Rīgas vanagu hronikas: kā Imants dodas skaitīt, svērt un apgredzenot putnu jauno paaudzi

Varētu šķist, ka pilsētā savvaļas faunai daudz vietas nebūs, tomēr Rīgā šogad uzskaitītas 27 vistu vanagu ligzdas. Tās jau vairākus gadus galvaspilsētā un apkārtnē apseko un pieskata viens pats Imants, dažkārt ar kādu palīgu. Viņš putnus pēta un dokumentē jau kopš pusaudža gadiem, kā pats smejas, savervēja ornitologs Oskars Keišs. Ar laiku Imantu ieinteresējuši tieši plēsējputni. Ikdienā viņš ceļ guļbūves, kaut arī sākumā gribējis mācīties par biologu vai mežsargu.

Ligzda blakus traktoriem

"Kas Jauns Avīze" ar viņu tikās nomaļā Imantas nostūrī, lai apskatītu vienu no pēdējām šīs sezonas ligzdām. “Tēviņš ir izšķīlies Anniņmuižas mežā, viņam ir tikai apaļš gads. Tas ir ļoti reti, ka jaunie putni jau ligzdo. Nav gan zināms, no kurienes nāk mātīte. Viņi ligzdu uzbūvējuši netipiskā vietā, ceļa malā, un blakus notiek būvdarbi. Vanags skaitās bailīgs putns, šeit, kā redzam, traktori brauc garām, un es sākumā domāju, ka te nekas nebūs. Jaunam putnam arī vieglāk ievākties kādā vecā ligzdā, bet šis pats uztaisīja,” stāsta Imants.

Viņš nedomājis, ka vanagi šajā vietā spēs veiksmīgi ligzdot. Mangaļsalā, piemēram, šogad sāka cirst kokus, kas neļāva vanagam pienācīgi apsargāt ligzdu, un vārnas izēda olas.
“Bet šim nervu sistēma ir stipra. Iespējams, tik stipra, ka viņš pat man neuzbruks,” smej Imants, kuram pēdējā laikā vanagi uzklupuši arvien biežāk – par to liecina caurumi kreklā un somā.

Kāpiens kokā

Ligzda atrodas tuvu meža ceļam, kur no vienas puses ir asfaltēts ceļš ar aktīvu satiksmi, un no otras puses ir mājas un būvdarbi. Tuvojoties kokam, redzam kaļķojumu. “Kā tautas valodā saka – sūdi,” skaidro Imants. “Vanags ir tīrīgs, viņš guļ, paēd un, kad gribas kakāt, pieiet pie ligzdas malas, pagriežas uz āru un šauj vaļā. Divu metru attālumā. Te apkārt var redzēt.”
Imants no somas izvelk speciālus kāpšļus kājām, lai vieglāk uzrāpties. Agrāk bieži rāpies kokos lācītī – vienkārši apķēris koku un uz augšu, bet pie vanagiem tā nevar, tāpēc 2018. gadā nokārtojis speciālu eksāmenu.

“Audz lielāks un saproti, ka dzīvo tikai vienreiz. Ir tāds teiciens, ka rētas izdaiļo vīrieti, bet pēc trīsdesmit saproti, ka īstenībā nē,” smej Imants. Uzlicis kāpšļus, apsējis sev virves, uzvilcis ķiveri un paķēris krūma zarus, ar ko atgaiņāties, viņš sāk rāpties kokā: “Es jau ceru, ka vanagi mani neaiztiks. Tiem, kas skatās no lejas, ir stipri interesantāk.”

Imantam gatavojoties, mums virs galvas pazib vanags – mātīte. Viņa sāk mūs brīdināt, lai ejam prom, izdvešot skaļu kikikiki saucienu, un riņķo biežāk un biežāk. Pētnieks gan saka, ka tādā ziņā vanags ir samērā izdevīgs putns, jo vismaz dod zināt, ka uzbruks. Citādi ir ar pūcēm – tās ir pavisam klusas un vienā brīdi pēkšņi uzklūp no aizmugures.

Trīs cāļi!

Esot jau diezgan tuvu ligzdai, vanagmāte ar savu saucienu sāk lidot pavisam tuvu. Katru reizi Imantam jāapstājas un jāsagatavojas potenciālam uzbrukumam, tomēr vēl tas nav noticis. Izskatās, ka mamma cenšas ziņkārīgo pētnieku nogurdināt. Uzrodas arī tēviņš, kurš ir ievērojami mazāks par mātīti, nav arī tik agresīvs. Pēc pāris vanagu uzlidojumiem un atgaiņāšanās Imants ir sasniedzis mērķi.

“Trīs cāļi!” no galotnes uzsauc pētnieks. Vecāki vairs neuzbrūk, bet turpina lidināties apkārt un izdot savus saucienus. Imants cāļus apgredzeno, nosver, izmēra spārnu un nagu garumu, bet vienu auduma maisiņā uzmanīgi nolaiž lejā.

Vanadzēns ir pārsteidzoši liels, kaut arī tikai 20 dienu vecs, spalvas joprojām ir pūkainas un pelēcīgas, taču nagi jau gari un asi. Kad mazulis nogādāts atpakaļ ligzdā, Imants sāk rāpties lejā. “Tas ir viens no Latvijas nopietnākajiem plēsējputniem – pieaugusi mātīte sver pusotru kilogramu. Tēviņš gan tikai kilogramu. Šie visi trīs bija tēviņi,” stāsta pētnieks.

