“Es nevaru dzīvot bez indes!” Ivara Rancāna misija glābt bites

“Augšselēkās” pie Selēku ezera Tīnūžos, Ogres Zilajos kalnos, kur mīt viņa ģimene, darbīgais vīrs savā nepilnus divus hektārus lielajā mežā iekārtojis kūzulus – bluķa stropus, kur mājo savvaļas bites. Tos viņš savācis no daudzām Latvijas vietām, kur, cērtot vecos kokus, atklājies, ka tajos iemājojis bišu spiets. Rancānam ir sapnis izveidot izglābto bišu parku, sava veida pansiju. Protams, ir arī gandrīz 20 mājas bišu stropu. 

Vienās apenēs un viss ar bitēm

“Mīlestība pret bitēm man sākās agrā bērnībā. Nāku no Latgales. Biju pavisam mazs, kad vecmamma teica: tagad, dēliņ, sēdi istabā, es iešu pie bitītēm. Viņai piederēja veca lauku māja, virtuvē bija klona grīda, gaismas nebija, un es vienmēr nācu pie vecmammas gulēt. Viņai bija feins radioaparāts, un man likās, ka nekur citur tādas pasakas nestāsta kā pa to radio. Vecmammai bija gultas, kur matrači piebāzti ar sienu, viņa tos vēl sapurināja, un miegs labi nāca,” atceras Rancāns.

Kad vecmamma gāja uz dravu, vai tad mazdēls sēdēs istabā? “Gar mājas stūri dipinu pie stropiem, vecmamma ņem rāmīšus, bet es no otras puses, cik vien varu pasniegties, ņēmu no rāmīšiem uz pirkstiem medu un laizīju. Tas puika esot aplipis ar bitēm, aptecējis ar medu. Pats vienās apenēs un viss ar bitēm! Ak, manu dieniņ, būs nokosts! Nobrauca visas bites nost, ienesa istabā, nu vilks ārā, neviens dzelonis neesot bijis. Vecmamma nopietni noteica – tas puišelis laikam būs bitenieks. Man toreiz bija trīs gadi,” senās atmiņas pārcilā Ivars.

“Īstenībā bite nemaz nav tik nikna, neklūp virsū bez iemesla. Ja tu tai trāpies ceļā, esi sasmaržojies, tas šim kukainim nepatīk. Bitei patīk neitrāli – lai neesi ar visādām ķīmijām salējies.”

Pirmais strops, pirmais spiets

Arī  skolas gados viņam ļoti patika bites. “Bijām pieci bērni, visi vēl esam, un mamma arī dzīva, bet augām ļoti nabadzīgi, un mamma mani bieži sūtīja pie kaimiņa Pīterīša: aizej, dēliņ, viņam ir medus, citādāk netiksiet vaļā no klepus, vajag medu ar karstu pienu. Gāju cauri mežam pie medus vīra, apsēdāmies, un viņš kā skaistu pasaku stāstīja par bišu dzīvi. Lieli un mazi bērni varēja ilgi klausīties Pīterīša runās.”

Arī Ivars, domādams, cik tas ir skaisti, cik viņš mīļi ar bitēm strādā un apietas, labprāt ietu palīgos. Nē, nē, var sadzelt. Nu un tad? No vecās babiņas bija palicis viens strops, Ivars to sagatavoja, kā prata, aizgāja pie Pīterīša, lai iedod rāmīšus.

“Tos ieliku, un mans pirmais spiets vasarā bija klāt. Sēdēju ābeles zarā un prasīju babiņai: ko man tagad darīt, kā to spietu savākt? Vecāmamma atbildēja: vajag kādu trauku, lielāku spaini pabāzt apakšā, es tev bites iebirdināšu! Kā iebirdināsi? Nu, tās taču nedzeļ! Tā spietu kopā ar babiņu savācām, aiznesām uz stropu, ielikām iekšā, un tas tur dzīvoja. Kamēr es gāju skolā, bites apkopu.”

Pieci dzēlieni, un atkal zirgā

Ivars atklāj, ka viņam bijušas 28 kaulu  operācijas, jo tie pamazām drūp, tāda slimība. “Izrādās, mans organisms izmet ārā kalciju, to neatpazīst. Ko tik neesmu ēdis, dzēris, pie visādām zīlniecēm, dziedniecēm braukājis, bet kauli drūp no galvas līdz kājām. Man veselībai palīdz bišu inde. Kad bite iedzeļ, nevar uzreiz vilkt ārā dzeloni, bet dažas sekundes jāpagaida. Kad dzelonis beidz pulsēt, tad var vilkt laukā. Man vajag vismaz trīs vai četrus dzēlienus dienā, bet ja iedzeļ piecas līdz septiņas bites dienā, tad esmu zirgā un varu kalnus gāzt. Ir enerģija, spēks, varbūt arī sāp, bet tā sāpe ir nomērdēta, un es to nejūtu,” stāsta dravnieks.

