Mazuļu laiks Latvijas mežos. Ko ēd mazie medņi?
Latvijas mežos pašlaik ir mazuļu laiks, jo teju visiem meža iemītniekiem piedzimuši vai izšķīlušies bērni. Dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis stāsta, ka arī Eiropas dižākā meža vista - mednis (Tetrao urogallus) - nav izņēmums, tāpēc šoreiz plašāk par mazajiem mednēniem un viņu uzturu.
Medņa mazuļi pieder ligzdbēgļiem. Tas nozīmē, ka drīz pēc šķilšanās tie pamet ligzdu un cītīgi steberē pakaļ mātei. Pirmajās dzīves nedēļās cālīšiem svarīgi uzņemt enerģētiski bagātu pārtiku - dažādus bezmugurkaulniekus - kukaiņus un zirnekļus. Viņi naski ķer visvisādus neliela izmēra dzīvnieciņus, turklāt dara to bez iepriekšējas apmācības - instinktīvi. Tiesa, medņu vistai šai laikā tomēr ir ļoti liela nozīme, jo tieši viņa "sastāda bērnu ēdienkarti" - aizved pēcnācējus turp, kur ēdmaņas netrūkst, piemēram, pie kāda skudru pūžņa.
Dzīves pašā sākumā medņu mazuļu pamatbarību sastāda bezmugurkaulnieki, tomēr viņi neatsakās šad tad uzknābt arī viena otra auga ziediņu vai jaunu lapiņu. Jo pieaugušāki putnēni kļūst, jo lielāku un nozīmīgāku vietu ieņem veģetārais ēdiens, līdz pienāk brīdis, kad tas sāk dominēt.
Medņu māte ved mazuļus ganīties galvenokārt skuju koku un jauktos mežos, arī mētrājos un purvājos, kur netrūkst augu lapiņu, ziediņu, vēlāk arī ogu - melleņu, zileņu, visteņu, brūkleņu, milteņu, dzērveņu. Putni neiet garām vietām, kurās ienākušās zilgano molīniju, spilvju un citu augu sēklas. Lai gan kāre pēc augiem aug, tiek notiesāti arī nelieli dzīvnieciņi.
Medņiem ir viens perējums gadā. Perējumā var būt 6 līdz 8 mazuļi, kas parasti izšķiļas jūnija sākumā. Mātīte bērnus ne tikai aizved uz piemērotām barošanās vietām, bet pirmās divas trīs dzīves nedēļas zem saviem spārniem regulāri sasilda (un, ja vajag, arī padzesē), jo mazuļiem sākumā vēl nav izveidojusies pilnvērtīga termoregulācija. Toties viņiem agri attīstās lidspēja - jau pāris nedēļu vecumā, vēl būdami vien niecīgi apspalvoti, mednēni, īsta vai iespējama ienaidnieka pēkšņi pārsteigti, var zināmu gabalu nospurgt, lai pēc tam noslēptos un nekustētos. Kamēr bērni tup slēptuvēs, mamma nereti izmanto klasisko māņu gājienu - izlikdamās traumēta, cenšas aizvilināt traucētāju tālāk no savām atvasēm. Ja nedraugs šķiet uzveicams vai vismaz atvairāms, viņa var sadūšoties un mēģināt tam uzbrukt.
Mednis atzīts par nometnieku, kas saistīts galvenokārt ar veciem, lieliem skujkoku mežiem. Šai sugai tīk mitras vietas, piemēram, priedāju ieskautas purvu malas. Pieaugušie medņi ir visēdāji, tomēr, kopumā ņemot, viņu barības sastāvā manāmi dominē augu valsts. Tāpat kā vairākumam citu dzīvnieku, arī medņu ēdienkarti būtiski ietekmē gadalaiks.
Pavasara sākumā medņi uzturā samērā daudz patērē priežu skujas un dzinumus, lapkoku pumpurus, dzinumus, spurdzes, pārtiek arī no spilvju pumpuriem un ziediem.
Pavasara otrajā pusē un vasarā skujas barībā tiek izmantotas daudz mazāk nekā iepriekš. Svarīgākais pieaugušo medņu ēdiens šai laikā ir melleņu un zileņu lapiņas, ogas. Vasarā ievērojama nozīme viņu pārtikā piešķirama arī kadiķu skujām un ogām, tāpat citām meža ogām, kokaugu lapām un spilvju ziediem, lapām, sēklām, arīdzan dažādu citu lakstaugu lapām, dzinumiem, sēklām un pat jaunu paparžu lapām. No dzīvnieku valsts lielāko apjomu medņu barībā siltajā gada posmā veido bezmugurkaulnieki, taču top apēsti arī nelieli mugurkaulnieki.
Vasaras beigās un rudens sākumā galvenā medņu barība joprojām ir dažādas savvaļas ogas, arī apšu lapas un daudzu augu sēklas, galvenokārt, ozolzīles.
Sākot jau no oktobra par šo putnu galveno ēdienu kļūst priežu skujas. Gada aukstākajā posmā tās ir medņu pamatbarība, taču viņi var ēst arī egļu skujas. Kamēr vien ir pieejamas, regulāri tiek notiesātas arī meža un purva ogas.
Pašsaprotami, ka ziemā, kad pārtikā pārliecinoši dominē skujas, medņi barojas pārsvarā kokos. Ziemas nogalē skuju diēta pamazām, pakāpeniski tiek daļēji aizstāta ar cita veida augu barību.
Sakarā ar to, ka rudens beigās, ziemā un agrā pavasarī medņi pārtiek pamatā no skujām, viņiem vajadzīgi tā saucamie gastrolīti - nelieli akmentiņi, kas gremošanas sistēmā palīdz mehāniski sasmalcināt apēsto samērā cieto barību, kā dzirnavās saberžot to. Tāpēc šie lidoņi aukstajā sezonā uz grants ceļiem un asfaltētu ceļu malās regulāri uzlasa sev tik nepieciešamos akmentiņus. Medņa knābī tikusī barība, pirms nokļūst līdz akmentiņiem, caur rīkli un barības vadu nonāk dziedzerkuņģī, kur uz to ķīmiski iedarbojas gremošanas sula. Tikai tad kārta muskuļkuņģim - veidojumam, kurā ir uzkrājušies gastrolīti. Tie samaļ barību. Tālāk seko zarnas, kurās turpinās sagremošana un notiek uzsūkšana. Viss neizmantotais caur kloāku top izvadīts no putna organisma. Jo tuvāk nāk siltā sezona, jo izteiktāk ik gadu ziemas nogalē gastrolītu daudzums medņa muskuļkuņģī samazinās, lai sāktu atkal pieaugt nākošajā rudenī.
Pirmās ziņas par medņu skaitu Latvijā ir pieejamas sākot ar 1912. un 1913.gadu, kad uzskaitīti 7000 medņu. Lielākais skaita vērtējums Latvijā ir bijis 1935.gadā, kad saskaitīts 7619 medņu. Patlaban Latvijā mīt ap 3000 medņu.
