Latvijas meži gadsimtu gaitā: te vairāk, te mazāk

“Pašlaik Latvijā meži aizņem nu jau krietni virs 50 procentiem teritorijas, taču vēsturiski tā tas nav bijis vienmēr. Ir bijuši laiki, kad mežs aizņēma tikai ceturto daļu teritorijas, vēlāk sasniedza apmēram 60 procentu no visas platības, tad atkal tikai 25 procentus. Šobrīd esam situācijā, kad mežu platības ir vienas no lielākajām pēdējo gadsimtu laikā,” skaidro akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (LVM) Rietumvidzemes reģiona mežu apsaimniekošanas plānošanas vadītājs Vilmārs Katkovskis. Šis apgalvojums nav ņemts no zila gaisa, bet gan balstās nopietnos vēsturiskos pētījumos, kas apkopoti 1999. gadā vēstures profesora Heinriha Stroda vadībā sastādītajā un izdotajā grāmatā “Latvijas mežu vēsture”. Tajā aplūkota mežu attīstība Latvijas teritorijā, sākot no 12. gadsimta, tātad no laikiem, kad pieejamas pirmās rakstiskās liecības par tagadējās Latvijas teritorijā notiekošo.

4000 ozolu vienam kuģim

Iztēlojoties Latvijas teritoriju, kāda tā bija pirms vairākiem simtiem gadu, prātā zīmējas ainas ar meža biezokņiem, kuru vidū tikai vietām iekopts pa kādam laukam. Realitātei šāda aina atbilda tikai atsevišķos laika posmos, lielākoties pēc kariem vai mēra epidēmijām, taču normālos apstākļos cilvēki vienmēr savā saimnieciskajā darbībā izmantoja mežus. Piemēram, hercoga Jēkaba laiki mums asociējas ar Kurzemes uzplaukumu, taču medaļai bija arī otra puse – tieši tajā laikā Kurzemē pazuda visi ozolu meži, jo ozolus izmantoja kuģubūvē. Un tur vajadzēja daudz kokmateriālu – kuģi, kas mēroja tālus gabalus uz Ameriku un Āfriku, varēja veikt tikai pāris reisu, jo pēc tam kokurbēja tārpi bija korpusu tā sacaurumojuši, ka kuģi nācās norakstīt. Bet viena jauna kuģa būvei vajadzēja 4000 ozolu… Varam iedomāties, kādi kokmateriālu kalni tika patērēti.

Attīstījās arī lauksaimniecība, tika līsti līdumi, kas atkal nozīmēja mežu platību samazināšanos. Mežu platību izmaiņas ietekmēja arī kari – ja kādai teritorijai pāri gāja karš vai mēra epidēmija, tad apdzīvotība ievērojami samazinājās un līdz tam iekoptās zemes aizauga ar mežiem. Vēlāk atkal iedzīvotāju skaits pakāpeniski palielinājās un mežus cirta, lai iekoptu laukus un iegūtu būvmateriālus. Ja paskatāmies 20. gadsimta vēsturi, redzam, ka kara skartajās teritorijās pieaugušo mežu platības samazinās, jo koks ir stratēģiskais materiāls, ko izmanto gan nocietinājumu būvei, gan arī izved, kā to Pirmā pasaules kara gados darīja vācu armija okupētajā Kurzemē, savukārt pēc kara daudz koku izmantoja tautsaimniecības atjaunošanā, strauji attīstījās lauksaimniecība. Starpkaru Latvijā meži aizņēma vairs tikai 26 procentus teritorijas – uz pusi mazāk nekā tagad.

