Kūlas cimdi, egļu deķis. Ciemojamies Barkavā pie koku vilnas meistara Ritvara Toča

Līdz sastapšanās brīdim ar neparasto Ritvars Točs bija viens no tiem cilvēkiem ar mākslinieciskas ievirzes dzīves tvērumu, kādu laukos daudz. Dzimis un audzis Barkavas pagasta Stalidzānos, mācījies Rēzeknes mākslas skolā, pamēģinājis spēkus keramikā. “Tāpat kā daudziem mūspuses cilvēkiem, arī man māls jau asinīs. Cilvēku kā dzīvu, pilnā augumā, pāris stundās varēju izveidot. Pārsvarā gan gatavoju sadzīves priekšmetus – cepļa keramiku. Taču, kad sākās lielās pārmaiņas, ar podiem un krūzēm vairs maizi nopelnīt nevarēja, tāpēc pārgāju strādāt pie tēva; viņš bija būvinženieris.”

Tad nācis gadījums, kas pasaules līdzeno plūdumu iegriezis gluži kā atvarā. Bijis 2014. gada pavasaris. Celtnieks Ritvars stāvējis uz Aiviekstes pietekas Islienas kraujas, te kāja uz mālainās piekrastes paslīdējusi, un, nespēdams noturēties, viņš sācis šļūkt lejā. Kritienu apturējis vītols, precīzāk, tieši pretī izslējies koka zars. “Laiks pēkšņi it kā apstājās. Vienā mirklī divējādas izjūtas – no bailēm, ka tūlīt zaudēšu aci, līdz impulsam, ka vītols taču ir dievišķs koks un man tiek dota kaut kāda zīme. Kā atgādinājums par šo notikumu man vēl tagad pie acs ir tikko pamanāms plankumiņš.”

Nozīmīgāka par sīko rētiņu izrādījās jauna, līdz šim neapzināta informācijas lauka pavēršanās – zināšanas par tiem aizlaikiem, kad mūsu senči aitas vēl neaudzēja, bet izejmateriālu gan goda, gan darba tērpiem ieguva no šajā reģionā pieejamajiem kokiem. “Laikam jau kādi spēki mani iedvesmoja, stāvēja klāt un lika uzņemties to, ko neviens vēl nebija darījis. Mēneša laikā apzināju 22 vilnas veidus, ko mūsu senči pazina jau agrāk, bet mēs par to pastāvēšanu bijām aizmirsuši. Es pēkšņi zināju ne vien to, kā no kura koka vilna iegūstama un apstrādājama, bet arī sapratu, kā šī šķiedra izmantojama dziedniecībā.”

Plēšama, mazgājama, sukājama

– Ausīs skanēja balsis, kas teica – dari tā, dari šitā?

– Protams, nekādu balsu nebija, lai gan ievirze senču zināšanās varbūt bija notikusi jau bērnībā, kad pirtī mazgājāmies ar liepas vīkšķi, un es skaidri zināju, ka, beržoties ar šādu švammi, ziepju nevajag. Tomēr manas īstās skolotājas bija dainas. Negaidīti atklāju, cik daudz līdz šim nezināma tajās teikts par to, kā mūsu senči dzīvoja, kā tērpās, kā gatavoja apģērbu.

Izrādījās, ka pirmajā vietā izmantošanas ziņā bijusi nātre, taču sevišķi augstu vērtēts zeltainais un maigi mīkstais liepas audums. Vērpts un austs arī no egles, ozola, kārkla, apses, bet savureiz lietā liktas pat niedru pūkas un vilkuvāles. Izmantots viss, kas atrodams dabā. Kad sāku ar šo informāciju dalīties, biju pārsteigts, ka daudzi speciālisti, kas visu mūžu nostrādājuši seno tērpu rekonstrukcijā, par šādas koku vilnas esamību neko nezina. Uztvēru to kā dabas dotu uzdevumu – celt aizmirstās zināšanas gaismā.

– Koku vilna – ko īsti tas nozīmē?

– Tas ir īpašos apstākļos nogatavojies vai nogatavināts šķiedru slānis starp koksni un mizu. Kokam izmirkstot vai pūstot, notiek rūgšana un citi procesi, kuru gaitā izdalās miecvielas. Tās ļauj šim slānim kļūst tik mīkstam un elastīgam, ka tas ir plēšams, mazgājams, sukājams un citādi apstrādājams. Tālāk to var vērpt, aust vai filcēt, gatavot zeķes, cimdus, cepures, kamzoļus un visu pārējo sadzīvē vajadzīgo.

