Ko iesākt, ja atrodi apslēpto senlaiku mantu?
Ko darīt, ja laimējies atrast senu saktu vai monētu? Drīkst paturēt? Vai arī par to draud sods?
Konsultē Sandra Zirne, Valsts kultūras aizsardzības pieminekļu inspekcijas Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja.
2012. gadā Latvijā vēl nepieredzētos apmēros uzplauka melnā arheoloģija. Lai to ierobežotu un neļautu izlaupīt un iztirgot Latvijas zemes un ūdens dzīlēs esošās vēstures relikvijas, Saeima pieņēma likumu, kas nosaka, ka visas pēc 2013. gada atrastās senlietas ir valsts īpašums.
Visas senlietas ir valsts īpašums
Gada sākumā Latgalē mantrači izpostīja vairāk nekā 400 senkapu, policija divus darboņus aizturēja, un par turpmāko lems tiesa. Ikšķilē, kad HES ūdenskrātuvē nolaiž ūdeni, pa Daugavas gultni staigā vīri ar metāla detektoriem, meklējot senas rotas un monētas, lai pēc tam notirgotu melnajā tirgū. Tomēr par senlietu piesavināšanos draud pat vairākus tūkstošus eiro bargs sods – atkarībā no atraduma vērtības un vai atradējs nav to sabojājis.
Izvēlēties var muzeju
Likums nenosaka, kādam muzejam – valsts, pašvaldības vai privātajam – senlieta jānodod, galvenais, lai muzejs būtu valsts atzīts. Piemēram, likums nebūs pārkāpts, ja senas monētas atradējs Ventspils pusē to nodos Krāslavas muzejam.
Tomēr Zirne aicina konkrētajā vietā atrasto lietu atvēlēt šā novada vai Nacionālajam vēstures muzejam Rīgā, jo diez vai, piemēram, krāslavieši pētīs Ventspils vēsturi. Konkrēti, kuram muzejam nododams atradums, neviens no augšas nenosaka, tas atstāts atradēja ziņā.
Par piesavināšanos draud bargs sods
Administratīvo pārkāpumu kodekss par senlietas piesavināšanos paredz bargus naudas sodus. Kodeksa septītajā nodaļā Administratīvie pārkāpumi vides, vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzībā noteikts, ka par kultūras pieminekļu aizsardzības noteikumu pārkāpšanu uzliek naudas sodu fiziskajām personām no 140 līdz 350 eiro, juridiskajām personām – no 1100 līdz 1400 eiro.
Sods var būt lielāks, ja kultūras piemineklis tiek bojāts, atkārtoti pārkāpti arheoloģisko izrakumu noteikumi un tamlīdzīgi. Var ierosināt arī kriminālprocesu, un tad senlietu zadzējiem draud pat reāla nebrīve līdz diviem gadiem, kā, piemēram, senkapu apgānītājiem Latgalē.
Zirne turpina: “Kultūras (arheoloģisko) pieminekļu teritorijā aizliegta jebkāda senlietu meklēšana (tostarp arī ar metāla detektoru) bez VKPAI atļaujas. To bez VKPAI akcepta nedrīkst darīt arī zemes īpašnieks, ja uz viņa zemes atrodas kultūras piemineklis.”
Iespējama atlīdzība
“Ja godīgais atradējs muzejam atdod atrasto senlietu, muzejs var viņam izmaksāt atlīdzību. Bet tas katrā gadījumā tiek vērtēts individuāli Kultūras ministrijas līmenī. Negribētu arī to saukt par atlīdzību vai kompensāciju, jo mēs, valsts, nedrīkstam pieļaut izveidoties senlietu tirgum. Drīzāk to varētu nodēvēt par pateicību godīgajam atradējam par likuma pildīšanu.”
Formāli vērtējot likumu, jāsecina, ka artefakti, kas ir jaunāki par 17. gadsimtu, nav senlietas un nav jānodod muzejam. Tomēr Zirne uzsver, ka likums arī nosaka VKPAI ziņot par kultūrvēsturiski nozīmīgu lietu atrašanu, ja tās ir jaunākas par 17. gadsimtu.
Mākslinieks atrod Livonijas naudu
Pagājušajā gadā mākslinieks, karikatūrists Agris Liepiņš Lielvārdē, Rembates parkā, atrada 16. gadsimta monētu un senlietu depozītu ar 765 monētām, divām sudraba karotēm, karotes uzgali, 15 atsvariņiem un alvas trauka lauskām. Atradējs to uzdāvināja Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam.
Elmārs Barkāns / Foto: Ieva Čīka/LETA/ Edijs Pālens/LETA/ Vida Press
