Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Latvijas meža vēsture

Zaļās dzīves ABC
2020. gada 1. decembrī 12:18 2020. gada 1. decembrī 12:18
  Dagnis Dubrovskis | "100 Labi Padomi"
Kā gadsimtu gaitā ir apsaimniekoti Latvijas meži, un kā ir mainījusies mūsu valsts mežainība? Izrādās, ir bijuši laiki, kad lielākā daļa Latvijas mežu ir bijusi izcirsta…

“Kas būtu mūsu Latvija bez kokiem, Bez birztalām, bez silu zilām vīlēm?” – šīs Ārijas Elksnes dzejas rindas nāk prātā, ceļojot Latvijas ārēs. Ikviens mežkopis, ar skatienu glāstot kokus, ir aizdomājies par laiku, kad šie koki ir dzimuši, par apstākļiem, kas noteikuši šo koku augšanu. Ikvienā audzē tiek pamanītas liecības par audzes attīstības vēsturi. Šī meža grāmatas lasīšana ir nepieciešama, lai izprastu mežu un nākamo paaudžu vārdā pieņemtu pareizos meža audzēšanas lēmumus.

Enerģijas avots

Senāk mežam bija liela nozīme ne vien kā kokmateriālu avotam ēku un kuģu būvniecībai, pārtikas ieguvei, bet arī kā enerģijas avotam, attīstoties rūpniecībai. Laikmetā, kad Latvijas teritorijā neieveda akmeņogles un šķidro, fosilo degvielu, nepieciešamos resursus ieguva mežā. Latvijas teritorijā sākot metālapstrādi, tās vajadzībām ieguva kokogles. Īpaši nozīmīga kokogļu ieguve kļuva 17.–18. gadsimtā, bet plaša izmantošana turpinājās līdz pat 1940. gadam. Tehnoloģijas, ar kādām ieguva kokogles, bija tādas pašas kā viduslaikos arī vēl 20. gadsimta sākumā. Ap vertikāli novietotu baļķi (vēlāk procesa laikā to izņem) sakrauj malku. Pēc tam krāvumu apber ar smiltīm, apliek ar velēnām un ļauj bezskābekļa apstākļos vairākas diennaktis pārogļoties. Šādi iegūtas, ogles pēc tam deg ar krietni augstāku temperatūru nekā malka, turklāt degšanas process notiek gandrīz bez dūmiem. Ar to var sasniegt pat +1100 °C temperatūru, kas piemērota metālu kausēšanai.

Kokogļu dedzināšanai bija nepieciešams liels koksnes resursu daudzums. Teritorijas ap tā laika dzelzs manufaktūrām tika intensīvi izmantotas kokogļu ieguvei. Koksnes resursu ieguve un tālāka apstrāde īpaši nozīmīga kļuva Kurzemes hercoga Jēkaba dzīves laikā, kad 1638. gadā uz Kurzemi uzaicināja holandiešu meistarus un sāka tirdzniecības un kara kuģu būvēšanu. Ventspils kuģu būvētava kļuva par lielāko Kurzemē. Savukārt Rīgā kuģus sāka būvēt 1652. gadā. Būvēja galeones, fregates un flītas, taču drīz vien sāka trūkt kuģu būvei nepieciešamo koksnes resursu, kas arī ierobežoja uzbūvēto kuģu skaitu.
Atbilstošu kokmateriālu trūkums bija ierobežojošais faktors plašākai kuģu būvēšanas attīstībai. Tāpēc bija nepieciešams pieņemt ar meža resursu saglabāšanu un atjaunošanu saistītus rīkojumus.