– Vai vilnu var iegūt no visiem kokiem?   

– Gandrīz no visiem. Cik zinu, vilnas nav tikai bērzam un melnalksnim. Toties no melnalkšņa čiekuriņiem, pavasarī savāktiem, kārtīgi izžāvētiem, sagrauzdētiem un samaltiem miltos, var cept tikpat garšīgu maizi kā no rudziem.

– Aitu nocērp, un izejmateriāls siltam apģērbam rokās. Kā rīkojas ar koku, lai tiktu pie vilnas?

– Ar katru sugu to dara citādi. Ir koki, kam gadu vai divus jāmirkst ūdenī – lietus lāmās vai īpašā mārkā. Ir tādi, kuriem šķiedra labi atdalās jau uzreiz pēc nociršanas, tikai tas jādara aptuveni 15 grādu salā un, vēlams, kad ir sarma. Dažiem kokiem šķiedras ieguvei izmanto tikai tievos zariņus, citiem – stumbra daļu vai skujas.

Šīs izejvielas apstrāde ir ļoti atšķirīga. Priedes stumbra vilnai, piemēram, izvēlas kārtīgus baļķēnus, ļauj  tiem marta lietavās salīt un piebriest, tad noloba mizu, noplēš no tās viegli atdalāmo šķiedru, ko saliek grozos un nes uz upi. Vīkšķi ik pa laikam pabužina un uz divām nedēļām atstāj straumē. Pārējo darbu paveic upe – izmazgā sveķus un padara vilnu patīkami mīkstu. Cilvēkam atliek to tikai pārvērst apģērbā. Taču vilnu iegūst arī no priedes skujām, un tad apstrādes gaita ir gluži cita.

Sastiprināt, pievilkt, izklapēt

– Minējāt, ka profesionālie sentērpu restaurētāji par šīm tehnoloģijām neko nezina. Kas jums ļauj tik pārliecināti ticēt, ka šādi stāsti nav tikai uz poētisku varbūtību balstītas leģendas?

– Es jau sacīju – uz visiem jautājumiem atbildes rodamas tautasdziesmās. Ko citu gan varētu nozīmēt rindas:

Dieviņš bija mazs vīriņš,
Gudrs viņa padomiņš.
Tas varēja priedi vērpt,
Ozoliņu šķeterēt.

 Tā ir informāciju par to, ka gan no priedes, gan ozola gatavoja apģērbu.

– Kā, jūsuprāt, šis process notika?

– Sāksim ar liepu. Tautasdziesmās tā minēta bieži, parasti ar lielu godbijību – zelta liepa un liepu lūku cepure. Vispirms no lūku lentītēm savirpina pavedienu, ko sapin striķos un ar adatu sastiprina, tad kārtu pa kārtai audzē klāt, bet ik pa brīdim uzliek uz bluķīša un izklapē. Šādai cepurei var izveidot arī dekoratīvu apdari, ziemā ausu daļu papildināt ar vējsargiem, bet iekšpusi izoderēt ar mīkstu liepas vilniņu. Galvassega visam mūžam.

Gan vīrieši, gan sievietes valkāja koku vilnas kamzoļus – kārta pie kārtas, pīne pie pīnes. Sastiprināja, pievilka, tad audumu izklapēja. Taisīja arī maučus, zeķes, cimdus, ko darināja līdzīgi kā ozola cimdus – vilnu sastrādā pīnēs, un, sastiprinātas ar ozollūku diegiem, tās kārtu pa kārtai virza uz augšu un leju no īkšķa; to veido beidzamo. Gatavam cimdam iebāž iekšā koka šķilu un kārtīgi izklapē. Meitu un sievu apģērbā neiztrūkstoša sastāvdaļa bija liepu vainadziņš. Parasti to arī izrotāja. Šim nolūkam piemērotākā ir nātre, jo tā ļauj izcelt rakstu. Liepa ir bēšīgi zeltaina, nātre balta – skaisti.

Dainās vairākkārt minēta gan liepas, gan vītola, ozola un apses dziesma – no tiem visiem, liepu ieskaitot, gatavoja arī mūzikas instrumentu stīgas.

