs ēst gatavotājs ēdienu tomēr pielāgo tā, lai patiktu viņa garšas kārpiņām. Mamma man ir ieaudzinājusi labas garšas sajūtu. Viņa ir liels gurmans, un te runa nav par smalkiem un dārgiem restorāniem, bet par garšas sajūtu. Ja mani vecāki ir bijuši kaut kur paēst un mamma saka, ka tur bija garšīgs ēdiens, zinu, ka varu tur iet arī ar savu ģimeni un mēs būsim apmierināti. Tāpat ir ar manām kūkām – domāju, tās patīk tiem, kam ir manējai līdzīga garšas sajūta. Turklāt, es zinu, ka manas kūkas ir labas, jo tās ir no dabīgiem produktiem un cepot es tajās ieguldu lielu mīlestību un rūpību.”
Visi esam ēdāji
Ieva atzīst, ka pēdējā laikā ģimenei gatavo arvien retāk, kaut gan māk to darīt un viņai padodas. Bet arī vīrs esot burvīgs pavārs, un gaļas ēdieni lielākoties tiekot uzticēti viņam. “Mēs esam ēdāji!” savu ģimeni asprātīgi raksturo Ieva. “Pie viena galda gan ikdienā visiem sanāk apsēsties arvien retāk, jo bērni jau ir lieli – mazākajam ir 16 gadu –, un katram ir savs dienas ritms, tāpēc katrs paēd savā laikā un bieži vien arī pats sev kaut ko pagatavo. No sirds izpaužamies ģimenes svinībās – tad gan taisām, cepam un šmorējam.”
Pēdējā laikā ģimenes iecienītākais ēdiens ir tortiljas – saliek uz galda dažādas sastāvdaļas, un tad katrs liek iekšā, ko nu vēlas. Bērni labprāt ēdot arī Cēzara salātus un rasolu. “Tas gan nav klasiskais rasols, drīzāk gaļas salāti. Mēs tikai to saucam par rasolu. Desas tajā nav ne kripatiņas.” Agrāk Ievas bērni bijuši kāri arī uz kūkām, īpaši uz medus kūku, bet nu jau visa ģimene esot tā sasmaržojusies, ka mammas ceptos saldumus kārojot krietni mazāk. Bet no šokolādes kūkas neatsakoties nekad…