Zinību laikmets

19. gadsimta sākums raksturojams ar meža akadēmiskās izglītības un zinātnes uzplaukumu. Baltijas mežkopji zināšanas smēlušies divos nozīmīgos zinātnes un izglītības centros: Pēterburgas Mežtehnikas institūtā (dibināts 1803. gadā, tagad Pēterburgas Meža tehniskā universitāte) un Saksijas Karaliskajā mežsaimniecības akadēmijā Tārandā, Vācijā (dibināta 1811. gadā, tagad Drēzdenes Tehniskā universitāte). Tārandas mežsaimniecības akadēmijas audzēkņu vidū bija ne vien Baltijas pārstāvji, bet arī topošie mežkopji no visas Eiropas. Par viņu vēsturisko mantojumu joprojām liecina līdzīgās mežierīcības sistēmas daudzās Eiropas valstīs, piemēram, tūrists, apmeklējot Spānijas ziemeļu mežus, saskatīs nepārprotamu līdzību ar Latvijas mežsaimniecības tradīcijām.

Latvijas lielā bagātība - mežs. (Foto: Shutterstock)

Zināms, ka 19. gadsimta sākumā Latvijas teritorijā darbojusies Rīgas meža skola, kas 1810. gadā pievienota Pēterburgā nodibinātajam Praktiski teorētiskajam meža institūtam. Nav ziņu par Rīgas meža skolas atrašanās vietu, dibināšanas gadu, pasniedzējiem un audzēkņiem. Iespējams, ka Rīgas meža skola dibināta, pamatojoties uz 1802. gada Nolikumu par mežiem, vai arī tā izveidojās uz Katrīnas II dibinātās Rīgas navigācijas skolas bāzes. Daudz vairāk zināms par meža izglītības pamatiem Jelgavas ģimnāzijā, kur 1834. gadā nodibināja divas specializētas meža klases, kas gatavoja mežziņus galvenokārt Baltijas privātmuižu un kroņa saimniecībām.

Mežu sarukums

Kopš 19. gadsimta sākuma meža preces galvenokārt izveda uz Nīderlandi, Lielbritāniju, Franciju un Spāniju. Baltijas kokmateriālu eksports uz Angliju bija arī viens no iemesliem Napoleona uzbrukumam Krievijai 1812. gadā. Baltijas kokmateriālus izmantoja Anglijas kara flotes būvniecībai un militārās varenības stiprināšanai. Pēc sakāves Krievijas – Prūsijas – Francijas karā (1806–1807) Krievija bija spiesta noslēgt ar Franciju Tilzītes miera līgumu un pievienoties kontinentālajai blokādei pret Angliju. Tomēr Krievija pārkāpa miera noteikumus, un tas bija viens no iemesliem Francijas karaspēka iebrukumam Krievijā.

Latvijas meža resursu loma tautsaimniecības attīstībā arvien turpināja pieaugt. 19. gadsimta otrajā pusē Rīga kļuva par vienu no lielākajām kokmateriālu eksporta ostām Ziemeļeiropā. Kokmateriālu eksporta iespējas nodrošināja baļķu pludināšana Daugavas un Gaujas baseina upēs. Rīgā tika iepludināta koksne no Krievijas, Baltkrievijas, Igaunijas un Latvijas teritorijām. 19. gadsimta 60. gadu otrajā pusē caur Rīgu izveda vidēji 0,404 milj. m3 kokmateriālu gadā, tad 1896.–1900. gadā jau 1,31 milj. m3 gadā. Lielāko daļu koksnes apjoma veidoja Rīgas zāģētavās sagatavotā produkcija, galvenokārt zāģmateriāli. Sākot ar 1910. gadu, caur Rīgas ostu vidēji gadā eksportēja 10 milj. m3 dažādu kokmateriālu.

Infografika. (Foto: Latvijas meža īpašnieku biedrība)

Straujā tautsaimniecības attīstība ietekmēja meža platību un koksnes resursu stāvokli. Meža statistikas dati par Vidzemi atrodami kopš 1710. gada, kad tā laika Vidzemes (ieskaitot Dienvidigauniju) mežainums tiek lēsts 59,2 procenti. Tomēr par visu Latvijas teritorijas mežainumu varam spriest kopš 18. gadsimta beigām, kad pēc 1772. gada datiem mežs klāja 46,7 % no sauszemes teritorijas. Palielinoties iedzīvotāju skaitam un līdz ar to intensificējot lauksaimniecību, strauji saruka mežainums. 1861. gadā ar mežu bija klāti 40,5 % teritorijas, 1887. gadā 31,9 %, bet 1914. gadā ar mežu bija klāti vairs tikai 26,8 % Latvijas teritorijas.