Ozola pilieni, zīļu vainags un lakstīgalas

– Goda apģērbam un skaistuma lietām vieni koki, ikdienas vajadzībām citi?

– Droši vien tam bija liela nozīme, bet goda vietā allaž likts ozols, jo tas no saknēm līdz pat galotnei bija līdzesošs teju visās dzīves norisēs. No ozolzīlēm gatavoja veselīgu, kvasam līdzīgu padzērienu, vārīja putru, cepa maizi. Šim nolūkam zīles nomizoja un četrus mēnešus kaltēja, tad labi apgrauzdēja un samala miltos. Protams, postā netika laists arī neviens zara galiņš vai stumbra gabaliņš:

No celmīna bungas dara,
No zarīna stabulītes.
No tās pašas galotnītes
Māsēnam pūra lādi.

No ozola zariņiem uztaisīt lādi nav iespējams, taču piepildīt to ar galotņu zariņu vilnas darinājumiem gan var. No lielajiem ozola bluķiem iegūtajai vilnai bija cits izmantojums. Tādam kokam gadu jārūgst. Pēc tam no mizas atdalīja brūnīgu šķiedru, kas pēc nogatavošanās atslāņojas un viegli nāk nost. Ja šo vilnu gribēja baltāku, sagaidīja rudens salnas – neliels aukstums materiālu nobalina. “Es noaudu baltu kreklu no ozola pazarēm.” Citā tautasdziesmā sacīts, ka “ozolam raibi cimdi, liepai baltas villainītes”. Kā panāca raibumu? Salnu izbalināto lielo bluķu vilnu lika kopā ar zaru galiņu brūno. Tā tapa raibas villaines, krekli, cepures, apavi, cimdi.

Ozola vilnas izstrādājumi ir blīvi un ļoti silti – jo lielāks sals, jo vairāk silda. Velteņos kājas burtiski deg, cimdā rokas pat niknākajā spelgonī jūtas kā pie silta mūrīša. To, cik vērtīgs ir viss no ozola vilnas gatavotais, vislabāk spēj novērtē kaķis. Ja mājās būs šāds paklājiņš, dzīvnieks no tā nebūs nodabūjams.

Ozola vilna ir arī ļoti dziednieciska. Dabīgās taukskābes, kas izdalās šķiedras raudzēšanas procesā, ārstē visdažādākās ādas slimības, psoriāzi ieskaitot, palīdz hemoroīdu gadījumā, apēd papilomas, kārpas un citus izaugumus:

No ozola taukus ņēmu,
ziedu savu augumiņu.

Ozola novilkumu var pat pilināt acīs:

Varenais ozoliņi,
Dod man savu gaišumiņu,
Lai es varu ieraudzīt
Lakstīgalu pogojot.

– Pieņemu, ka par ozolu vilnas cimdiem un raudzēšanas procesā iegūtām taukskābēm acu gaišumam daudzi būs patiesi pārsteigti, toties zīļu vainadziņš pat sarunvalodā tiek pieminēts itin bieži.  Vai tas ir īpašas pieminēšanas vērts?

– Vainags jeb kronis ir baltu sievietes simbols. Jaunām meitām ar zīlēm, precētām sievām – bez. Ozols ir spēka, bet zīle – auglības un pārticības, arī dzīves rūpju mērs. Šāds kronis bija gana smags, varēja svērt pat līdz diviem kilogramiem. Ne velti dainā teikts:

Smags bij zīļu vainadziņš,
Godam nesu raudādama.

 Vasarā vainaga augša bija vaļā, ziemā tas varēja būt arī ar slēgtu virsu – siltumam.

Vainags parasti tika izrotāts ar ozola vilnu, izšūts ar nātru diegu rakstiem, bet nobeigumā greznots ar īstām zīmēm. Pēdējā laikā pie manis bieži ierodas pašdarbības kolektīvi, lai katrs dalībnieks izgatavotu tādu vainagu un, iespējams, nomainītu to pret ierasto aubi. Zīļu vainags ir valkāšanai patīkamāks un parocīgāks – vispirms jau tāpēc, ka galva tajā nesvīst, kas ir īpaši svarīgi Dziesmu svētku mēģinājumos, kad laukā parasti ir nežēlīgs karsts. Bet vēl lielāka nozīme arī tam, ka mūsu mentalitātē ir lielāka atvērtība vainagam, kam ir saistība ar karalisku pašcieņu, nevis aubei, kas tautastērpā ienākusi samērā nesen.