Zāles varot dzert vai nedzert, absolūti nepalīdz, bet bišu inde palīdz – vismaz gulēt var. “Rudenī atkal jāiet uz operāciju, bet vēl nezinu, vai došos,” nosaka Ivars, piebilstot, ka jau jaunās dienās ceļgaliem sāka veikt operācijas un šī problēma ir no skolas gadiem. Tas neesot iedzimts, kaut kas organismā nogājis greizi.

Iekšējā apdare ar propolisu

Kā viss sākās ar savvaļas meža bitēm?  “Tas pats Latgales Pīterītis teica, ka viņam esot arī meža bites. Tās dzīvojot ozolā, bet esot gan ļoti niknas. Kā tā? Jā, tās ir mežinieces, bet ļoti darbīgas, izturīgas pret slimībām, tām ir ārkārtīgi spēcīga imunitāte. Kad viņš stāstīja, es iedomājos: kāpēc es nevarētu meklēt un turēt arī meža bites? Var taču uztaisīt kūzulus, koka bluķus, līdzīgi kā bites dzīvo mežā! Nu ar šīm mežiniecēm darbojos apmēram 15 gadus. Es tās vairāk mīlu, un viņas arī mani, ir mīlīgākas nekā mājas bites.” Kaut arī Pīterītis brīdināja, ka savvaļas meža bites ir ļoti nešpetnas, Ivars šo gadu laikā sapratis, ka ir tieši otrādi.

“Kūzuls ir latgaliski, bet šeit tos sauc par dorēm. Meža bites tajā iekšā visu izsmērē ar propolisu. Man ir pat apmēram 170 gadus veca priede, kur vismaz 50 līdz 60 gadus dzīvojušas bitītes, visa iekšpuse sastrādāta ar propolisu,” turpina Ivars.

Kāpēc meža bitēm nepatīk strops? Izrādās, stropā cilvēks visu salicis gatavu – rāmīšus, mākslīgās šūnas, bet kūzuls jeb dore ir pilnīgi tukša, bez mākslīgiem apartamentiem.

“Acīmredzot meža bitei patīk, lai iekšā viss būtu dabīgs. Tur cilvēks iekšā nemaisās, lai neievazātu slimības. Meža bite jūt, kur tā netiks aiztikta un traucēta. Atšķirības starp  meža un mājas biti nav nekādas. Vienu un to pašu darbu dara abas. Un kā viņas smaržo! Pēc saldā nektāra un propolisa,” jūsmo biškopis.

Atšķiramas pēc krāsas

Kūzuli, kur mežā dzīvo bites, ir dažādi – resnāki, tievāki, īsāki, iekšā dobums ir dažnedažāds, var būt pat šaura plaisa. Ivaram viens koks ir no Jēkabpils puses, kur gāza mežu un apsē dzīvoja bites. Pirms vairākiem gadiem iespēris zibens, un no pašas augšas līdz apakšai radās plaisa, kur iemitinājās bites, visu plaisu aizsmērējot ciet ar propolisu, atstājot tikai vietu, kur lidot iekšā un ārā.

Arī Ivars, kad liek kokā jaunu kūzulu, tā iekšpusi sasmērē ar savvaļas bišu propolisu. Tāpēc arī bites tur nāk iekšā dzīvot, tām patīk propolisa smarža, kuru viņas labi pazīst.

Savvaļas meža bites laika gaitā gan sakrustojušās ar mūsu gaišākajām dienvidniecēm, kuras šeit ir ievazātas. Tieši melnā esot īstā meža bite. Pavisam blāvas, gaišas – nesen izšķīlušās.

“Kad bite piedzimst, sākumā viņai nav ļauts lidot ārā plašumos, bet jāstrādā iekšā, koka dobumā. Kad iemācās strādāt iekšā kā stropa vai kūzula bite, tad tiek laista ārā pēc nektāra un ziedputekšņiem. Kā no rīta pulksten piecos sešos parādās saule, bites ir augšā. Ja kūzuls pagriezts pret ziemeļiem, tumsā, tad vēlāk lido ārā. Labā vasarā bites lido līdz trim kilometriem, sliktākā astoņus kilometrus,” zināšanās dalās biškopis.

“Savvaļas meža bite dzīvo vienā vietā trīs līdz četrus gadus, piestrādājot pilnu kūzulu ar šūnām un medu. Man vienā kūzulā meža bites dzīvoja sešus gadus, tās dzīvo tik ilgi, kamēr bišu māte spēj dēt. Māte dzīvo līdz 12 gadiem, bet intensīvi spēj dēt tikai divus gadus. Kad bitēm vairs nav darba, tad tās dodas projām un meklē jaunas mājas,” skaidro Ivars.

