Košajām pelargonijām ir ārstnieciskas īpašības. Kā šis augs nonāca mūsdienu medicīnā?
Puķu mīļiem pelargonija nav sveša – tā zied teju katra mājā. Izrādās, ka pelargonijām piemīt ārstnieciskas īpašības – augu saknes tiek lietotas klepus, elpošanas slimību, gremošanas traucējumu, caurejas un dizentērijas ārstēšanai, aknu slimību un dismenorejas gadījumā.
Sīkāk stāsta „Mēness aptiekas” eksperts, Dr. biol., farmaceits Dailonis Pakalns.
Skaistas visas, bet īpaši vērtīgas – dažas
Tiesa, pret šīm veselības problēmām derēs ne katra pelargonija. Dr. biol. Dailonis Pakalns uzsver: “Vērtīgā droga ir melnās pelargonijas (Pelargonium sidoides DC.) un nierveida pelargonijas (Pelargonium reniforme Curt) saknes (Pelargonii radix). Šīs sugas atšķiras ar lapu formu, ziedlapu un putekšņlapu krāsu. P. sidoides ir tumši sarkani vai gandrīz melni ziedi, sirds formas lapas un dzeltenīgas putekšņlapas, bet P. reniforme zigomorfajiem ziediem ir purpursarkanas ziedlapas, divas īpatnējas svītras augšējām ziedlapām, iezaļganas putekšņlapas un nierveida lapas.”
Dailonis Pakalns stāsta, ka nozīmīga ir smaržīgo pelargoniju grupa ar katrai sugai raksturīgo rožu, citrusaugļu, mētru, kanēļa, dažādu augļu aromātu. Grupā ir rožu pelargonijas (P. graveolens L'Hér.) hibrīdi un šķirnes, kuru ēterisko eļļu izmanto parfimērijā, bieži – rožu eļļas viltošanai. Fitoterapijā lieto gremošanas, brūču, elpceļu, drudža un nieru slimību gadījumā, kā relaksējošu ēterisko eļļu aromterapijā. Ābolu pelargonijai (P. odoratissimum (L.) L'Hér.) piemīt savelkošas, tonizējošas, antiseptiskas īpašības. Ēterisko eļļu ar ābolu smaržu lieto aromterapijā. Pelargoniju lapas un ziedus izmanto kā aromatizētājus kulinārijā.
Kā pelargonija nonāca mūsdienu medicīnā?
Ārstniecisko īpašību dēļ pelrghoniju (P. sidoides DC un P. reniforme Curt) saknes iecienījuši tradicionālie Dienvidāfrikas zulusu un bantu dziednieki. Tās lieto klepus, krūšu slimību, ieskaitot tuberkulozi, gremošanas traucējumu (arī caurejas un dizentērijas) ārstēšanai, aknu slimību un dismenorejas gadījumā.
“Anglijā un Eiropā droga introducēta, pateicoties britu mehāniķim Čārlzam Henrijam Stīvenam, kurš 19. gadsimta beigās izveseļojies no tuberkulozes, lietojot zulusu dziednieku gatavoto pelargonijas sakņu novārījumu. Atgriezies Anglijā, Stīvens organizēja zāļu ar nosaukumu Stīvena diloņa līdzeklis ražošanu, ko turpināja arī pēc Pirmā pasaules kara. Līdzekļa izmantošanā iesaistījās Šveices ārsts A. Sehehaje – ir dokumentēti fakti par aptuveni astoņiem simtiem tuberkulozes pacientu, kuri ārstēti ar Stīvena zālēm ārstētu. Sākotnēji Anglijā preparāts izplatīts kā pulverizētas drogas suspensija ūdenī, vēlāk – kā etanolu un glicerīnu saturošs šķidrums vai kā drogas novārījums.
