Depresijas dažādās sejas. Profesors Māris Taube: “Daudzi ģimenes ārsti joprojām baidās no psihiatrijas"

Kopš maija vidus ģimenes ārsti nepieciešamības gadījumā savus pacientus var sūtīt pie klīniskajiem psihologiem, un veselības psihologiem, psihoterapijas speciālistiem un psihoterapeitiem.

“Tā ir iespēja kādu psihiskās veselības problēmu noķert jau sākumā stadijā, neielaist to, lai pēc tam nav jānāk ārstēt, piemēram, šeit pie mums uz Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Ambulatoro psihiskās veselības aprūpes centru Veldre. Bet jau sen vairs nav tā, ka strādātu viens pats un tikai ar medikamentiem ārstētu – psihiskās veselības aprūpe ir komandas darbs, kopā ar mani, psihiatru, strādā klīniskais psihologs, vizuālās mākslas, mūzikas, drāmas, deju-kustību terapeits, fizioterapeits, ja nepieciešams, arī uztura speciālists. Tāpēc ģimenes ārstiem radīto iespēju novērtēju pozitīvi,” saka profesors Māris Taube, ambulatorā centra Veldre ar stacionāru vadītājs.

Trūkst dzīvesprieka

Jau vairāk nekā gadu dzīvojam pandēmijas burbulī, no kura tikai tagad pamazām sākam izkļūt laukā, un diemžēl ne visi esam spējuši pielāgoties krīzes radītajiem apstākļiem, piemēram, sociālo kontaktu trūkumam. Nesen veiktas aptaujas (to veikusi Benu aptieka sadarbībā ar kompāniju Gemius; aptaujāti 1747 iedzīvotāji) dati rāda, ka kopumā 25 % Latvijas iedzīvotāju pēdējo 12 mēnešu laikā regulāri jūt bezcerību un bezspēcību (5 % – nepārtraukti, 20 % – bieži). Tāpat 58 % aptaujāto norādījuši, ka biežāk izjūt interešu un dzīvesprieka trūkumu (22 % to izjūt izteikti biežāk, 36 % – nedaudz biežāk).

Izteikti bieži bezcerību un dzīvesprieku trūkumu izjūt jaunieši vecumā no 18 līdz 24 gadiem, kamēr gados vecākus cilvēkus šīs sajūtas pārņem retāk. Jauniešu vidū šis rādītājs ir 41 % (15 % – nepārtraukti, 26 % – bieži), savukārt dzīvesprieka trūkumu regulāri izjūt 68 % aptaujāto jauniešu. Jauniešiem svarīga ir droša un stabila vide, kā arī uzmanība gan no pieaugušajiem, gan vienaudžiem, bet pandēmijas laikā tā visa pietrūkst, īpaši savstarpējās komunikācijas. Pandēmija no sliedēm ir izsitusi visus, tomēr tieši jaunieši to izjūt visspēcīgāk.

Aptaujas dati arī parāda, ka bezcerības un bezspēcības izjūta biežāk vērojama sievietēm. 29 % sieviešu atbildēja, ka pēdējo 12 mēnešu laikā to izjūt regulāri (7 % – nepārtraukti, 22 % – bieži), kamēr vīriešu vidū šis rādītājs ir 21 % (4 % – nepārtraukti, 17 % – bieži). Arī dzīvesprieka trūkums biežāk skar sievietes – kopumā to atzinuši 64 % sieviešu (24 % – ievērojami biežāk, 40 % – nedaudz biežāk), kamēr vīriešu vidū dzīvesprieka trūkumu izjūt 51 % respondentu (19 % – ievērojami biežāk, 32 % – nedaudz biežāk). Sievietes vienkārši spēcīgāk izjūt savas emocijas, kamēr liela daļa vīriešu dzīvo ar apziņu, ka viņiem ir jābūt stipriem un emociju izrādīšana nav vīrišķīga. Taču ilgstoša emociju apspiešana var pasliktināt gan garīgo, gan fizisko veselību.  

Mazināt sekas

Aptauja, protams, neparāda visu mentālās veselības problēmu klāstu, bet skaidrs, ka to apjoms ir pamatīgi audzis un daudz vairāk cilvēku nekā iepriekš ir nepieciešama psihologa, psihoterapeita vai psihiatra palīdzība. Līdz ar to arī rindas pēc šādas palīdzības ir kļuvušas ļoti garas. Kāds labi zināms psihiatrs nesen publiski atzinis, ka pie viņa rindā ir jāgaida pat vesels gads.

Par laimi, nebūt ne vienmēr uzreiz ir nepieciešama psihiatra palīdzība, vieglākos gadījumos pietiek arī ar psihologa vai psihoterapeita sniegtām konsultācijām. Un šo speciālistu palīdzību no 10. maija ir iespēja saņemt par valsts naudu (ar ģimenes ārsta nosūtījumu). Tas viss, lai  mazinātu Covid-19 pandēmijas izraisītās sekas psihiskajai veselībai. Taisnības labad gan jāteic, ka uz valsts apmaksāto konsultāciju sniegšanu ir pieteikušies sertificēti psihologi, bet pagaidām tikai viens psihoterapeits, kaut arī psihoterapeita palīdzība laikā, kad strauji pieaug pašnāvību risks, būtu ļoti vajadzīga. Tas, visticamāk, ir zemā valsts tarifa dēļ (28 eiro); strādājot privātpraksē, iespējams saņemt vairāk.