“Skatoties gadsimtu griezumā, 20. gadsimts nebija unikāls – tā ir bijis arī agrāk. Apzināta mežsaimniecība Latvijas teritorijā sākās apmēram pirms 250 gadiem, taču jau viduslaikos bija dažādas lēņu tiesības, kas noteica, kurš var kokus cirst un kas dod atļauju to darīt. Cilvēki tagad uztraucas, ka mežus izcērt, taču diskusijas par šo jautājumu bija aktuālas arī 16. gadsimtā. Patlaban valsts mežos mēs cērtam apmēram tikpat daudz, cik cirta starpkaru laikā, kad valsts mežu platība bija līdzīga kā pašlaik. Mežsaimniecība Latvijā vienmēr ir bijusi viena no galvenajām saimniecības nozarēm, un tādai tai arī jāturpina būt. Mums ir gan tam atbilstoši klimatiskie apstākļi, gan arī zinoši cilvēki,” uzskata Vilmārs Katkovskis.

Interesanti, ka gadsimtu gaitā ir mainījušās Latvijā izplatītākās koku sugas. No 12. līdz 15. gadsimtam bija platlapju laikmets, kad vairāk auga ozoli, oši, skābarži, bet vēlāk dažādu iemeslu dēļ aina mainījās – gan klimata pārmaiņu ietekmē, jo kļuva vēsāks, gan arī tādēļ, ka cilvēki stādīja tās koku sugas, kas auga ātrāk, salīdzinot ar šajā ziņā lēnīgajiem ozoliem. Tā no 16. gadsimta Latvijā sākās priedes dominance. To, vai vēl pēc 100 gadiem klimats būs priedei piemērots, varam tikai minēt; ja kļūst siltāks, varbūt jāatgriežas pie platlapjiem? Mežsaimnieki lēš, ka klimata izmaiņu dēļ nākotnē var rasties problēmas ar mums tik ierastajām eglēm. Mizgrauzim, kurš tam labvēlīgā klimata dēļ darbojas arvien lielākos apjomos, vislabāk patīk aptuveni 50 gadu vecas egles, tas nozīmē, ka vairums egļu likumā noteikto ciršanas vecumu, kas tām ir 80 gadu, nesasniegs.

Dabīgais mežs – kāds tad tas ir?

Vēl viens skeptiķu arguments ir šāds – jā, kaut kādi meži jau mums ir, taču tie nav dabīgie, tie visi ir cilvēku stādīti un tātad nav uzskatāmi par īstiem mežiem. Tā tiešām ir taisnība, ka faktiski visi Latvijas meži ir stādīti un kopti. Nosacīts izņēmums ir tikai atsevišķas aizsargājamās teritorijas, piemēram, 1912. gadā izveidotais Moricsalas rezervāts. Varbūt cilvēkiem šķiet, ka skaistie Kurzemes vai Strenču puses priežu sili ir dabiski, bet patiesībā tā nav – tie visi ir cilvēku stādīti un rūpīgi kopti. Labs piemērs ir arī kāpas Mangaļu pusē, kur priedes stādītas starpkaru laikā. Ir saglabājušās fotogrāfijas, kurās redzams, ka pirms tam tur bija tukša vieta un smiltājs. Ap Tīreļpurvu, kur Pirmā pasaules kara laikā norisinājās Ziemassvētku kaujas, meži kara rezultātā tika noslaucīti no zemes virsas, bet tagad tur slienas staltas priedes, kas sastādītas jau pēc kara.

“Bieži vien neskarts mežs, ja tāds kaut kur būtu, visticamāk, nešķistu ļoti pievilcīgs, arī pastaigāt pa to nevarētu, jo traucētu kritušie koki. Protams, no bioloģiskās daudzveidības viedokļa tur, iespējams, dzīvotu kādas īpašas sugas, taču jautājums – vai to vajag visā Latvijas teritorijā? Jo vairāk tādēļ, ka Latvijā pat saimnieciskie meži bioloģiskās daudzveidības ziņā ir pārāki par daudzu citu Eiropas valstu mežiem,” saka mežsaimnieks. Jāņem vērā, ka salīdzinājumā ar agrākiem laikiem tagad mežsaimniecība ir dabai daudz tuvāka. Piemēram, ulmaņlaikos izcirtumu izslaucīja pa tīro, neatstājot nekādus zarus vai kritalas, kur varētu dzīvot kukaiņi. Līdzīga kārtība bija arī padomju laikos – no mūsdienu viedokļa pilnīgi greiza un dabai kaitīga prakse. “Taču izrādās, ka arī ar tādu saimniekošanu, kāda bija agrāk, mūsu mežos ir veidojušies mūsdienu izpratnei atbilstoši dabiskie meža biotopi un mežs aug. Visi mežsaimniecības kvalitātes kritēriji jau īstenībā ir cilvēku izdomāti, jo dabā viss notiek tā, kā notiek. Dabai no mūsu noteiktajiem kritērijiem ir ne silts, ne auksts.”