Visvairāk posta cilvēki

Ja cilvēks izņem ārā šūnas un medu, tad bitēm paveicies, bet ja atnāk cauna, tad tā visu izplēš. Ivaram caunas katru gadu izposta vairākus kūzulus, tām ļoti garšo medus ar šūnām, īpaši vēlā rudenī un ziemā, kad mazāk barības.

“Jo vairāk savvaļas bišu, jo caunai vieglāk pārlaist ziemu. Peles arī lien, bet tām negaršo. Tomēr vislielākais postītājs ir cilvēks,” Ivars ir nedaudz apkopojis datus. “Katru gadu Latvijas pašvaldību darbinieki nobendē apmēram 300 līdz 500 koku, kuros mājo bites. Tāpēc, ka koks ir aizlauzts vai apdraud cilvēku dzīvību. Kurš to dara, reizēm nezina, ka iekšā dzīvo bites. Citreiz nesaprot, vai tā ir bite, lapsene vai irsis. Tagad arboristi mani vairāk pazīst. Kad zāģē kokus, man piezvana – vai tu gribi koku, iekšā ir bites? Jā, es braukšu pakaļ!”

Kamenes zem grīdas

Un zvana gana bieži, ne tikai par bitēm. “No Ogres: vai kamenes arī ņemsi? Cilvēki remontēja māju, un grīdā, kuru uzplēsa, dzīvoja kamenes. Pūznis izklīda pa visu istabu, un neviens strādnieks vairs iekšā negāja. Kāpēc baidīties no šā lidoņa? Kamene, protams, dzeļ, bet ir mīlīgāka par biti. Tām ir interesantas mājas, citādas šūnas nekā bitēm. Vislielākā ir kameņu mamma, mazākās – tēviņi un darba bites. Kamenes līdz aukstumam visas aizies bojā, bet pārziemos apaugļotā māte. Tā dosies ārā no mājas, ierausīsies kaut kur zem pamatiem vai zemē un pārziemos,” šo kukaiņu dzīvesveidu ieskicē Ivars.

Agrā pavasarī pirmās modīsies apaugļotās kameņu mammas, izveidos migu un sāks dēt oliņas. Kamenes māte dzīvo tikai vienu sezonu. Šis lidonis atšķirībā no bites var dzelt vairākas, pat desmit reizes.

Dabā tās ir ļoti vajadzīgas, kamene, piemēram, var iegūt nektāru no pļavas flokšiem, jo tai ir garāks snuķītis nekā bitei, tāpat sarkano āboliņu vairāk apputeksnē kamenes. Un arī biedīgais irsis dara labu – apputeksnē tādus ziedus, kurus nevar bites.

Bitītes no poligona

“Aiz Jēkabpils ceļ lielu poligonu, gāž nost daudzus hektārus meža,” turpina Ivars. “Apmēram 140 hektārus. Aizbraucu, ieraudzīju – ārprāts, karalauks, visi koki pagalam! Guļ zemē apse. Viens strādnieks bija sadzelts, neviens klāt neiet, jo bail no bitēm. Aizbraucu, izgriezām no apses koka to posmu, un ar visām bitēm atvedu šurp, uzslēju augšā, un cik skaisti tagad čaklītes strādā! Nosaukums šim kokam “Poligona bitītes”. Meža strādnieki tiešām daudz izposta, bet, piemēram, ASV ir ļoti daudz organizāciju, kuras glābj savvaļas meža bites un lielas soda naudas uzliek šo kukainīšu iznīdētājiem. Bet Latvijā savvaļas meža bites vairāk pielīdzina lapsenēm,” drūmi nosaka bišu glābējs.

Lai nu kā, medum šis ir labs gads, Ivars lēš, ka ievāks apmēram tonnu. Citiem biteniekiem meža un mājas bišu medus ir atšķirīgs, bet viņam esot tāds pats. “Tikai tas, ka mājas bišu stropos ir ielikta mākslīgā šūna. Tas ir tīrs produkts. Arī stropos nelieku zāles, jo man visas mājas bites vairāk vai mazāk kļuvušas par savvaļas bitēm un tām jau izstrādājusies imunitāte. Nekad neesmu meža bitēm medu atņēmis, visu atstāju ziemai.”

Degvīns nepalīdz

Vai taisnība, ja iedzeļ bite, tad palīdz šņabis? “Tas ir mīts no veciem laikiem,” atbild biškopis Ivars Rancāns. “Galva tad dulla, un dzēlienu vairs nejūt. Pēc bites dzēliena jādzer auksts ūdens, jāapguļas un uz galvas var uzlikt aukstu kompresi.”