Trīs vienā, visi radinieki

– Kuru koku vilnas izstrādājumus mūsu senči vēl bija iecienījuši?

– Kārklu audumus! Uzreiz pēc ledus laikmeta pelēkais kārkls bija izplatītākais mūsu reģiona augs. Sprungulīši, zariņi – sacērt un atstāj grāvī, pēc gada atliek tikai mizu noplēst un izmazgāt. Kārkla šķiedra ir ļoti maiga, labi ļaujas apstrādei, tāpēc, ja vien tiek rūpīgi izsukāta, ir piemērota īpaši smalku lietu darināšanai: kamzoļi, zeķes, cimdi, mauči pa visu roku. Pat sieviešu brunčiem, bet šajā izvēlē lielākā nozīme, iespējams, bija tam, ka kārkla miza satur daudz aspirīna, kam piemīt dziednieciskas īpašības.

Šajā pašā grupā iederas arī vītols. Vēsturiskos aprakstos par 3000 gadu seniem notikumiem pat ir norādes uz “baltu priesteriem garos vītola kreklos”. Kārkla radinieks ir blīgzna. Miza ātri norūgst – novembrī koku nocērt, marta slapjdraņķos jau šķiedra gatava. No tās gatavoja ganu deķus, taisīja izturīgus darba apģērbus. Mežābele tautasdziesmās bieži tiek piesaukta kā dievišķuma un mātišķības koks. Ābeles kokam jārūgst no pusgada līdz gadam, vilna ir sarkanīga un patīkami maiga, tā raisa mīļumu un vairo dvēseles mieru:

Vēja lauzta ābeļnīca
Guļ celiņa maliņā.
Nebēdājiet jūs, māsiņas,
Nu būs skaistas villainītes.

No mežābeles darināja arī pierei apsienamas pīnes, parasti kārtās ar nātres rakstu. Un, tāpat kā no visiem cēlajiem kokiem, – kroņus.

– Kura no jūsu atklātajām vilnām ir visneparastākā, pārsteidzošākā?

– Varbūt niedru vilna. Maijā pūkainās un sēklu pilnās galviņas savāc, izsijā, piejauc nedaudz nātru šķiedras un vilkuvāles pūku, un materiāls siltam ziemas apģērbam gatavs. Dainās šis process attēlots kā vilkuvāles došanās pie niedrītes precībās, ņemot nātri par savedēju. Trīs vienā! Visi radinieki, jo aug grāvī un labi sader kopā, lai vienotos cimdos un zeķēs. Interesanti, ka vilkuvāli mūsu senči arī ēda un cepa plāceņos. Saknes baltumu, kas atrodas ūdenī, sašķaidīja, dienu paraudzēja, tad saviļāja plāceņos un cepa. Gan paši ēda, gan cūkas baroja, bet pūku atlikumu arī siltumam izmantoja – krama dzirksts pūkās uzliesmo vienā mirklī.

Diezgan neparasts ir plašais purva auga vilkukūlas sakņu izmantojums – tās stiepjas kūdrā kā bārda. Īsta purva aitiņa. No vilkukūlas sakņu vilnas tapa gan kroņi, gan apģērbi, kas bija īpaši tīkami valkāšani, jo neuzsūc mitrumu un uzlabo aknu veselību:

Izbradāju purvus, mežus,
Kūlas cimdi rociņā.

– Jūs sevi pozicionējat ne tikai kā koku vilnas izgatavošanas meistaru, bet arī kā šā dabas materiāla ārstniecisko īpašību izmantotāju. Kurā brīdī sajutāt sevī dziednieka nervu?

– Laikam jau vienlaikus ar liktenīgajiem 2014. gada pavasara notikumiem. Neilgi pēc tam smagi saslima mans paziņa – ar vēzi. Pēkšņi sapratu, ka spēju un vēlos viņam palīdzēt. Uzdrošināšanās izrādījās veiksmīga. Kopš tā laika kopā ar informāciju par koku vilnu dalos arī zināšanās par cilvēku dziedināšanu, tomēr tā īsti šajā jomā praktizēju tikai divus gadus. Strādāju ar koku vilnas apsējiem un jostām, dažādu izmēru paklājiņiem, dziednieciskajām aukliņām, piedāvāju apavu ieliktnīšus un kompreses, iesaku dažādas ziedes un izvilkumus sāpošo vietu ierīvēšanai. Diemžēl man atklāti jāatzīst, ka oficiāli apstiprinātu dziednieka sertifikātu vēl saņēmis neesmu. Ceru, ka tuvākajā laikā tas tiks nokārtots.