Ciešanas Mīlestības saliņā

Šis tomēr bijis viegls kāpiens, bet kopumā šogad Imants saknābts pie 11 ligzdām. Vistrakāk klājies Mīlestības saliņā Daugavā pie Bolderājas, kur aizairējās ar laivu kopā ar sievu Gunu. “Vanags sēdēja divu metru attālumā, skatījās un nebaidījās. Neomulīgi, jutu, ka būs slikti,” atceras Imants.
Ligzda bija desmit metru augstumā kļavā ar apmēram 40 centimetru apkārtmēru. “Bija ļoti grūti, vanags šoreiz uzbruka bez brīdinājuma saucieniem, klusi un bez bailēm, pārplēsa man ādu rokas muskulim, saplēsa somu,” atklāj Imants.

Kaut arī vanagu ligzdošanas laiks ir visumā īss, Imants savu darbu sāk jau ziemā ar ligzdu apsekošanu, kad arī lapas netraucē un tās vieglāk pamanīt. Rīgā ir 43 teritorijas, kuras apdzīvo vanagi, katrā var būt vairākas ligzdas, tomēr ne visas ir apdzīvotas.

“Salīdzinot ar citiem gadiem, šis skaita ziņā ir nedaudz sliktāks. Es teiktu, tāpēc, ka pavasaris bija ļoti lietains. Daudzi mazie putni nomira, jo trūka barības, tas ietekmēja arī vanagus,” skaidro Imants.

Parasti vienā ligzdā ir četri vai pieci vanadzēni, šogad bijuši tikai divi vai trīs. To pētnieks redzējis arī novērošanas kamerās, kuras izvietojis ligzdu tuvumā – ja sākumā izšķīlušies pieci cāļi, bet māte nav spējusi atrast pietiekami daudz barības, viņa mazākos un vārgākos cālēnus pati noknābj.

Pilsēta liek pielāgoties

Konkrētā vieta Imantā ir vanagu ligzdai netipiska, tomēr tā nav unikāla parādība, jo šiem putniem, dzīvojot pilsētās ar lielu iedzīvotāju blīvumu un daudziem trokšņiem, vajag pielāgoties.

“Vēl viena vieta ir Lielie kapi, būtībā parks. Vienīgais, ko grūti saprast, kāpēc tas pāris joprojām nav bijis sekmīgs ligzdošanā. Viņi tur dzīvo jau kādus piecus vai septiņus gadus, un viņiem nekad nav bijuši cāļi,” stāsta Imants.

Viens iemesls varētu būt pastāvīgā cilvēku uzmanība, bet varbūt pārim nav izdevies atrast citu vietu sugas konkurences dēļ. Vanags ir ļoti teritoriāls, medību platībai pilsētas apstākļos nepieciešami aptuveni trīs reiz trīs kilometri. Līdz ar to katrai nākamajai ligzdai vajadzētu būt ik pēc trīs vai četriem kilometriem, taču Rīgā koncentrācija ir diezgan blīva.
“Īpašs ir Biķernieku mežs, kur pieci pāri ir ļoti tuvu cits citam, ap 70 metru ligzda no ligzdas. Uzkāp vienā ligzdā un jau redzi nākamo, bet viņi kaut kā sadzīvo,” stāsta Imants. Un acīmredzot visiem pietiek baložu, kas ir Rīgas vanagu maltītes pamats.

Laiž arī pa kreisi

Imants atklāj, ka vanagu ieradumi ir pārsteidzoši līdzīgi cilvēkiem. Parasti, kad tēviņš atrod sev pāri, viņi cenšas palikt kopā uz mūžu, citādi, protams, ir, ja otra pusīte iet bojā. Tā ir arī ar citiem putniem, un nostāsti, ka gulbji, zaudējot dzīvesbiedru, paliek vieni uz mūžu, nav patiesi.

Tāpat kā cilvēki arī vanagi mēdz laist pa kreisi: “Piemēram, divi pāri dzīvo Šmerļa mežā, un viņiem pa vidu ir tukša ligzda. Ik pa laikam mātīte no vienas ligzdas un tēviņš no otras mēdz aizslīdēt uz to tukšo ligzdu un sapārojas. Gribas ko citādu, kaut ko pamainīt.”

Vanagu ciltskoki

Gredzeni kalpo kā putna pase, ļaujot izsekot lidoņu gaitām. Rīgas vanagi ir numurēti un reģistrēti datu bāzē, ir zināms, kurš kad un ar ko – gluži kā smalko aprindu hronikā. Piemēram, A42 izšķīlās Bolderājas kapos, pati ligzdoja Ķeguma ielā Biķerniekos. “Viņas meita C67 aizlidoja ligzdot uz Jaunajiem ebreju kapiem pie Bābelītes ezera, viņas meita F41, A42 mazmeita, pērn ligzdoja pie bijušā Šķirotavas cietuma. Un mazmazmeita no turienes uz Dzirciemu,” vanagu gaitas ieskicē pētnieks.

“Ar gredzenošanas palīdzību šogad sapratām, ka Zaķusalas pārī, kuram bija septiņi gadi, pazuda mātīte. Mēs domājām, kas tad tagad notiks. Tēviņš atrada jaunu dāmu, un mēs pēc gredzeniem sapratām, ka īsti pareizi tas nav, jo viņš sagājās ar savu mazmeitu. Ja gredzenu nebūtu, mēs nezinātu, kāda ir situācija. Viņiem bija divi cāļi, tātad šāda radniecība laikam nav pārāk tuva un pāris spēs sekmīgi uzaudzināt mazuļus.”

Tagad, kad vanagu ligzdošanas laiks beidzies, Imantam seko nākamie darbi – Latvijā ligzdojošo putnu atlanta veidošana, arī peļu klijānu un lauku piekūnu pētīšana.