Priedes mūžs un meža atjaunošana

Priedes parasti cērt, sagaidot, kad tās sasniedz vismaz 100 gadu vecumu. Bet cik tad garš būtu koka mūžs, ja cilvēks to neizmantotu? Teorētiski priedei tas varētu 350 gadu, taču neviena tik veca priežu meža Latvijā nav. Vijciema pusē ir aizsargājama priežu audze, kuras vecums ir 209 gadi, bet varam tikai minēt, kas no tās būs palicis vēl pēc 100 gadiem. Ja kāds saka, ka vecos mežus nevajag aiztikt un jāļauj, lai tie nodzīvo pilnu mūžu un iet bojā dabīgā ceļā, tad ir jāsaprot – pēc tam šajā vietā priežu meža vairs nebūs, jo dabiskā veidā tas nespēs atjaunoties.

“Dabiskā procesā laika gaitā koki krīt ārā, un to vietā šajos mazajos atvērumos nāk ne jau priedes, bet gan egles un bērzi. Jo priedei vajag sauli un klaju vietu; ja turpat blakus aug citi koki, priedīte tur nespēs izaugt. Tieši šī iemesla dēļ priežu mežos tiek veidotas kailcirtes, pēc tam stādot visu no jauna, jo izlases cirtē, atstājot daļu veco koku, jaunie neizaugs. Doma par izlases cirti izklausās labi, taču cilvēks neko nevar iesākt pret bioloģiju. Ja gribam priežu mežu, tad nepieciešams klajums, kurā jāstāda jaunās priedes, jo meža atvērumos tās neaugs. To var redzēt vecajos mežos, kur vietās, kur priedes kritušas, ieaug bērzi vai egles,” skaidro Vilmārs Katkovskis.

Tā vietā, lai šausminātos par to, ka tiek cirsts simtgadīgs mežs, viņš iesaka pakāpties laika izjūtā mazliet atpakaļ un padomāt – tātad šo mežu iestādīja 1925. gadā, bet kas notika pirms tam? Pareizi, pirms tam nocirta iepriekšējo mežu! Varbūt mēs paši dzīvojam mājā, kas celta no kokiem, ko mūsu vectēvi tolaik nocirta. Mežsaimniecībā tā ir ierasta aprite, jo turpat blakus izcirtumam noteikti ir arī jaunaudze, ko gan daudzi nez kādēļ negrib atzīt par mežu, bet vēl tālāk ir arī nākamais lielā meža masīvs. Latvijā mežus cērt ļoti ierobežotās platībās, parasti ne vairāk par pāris hektāriem, kamēr, piemēram, Zviedrijas ziemeļos ir arī 80 hektāru, bet Kanādā pat 100 hektāru lielas cirsmas.

“Mūsdienu cilvēki dzīvo tādā tempā, ka viņiem visu vajag tepat un tūlīt; ja nav, tad ir katastrofa. Tas attiecas arī uz mežu – ja nocirta, tad uzreiz jābūt lielam mežam vietā. Bet mežsaimnieki vienmēr domā tālāk par vienu cilvēka mūžu. Es pats mežu nozarē esmu apmēram 40 gadu un atceros vietas, kur bija izcirtums, kad vēl tikko sāku strādāt, bet tagad tur ir 15 metru augstas priedes. Ilgtermiņa domāšana ir nepieciešama visā mežu nozarē,” saka Vilmārs Katkovskis.