 Algoritmi, novērtējuma skalas

Līdz šim ģimenes ārsti, ja radās tāda nepieciešamība, pacientu varēja nosūtīt uz konsultāciju pie psihiatra, un ārsti arī šo iespēju izmantoja, bet diezgan bieži psihiatrs neko nekonstatēja. Profesors Māris Taube stāsta: “Daudzi ģimenes ārsti joprojām pārlieku baidās no psihiatrijas, negrib uzņemties atbildību, tāpēc labāk izsniedz nosūtījumu pie psihiatra. Taču tagad vieglākos gadījumos viņi pacientu varēs nosūtīt arī pie klīniskā un veselības psihologa, kognitīvi biheiviorālās terapijas speciālista vai ārsta psihoterapeita. Esam ģimenes ārstiem izstrādājuši dažādus algoritmus un novērtējuma skalas, lai viņi var labāk saprast, kurā brīdī domāt par psihoterapiju, bet kurā varbūt ģimenes dakteris var sākt ārstēšanu ar medikamentiem.”

Psihiatrs uzsver, ka bez ģimenes ārstu iesaistīšanās vairs nevarēja iztikt, jo psihiskās veselības problēma ir pamatīgi samilzusi. “Piemēram, ar depresiju jau slimo trīs četri procenti visu iedzīvotāju, bet vēl ir arī citas slimības – trauksmes, ēšanas traucējumi… Un visur – gan pasaulē, gan arī šeit Latvijā – redzam, ka cilvēki nesaņem palīdzību, nenokļūst līdz speciālistiem, kas to varētu sniegt. Vieglāku traucējumu gadījumā labi var palīdzēt psihologs/psihoterapeits, bet pie psihiatra vajadzētu ārstēties smagākos gadījumos, kad ģimenes ārsts kopā ar psihoterapeitu netiek galā.”

Depresijas sejas

“Ja cilvēks pats jūt diskomfortu, ja kādu laiku jūtas nomākts, ja ir pazudis prieks, nekas neinteresē, visu saredz tumšās krāsās, ja šķiet, ka nekas neizdosies, viņš sāk sevi vainot pie kaut kā, ir grūtāk koncentrēties vai, piemēram, ir miega traucējumi, pazudusi apetīte – tie visi ir ļoti nopietni simptomi, par kuriem vajag pastāstīt savam ģimenes ārstam. Ja ārsts tam pievērš uzmanību, viņš jau var spriest, ko pacientam darīt – iet pie psihologa, iet pie psihiatra, vai pašam uzsākt ārstēšanu,” stāsta Māris Taube. “Ir pacienti, kas sūdzas par galvassāpēm, nogurumu, bet iemeslu šīm sūdzībām ģimenes ārsts neatrod.

Depresija var izpausties arī ar šādiem fiziskiem simptomiem, tāpēc šādiem hroniskiem pacientiem, kuri pie ārsta nāk regulāri, bet tā īsti viņiem neko neatrod, ģimenes ārsts var sākt sniegt palīdzību, nosūtot pie psihologa. Tas ir pilnīgi pamatoti vieglas depresijas gadījumā, turklāt rezultāts var būt ļoti labs. Vidēji smagas vai smagas depresijas gadījumā jau būs nepieciešama medikamentozā ārstēšana.”

Noteikts, ka psihiskā atbalsta konsultācijas var saņemt pacienti ar depresiju, izdegšanas sindromu un noteiktām diagnozēm, lai risinātu ar stresu saistītus traucējumus, neirotiskā spektra traucējumus (trauksmes, fobijas, panika) un ēšanas traucējumus (anoreksija, bulīmija). Sagatavojot nosūtījumu, ārsts noteiks nepieciešamo terapijas ilgumu – līdz desmit valsts apmaksātām vizītēm.

Ņemot vērā Covid-19 pandēmijas radītos riskus, šīs konsultācijas speciālisti var nodrošināt arī attālināti, izmantojot kādu no interneta platformām. Māris Taube gan teic, ka tas, protams, ne tuvu nav tik labi kā saruna ar pacientu klātienē, kad redzama arī viņa izturēšanās, ķermeņa valoda, mīmika – nianses, kas ir ļoti svarīgas psihiatrijā un arī psiholoģijā.

Kas darīts, kas palīdzējis

Jāsaprot, ka konsultācijas nav domātas, lai vienkārši parunātos par kādām dzīves nebūšanām, bet tas ir ārstniecības process, uz kuru cilvēks tiek nosūtīts ar ģimenes ārsta noteiktu iespējamu diagnozi, piemēram, trauksme, depresija, ēšanas traucējumi. Pēc kursa pabeigšanas (vienam cilvēkam iespējams saņemt 5–10 valsts apmaksātas konsultācijas) pacients saņems klīniskā vai veselības psihologa atpakaļrakstu – kas darīts, kas palīdzējis utt. Šo psiholoģiskās sadarbības pārskatu pacientam vajadzēs aiznest savam ģimenes ārstam – līdzīgi kā tiek darīts gadījumos, kad ar ģimenes ārsta nosūtījumu apmeklēts kāds speciālists.

Būtisks moments, ka jauno pakalpojumu sniedz tikai sertificēti speciālisti. Māris Taube norāda – arī individuāli apmeklējot, piemēram, psihoterapeitu, telpā redzamā vietā jābūt izliktam viņa sertifikātam. “Psihoterapija ir nopietna ārstēšana, tā nebūt nav vienkārša parunāšanās. Tomēr svarīgi, lai nav tā, ka cilvēks, kurš jau ilgstoši apmeklē psihoterapeitu, piemēram, dzird balsis, bet speciālists to nepamana un slimība tiek ielaista. Ejot pie speciālista, ir jābūt pārliecībai par viņa kvalifikāciju, lai palīdzības vietā netiek kaitēts.”