Pin tik bizē un sien ap galvu!

– Par kuru koku vilnu un dziednieciskajām īpašībām ir vislielākā interese?

– Ja kāds no šiem 22 vilnu nosaukumiem izceļams īpaši, es pirmajā vietā liktu apsi. Tās vilna jaudīguma ziņā ir tikpat spēcīga kā ozolam – mazina sāpes smaga artrīta gadījumā, palīdz mugurkaula kaitēm, uzlabo prostatas veselību. Ar to izoderēta josta vai paklājiņš ir labākais mājas dakteris, ja sāp sprands vai locītavas.

Ap deniņiem apsieta apses šķiedras pīnīte labvēlīgi ietekmē dzirdi un redzi. Šādu apsējiņu var darināt arī uz vietas mežā – jāatrod tikai gadu nogulējusi un saulē izstāvējusies apse. Tādai viegli noplēst pat piecus metrus garu šķiedru, kas ir izmantojama arī bez mazgāšanas. Pin tik bizītē un sien ap galvu! Dainā teikts:

Iesim, meitas, apsājā,
Pīsim apšu vainadziņu.
Zelta nauda tā neskan,
Kā skan apšu vainadziņš.

 Tātad veselība visos laikos bijusi vērtība, ko nenopirkt ne par kādu naudu. Ļoti iedarbīgs ir apses nogatavināšanas procesā iegūtais novilkums. Ierīvēts deniņos, tas noņem galvassāpes, pazemina asinsspiedienu un, tāpat kā pīnīte, uzlabo arī dzirdi un redzi.

Uzslavas vērta ir egles vilna, kas dainās pieminēta galvenokārt saistībā ar egļu deķiem:

Maziņš biju, ganos gāju,
egļu deķi apsedzos.

Piesauktas arī egļu zeķes. Droši vien visvairāk tās bija iecienījušas sievas un meitas – šķiedra labi smaržo, sargā elpceļus, uzlabo kājās asinsriti. Par tikpat veselīgiem uzskatāmi arī no priežu skuju vilnas gatavotie deķi – biezi, silti, smaržīgi.

Ļoti īpatnēja ir ievas vilna, kas saskatāma kā smalks zemmizas tīklojums. Mizu noplēš, sasien kūlītī, nedēļu apžāvē, tad iegremdē upē un visu ziemu tur atstāj. Maijā atlikumu izžāvē un ar vāli izdauza, kamēr viss liekais prom un pāri palikusi vilna. Pieliec šādu kumšķīti pie brūces un brītiņu paturi – pušums sadzīs viens un divi. Dainās teikts, ka no ievas tapinātas villainītes, zeķes, jostas.

Lai es būtu kā ieviņa,
Trim kārtām jostu sēju
Ap to savu augumiņu.

Šajā kokā tiešām ir tāda miecviela, kas iedarbojas uz taukaudiem. Vairākas sievietes pēc manas ekspozīcijas apmeklējuma ir teikušas, ka, nēsājot ievas jostiņu, pamatīgi notievējušas. Savukārt osis apstiprina teicienu, ka ciets saprot cietu. No tā izgatavotais paklājiņš vai uzsienamā josta mazina kaulu un muguras sāpes. Taču iegūt oša vilnu ir diezgan sarežģīti – šim nolūkam der tikai divus gadus ēnā nogulējis klucis, kurš te salijis, te sažuvis. Miza plēšot traki smird, tomēr šķiedra labi atdalās un pēc tam smaržo kā vasks. Bet galvenais – dziedē.

– Kādu vietu šajā uzskaitījumā ieņem nātru vilna? 