Šveicē lietots šķidrais ekstrakts, bet Vācijā – pulverizēta droga, ekstrakts vai tinktūra. Līdzekli iekļāva Vācijas Nacionālajā formulārā, taču to plaši nepopularizēja, kamēr 1977. gadā Minhenes Universitātē netika identificēta izcelsmes droga. Atjaunojās interese par drogu un farmakoloģiskā izpēte – to sāka izmantot bronhīta un saaukstēšanās simptomu novēršanai. Pilnībā preparāts Vācijā autorizēts kopš 2005. gada,” Rīgas farmaceitiskās fabrikas Dr. Pakalna produktu līnijas tēvs Dailonis Pakalns.
Vai tiešām ārstē tuberkulozi?
Pelargoniju ekstraktu darbība vērtēta pacientiem ar akūtu bronhītu, akūtu sinusītu, parasto saaukstēšanos un tonsilofaringītu. “Pierādīts, ka P. sidoides ekstraktam piemīt antibakteriāla un pretvīrusu darbība, ko nodrošina gallusskābe un citi fenolu grupas savienojumi, bet imūnmodulējošu aktivitāti – fenolskābes atvasinājumu un kumarīnu kombinēta darbība.
Īpaši pētīta ir pelargoniju iedarbība pret tuberkulozes izraisītāju, taču neviens preparāts nav iedarbojies pret Mycobacterium tuberculosis. Uzskata, ka vēsturiski aprakstītā prettuberkulozes efektivitāte var būt saistīta ar aktivizējošu ietekmi uz imūnsistēmu. Tika ierosināts lietot ekstraktu augšējo elpceļu akūtu infekciju, parastās saaukstēšanās un akūta bronhīta simptomātiskai ārstēšanai, neizmantojot antibiotikas.”
Oficiāli akceptētā izmantošana
• Kā oriģināls preparāts pirms vairāk nekā 30 gadiem dažās valstīs reģistrēts pelargoniju sakņu šķidrais ekstrakts.
• Pelargoniju preparāti autorizēti un reģistrēti 15 Eiropas Savienības valstīs. Ārpus Eiropas preparātu lieto Ziemeļamerikā un Meksikā.
• Raksturojums dots EMA AIZK 2012. gada monogrāfijā ar pievienoto ekspertu novērtējumu par drogas medicīnisko izmantošanu, kas pārskatīts 2018. gadā. Piemēram, mainītas indikācijas attiecībā uz akūto bronhītu, pēc revīzijas akceptējot kā tradicionālu medicīnisko preparātu parastās saaukstēšanās simptomātiskai ārstēšanai.
• Atcelta ieteiktā lietošana bērniem līdz sešu gadu vecumam.
• Zināmas pelargoniju kombinācijas ar vitamīniem, minerālvielām un/vai citām drogām vai to preparātiem. Kombinācijās sūkājamajās tabletēs kopā ar askorbīnskābi, cinka citrātu. Pēdējos gados – bieži kopā ar ehinācijas drogām. Maisījumos iekļautas arī citas drogas – dzeltenās genciānas saknes, gaiļbiksītes, deviņvīruspēka un melnā plūškoka ziedi, verbēnas laksti.
Kad ir jāuzmanās?
Lai gan riski ar nopietnam blaknēm nav konstatēti, pelargonijas sakni saturošus līdzekļus neiesaka grūtniecības un bērna zīdīšanas laikā, ka arī bērniem līdz sešu gadu vecumam, jo trūkst apstiprinošu datu. Farmaceits norāda, ka ļoti reti, mazāk nekā vienā gadījumā uz 10 000, iespējami gremošanas traucējumi: caureja, diskomforts kuņģī, sāpes pakrūtē, slikta dūša, vemšana, deguna un smaganu asiņošana, disfāgija, alerģiskas reakcijas. Retajos gadījumos, ja konstatēts hepatīts, lietošana jāpārtrauc nekavējoties. Gremošanas sistēmas blaknes, kas parasti spontāni pāriet, var izskaidrot ar sastāvā ietilpstošo tanīnu.