Mežam lielu postu nodarīja Pirmais pasaules karš. Kara darbība norisēja mežainos apvidos, tāpēc mežaudzes tajos tika praktiski iznīcinātas. Vācu karaspēks intensīvi izcirta Zemgales platlapju mežus. Gar dzelzceļu līnijām tika izcirsta koksne lokomotīvju darbināšanai. Bermonta-Avalova karaspēks intensīvi cirta Kurzemes mežus, lai ar tiem norēķinātos par kara materiālu piegādēm no Vācijas.

Neatkarības gadi

Nodibinoties neatkarīgai Latvijas valstij, pieprasījums pēc kokmateriāliem arvien pieauga. Bija jānovērš postījumi, jāatjauno ēkas, jāizveido zemnieku saimniecības. Sakarā ar agrārreformas īstenošanu bijušās kroņa (Krievijas valsts) zemes un daļa bijušajām privātmuižām atsavināto zemju nonāca Latvijas valsts īpašumā un apsaimniekošanā. Pārējās zemes nonāca privātīpašumā. Latvijas mežu zemju platība samazinājās par 200 000 ha jeb par 12,5 procentiem. Kā rakstīja tā laika prese, pirms agrārreformas meža zemju platība bijusi ap 2,1 miljonu hektāru, bet 1923. gadā Mežu departamenta pārziņā bijuši ap 1,9 miljoniem hektāru. 1923. gadā Latvijas meža platība bija 1 780 383 ha, jeb 29,2 % no sauszemes teritorijas. 1938. gadā valstij piederēja 79,6 %, privātajiem 17,5 %, pašvaldībām 2,9 % meža.

Upes bija galvenās koku transportēšanas artērijas līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Attēlā - koku pludināšana Ādažu novadā.

Neatkarīgās Latvijas laikā koku ciršanas apjomi pakāpeniski pieauga no 2,5 milj. m3 1920. gadā līdz 10,38 milj. m3 1939. gadā. Lai gan pirmskara Latvijā ar mežu apklātā platība bija divas reizes mazāka par meža platību šodien, tomēr intensīvās mežsaimniecības dēļ koku ciršanas apjomi bija tikai par 15–30 % mazāki.  Kokmateriālu eksports ieņēma nozīmīgu vietu Latvijas Republikas ekonomikā. Tā, piemēram, 1928. gadā tas bija 40,78 % no kopējās eksportētās produkcijas vērtības.

Pārmaiņu laiki

Otrais pasaules karš nāca ar lielām pārmaiņām gan meža īpašnieku struktūrā, gan mežā. Privātos mežus nacionalizēja. Vācu okupācijas laikā mežizstrāde neapstājās. Kokmateriāli joprojām bija nepieciešami gan civilās, gan militārās infrastruktūras uzturēšanai. Kara apstākļos katru gadu tika nocirsti 5,5 milj. m3 koksnes. Aktīvas kara darbības laikā iznīcināja daudzas mežaudzes. Par kara darbības sekām joprojām liecina šķembas koku stumbros. Padomju okupācijas laikā bijušie privātie meži nonāca kolhozu un padomju saimniecību apsaimniekošanā, savukārt valsts mežus apsaimniekoja valsts mežrūpniecības saimniecības. Liela ietekme bija arī padomju armijai, kas pārņēma lielas meža teritorijas militāro bāzu un poligonu ierīkošanai. Kurzemes piekrastes zonu stingri apsargāja. Mežsaimniecisko darbību tajās īstenoja padomju armijas mežniecības. Koku ciršanas apjomi pēc Otrā pasaules kara svārstījās 4,5–5,5 milj. m3 robežās, lai gan statistika var būt neprecīza, jo trūkst precīzu ziņu par ciršanas apjomiem padomju saimniecību un kolhozu mežos, kā arī militārajos objektos. Ciršanas apjomu pieaugumu izsauca 1967. un 1969. gada vētru postījumi. 1970. gadā koku ciršanas apjomi sasniedza 10,10 milj. kubikmetru. 1972. gadā vētru sekas likvidēja, tāpēc turpmākie ciršanas apjomi samazinājās. Laikposmā no 1973. līdz 1985. gadam tie nepārsniedza 5 milj. m3 gadā. Vēlāk tie nedaudz pieauga. Ciršanas apjoma samazinājumu noteica vairāki faktori: vētru seku likvidēšana, kā arī Latvijas meža teritorijai piemītošo aizsargfunkciju nozīme Padomju Savienībā. Latvijas mežu aizsardzībai no padomju cirvja Latvijas mežsaimnieki veltīja daudz pūļu.