– Tā ir katras mājas viedākā dziedniece. Es šo augu uzskatu par vienu no ietekmīgākajiem līdzekļiem onkoloģisko slimību gadījumos. Nātre ir viegli apstrādājama. Pērnos stublājus pavasarī savāc kūļos un glabā, kamēr iegadās brīvs brīdis darbiņam. Līdz vilnai var tikt stundas laikā. Sausos kaulus ar rokām vai kājām samīca vai arī izdzen caur speciāli gatavotiem ruļļiem. Vilna paliek, spaļi nobirst. Tos nevajag aizmest – nātru dūmi ir attīroši, ar tiem var kvēpināt telpas vai pievienot oglēm, žāvējot vai grilējot gaļu.

Viss, ko darina no nātres, ir patīkams un mīksts, turklāt dziedē brūces un kliedē sliktos veidojumus organismā. Nieres sāp vai aknas, moka vēnu iekaisums vai galvassāpes – paguli uz nātru paklājiņa, apliec nātru jostu vai piesien saujiņu nātru vilnas, un jau nākamajā rītā manīsi, ka veselība uzlabojusies. Ap galvu aplikta nātru pīne labi regulē asinsspiedienu – prāts kļūst ass, galva dzidra. “Nēsā nātru vainadziņu, galva mūžam nesāpēs,” teikts dainā. Nātre arī, tāpat kā apse, uzlabo acu veselību, īpaši, ja lietota kopā ar ozolu izvilkumu. Uz pieres nātres pīne, acīs – pāris pilienu izvilkuma. Kā dabā – pļavas vidū ozols, zem tā kājām nātre. Tāpēc:

Trim kārtām nātri pinu
Savā zīļu vainagā,
Lai galviņa nesāpēja,
Ar dzērāju dzīvojot.

Diemžēl nātru pasaulē palicis ļoti maz. Pat pie mums katrs zaļais laukumiņš ir atņemts nesamocītajai dabai. Franči un japāņi šā auga dziedniecisko vērtību ir aptvēruši, tāpēc atbraukuši saka – gādājiet tik nātru vilnu, vismaz 240 tonnu paņemsim. Vai nebūtu labāk, ja savas dabas dziedniecisko spēku vairāk apzinātos mēs paši? Tāpēc sadarbībā ar vietējo televīziju esmu nolēmis sarīkot tādu kā nātru reklamēšanas šovu. Uzaicināju uz sacensībām īstu audēju, tautas daiļamata pratēju. Viņa darīs savu darbiņu, no nulles punkta nonākot līdz tādam auduma daudzumam, kas nepieciešams villainei, bet es tajā laikā mēģināšu uztapināt nātru villaini. Lai ir kā dainā:

Aužu dienu, aužu nakti,
rītiņā apsedzos.

– Dzirdot jūs pieminam vārdu onkoloģija, es mazliet sarāvos. Tā tomēr ir uzdrošināšanās, kurai mediķi aicina neticēt un iebilst.

– Dziedināt nozīmē palīdzēt, un tas taču ir galvenais dziednieka uzdevums. Ja ļaudīm būtu cita izvēle, viņi manu palīdzību nemeklētu, kaut arī es nevienam brīnumus nesolu. Arī rīt atbrauks vīrs, kuram ir vēzis. Esmu viņam sagatavojis 120 litru universāla dziednieciska maisījuma – 80 litru ozola izvilkuma, 20 litru apses un 20 litru vilkukūlas izvilkuma. Šis šķidrums, kas veidojies vilnu pārstrādē un satur dabīgos cukurus un citas rūgšanas procesa atraisītās vērtīgās vielas, daudziem palīdzējis. Istabas temperatūrā tas var glabāties gadiem. Cilvēki pie manis to iepilda kannās un ved mājās, tur salej vannā un divreiz dienā iegremdējas, onkoloģijas skartajām vietām vēl papildus uzliekot apses un nātru vilnas kompresītes.

Šādas vannas var lietot arī profilaksei. Viss, kas lieks, būs nost un ārā. Apbrīnojami vienkāršs līdzeklis, kas der ne tikai onkoloģijas pacientiem, bet ikvienam, kam sirds un domas skraida šurp un turp, visas malas velk un sāp, bet miegs bēg pa gabalu. Gribētu šo maisījumu sertificēt – ja ne citādi, tad vismaz kā kosmētisko līdzekli, bet farmācijas industrija nekādus sānsoļus nepieļauj. Tad nu atliek tikai taisnais, jau iesāktais ceļš – turpināt no koku vilnas darināt labas lietas gan priekam, gan veselībai, paplašināt šo izstrādājumu sortimentu un iesaistīt iespējami vairāk domubiedru.