Ak, šī galantofilija! Sniegulkstenīšu sīpolu dēļ cilvēki zaudē galvu
Galantofilija nav vis kāda slimība, kā pirmajā mirklī varētu šķist, bet gan aizraušanās ar sniegpulkstenītēm (Galanthus), varētu pat sacīt – kaislība. Un radusies tā ir Anglijā, kur īpaši populāra kļuva pēc Krimas kara 19. gadsimta otrajā pusē, kad britu karotāji, atgriežoties mājās, atveda līdzi agrāk neredzētus sniegpulkstenīšu sīpoliņus.
Ne velti Kaukāzu un zemes ap Melno jūru uzskata par sniegpulkstenīšu dzimteni, kur savvaļā tās aug kalnos līdz pat 2200 metru augstumam. Tolaik dažviet Anglijā galantofilija pat pārauga īstā galantomānijā, proti, sniegpulkstenīšu kolekcionāri nekautrējās zagt un izlaupīt citu audzētāju dārzus, lai tiktu pie iekārotā sīpoliņa.
Mūsdienās daudzviet sniegpulkstenīšu cienītāji rīko ekskursijas pa kolekcionāru dārziem, sniegpulkstenīšu nedēļas un gadatirgus, izstādes un izsoles, kurās viena vienīga sīpoliņa dēļ dažs labs zaudē ne tikai galvu, bet arī daļu savas mantas. Piemēram, 2012. gadā vienu Galanthus woronowii ‘Elisabeth Harrison’ šķirnes sīpoliņu izsolē pārdeva par 860 eiro – šīs šķirnes zieda zvaniņā veidojas neparasts dzeltens zīmējums. Protams, tas nav vienīgais gadījums, kad sniegpulkstenīšu dēļ galantofili ir atdevuši nozīmīgas summas.
Angļi mēdz jokot – ja kādu ir ķērusi galantofilija, tad viņš lielu daļu sava laika pavada, tupot uz ceļiem. Kāpēc? Galvenais noslēpums meklējams ziediņa iekšpusē, un tas ir savdabīgs zaļš, dzeltens vai krēmkrāsas tīklojums un zīmējums, ko īsti var ieraudzīt, tikai skatoties zvaniņā no apakšas, tātad – nometoties uz zemes. Varbūt parasts aplūkotājs tur neko īpašu vai citādu nesaskatīs, toties galantofils gan zinās, cik liela vērtība ir šādai vai tādai svītriņai… Kamēr jauna šķirne nonāk tirgū, paiet gadi divdesmit, un tas izskaidro, kāpēc retas šķirnes sīpoliņš izsolēs maksā vairākus simtus eiro.
Ko simbolizē sniegpulkstenītes?
■ Kopš viduslaikiem un pat vēl agrāk sniegpulkstenītes balto ziediņu dēļ uzskata par cerības, tīrības, šķīstības un tikumības simbolu.
■ Sniegpulkstenītes daudzviet simbolizē pavasara atnākšanu – arī par spīti sniegiem un puteņiem, kas mēdz sekot vēlāk. Anglijā stāsta šādu leģendu: pēc Ādama un Ievas izdzīšanas no paradīzes eņģelis pārvērta sniegpārsliņas par sniegpulkstenītēm, lai vēstītu par pārtapšanu un pavasari.
■ Vēl viena leģenda: kad Dievs radīja sniegu, viņš nepiešķīra tam krāsu, sniegs bija bezkrāsains. Tad sniegs vērsās pie visām puķēm un lūdza, lai iedod tam kādu drusciņu no savām krāsām. Puķes nedeva, vienīgi sniegpulkstenītes dalījās ar savējo. Kopš tā laika sniegs ir balts un sniegpulkstenītes – vienīgās puķītes, kurām nav jābaidās no sniega.