Kuģu būvēšanai tika izmantoti vietējie koksnes resursi. Pirmā kuģu būvētava Rīgā minēta 1442. gadā.

PSRS okupācijas laikā daudzas bijušās lauksaimniecības zemes aizauga. Šā iemesla dēļ, Latvijai atgūstot neatkarību, meža platības bija pieaugušas par 1,422 milj. hektāru. Meža platības turpina pieaugt, un patlaban tās ir 3,383 milj. ha (2015. gada dati) ar kopējo krāju 670 milj. m3. Mežs klāj 52 % no Latvijas sauszemes teritorijas, kas ir pēdējos 250 gados lielākā meža platība. 49% no meža teritorijas pieder valstij, pārējie fiziskām, juridiskām personām un pašvaldībām. Mūsdienās ikgadējie ciršanas apjomi svārstās 10–13 milj. m3 robežās. 2015. gadā tie bija 10,79 milj. kubikmetru. Tūkstošgades mijā koksnes produktu eksports veidoja 43% no Latvijas kopējā eksporta apjoma, bet 2018. gadā 21 procentu. Tas nozīmē, ka attīstās citas nozares, bet meža nozare joprojām ir viena no svarīgākajām tautsaimniecības nozarēm un tai ir nozīmīga loma Latvijas attīstībā.

Latvijas lielā bagātība - mežs. (Foto: Shutterstock)

Nozīmīgi

19. gadsimtā mežzinātnieku prātus Latvijas teritorijā saistīja jautājumi par zemes izmantošanas efektivitātes paaugstināšanu. Puse mežu atradās uz mitrām un pārmitrām augsnēm, tāpēc svarīgi bija meža nosusināšanas jautājumi. Baltijas jūras krastos joprojām apkārtējās teritorijas apdraudēja smiltāji, tāpēc lielas pūles bija jāvelta to apturēšanai. Bet iekšzemē iekšzemes kāpas un smiltājus klāja virsāji, kas veidojās meža ugunsgrēku rezultātā.  Gadsimta laikā mežkopji šos lielos darbus ir paveikuši. Mežkopības rezultātā audzes ir kļuvušas dižākas un varenākas, noturīgākas pret klimata svārstībām, kaitēkļu uzbrukumiem. Tās kļuvušas produktīvākas un spējušas absorbēt daudz vairāk oglekli. Var droši apgalvot, tik zaļa un kokiem bagāta kā šodien Latvija nav bijusi iepriekšējos 250 gadus, cik vien var izsekot dokumentāliem avotiem.

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas valsts mežiem

Citi šobrīd lasa

Ļaudis satraucas - vai Kiviču pāra suns nonācis dzīvnieku patversmē? 7
Stingri brīdina: savvaļā augošu lakšu plūkšana, griešana vai izrakšana ir aizliegta 12
FOTO: ar vizualizācijām parāda, kāds varētu izskatīties "Rail Baltica" nākotnes ātrgaitas vilciens 11
Pievienot komentāru

Счастливая герцогиня Кэтрин появилась на публике после похорон принца Филиппа

Тилль Линдеманн спел советский хит на русском языке, и теперь все гадают - зачем!