Var cilvēku padzīt no zoodārza, bet ne zoodārzu no viņa pagalma. Ingmārs Līdaka un āpši
foto: Ingmārs Līdaka
Pēc 30 gadiem zoodārzā Ingmārs Līdaka rosās savās dzimtas mājās Vecumnieku novadā, kolekcionē rozes un bauda dabu.
Mūsu mīluļi

Var cilvēku padzīt no zoodārza, bet ne zoodārzu no viņa pagalma. Ingmārs Līdaka un āpši

Kārlis Seržants

Jauns.lv

Var cilvēku padzīt no zoodārza, bet ne zoodārzu no viņa pagalma – tā noticis ar Ingmāru Līdaku, kuru februārī atcēla no Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza direktora amata. Tagad viņš "Facebook" demonstrē āpšu izrakņātā zāliena foto un joko, ka "kāds norausies pa viltīgo, strīpaino purnu".

"Tie apmēram 200 kvadrātmetru izrakņātā, pirms tam jau tā ne visai gludā un skūtā zālāja drīzāk lika pasmaidīt, un prieks, ka "Facebook" draugi lielākoties tā to arī uztvēra un atklāja savus bēdu stāstus, kuru, kā izrādās, ir ne mazums," "Kas Jauns Avīzei" teic Ingmārs.

foto: Ingmārs Līdaka

Viesi no meža nāk nedarbos

Viņam kā stāstniekam par dabu atkal bija sakāmais, kas daudziem atklāja, kas slēpjas aiz rakumiem zālienā. Dzīvojot viensētā meža vidū, Ingmārs jau ir pieradis arī pie caunu grabināšanās bēniņos, stirnu uzbrukumiem tulpju un rožu dobēm pie paša loga un briežu nedarbiem ābeļdārzā ziemā. Tagad tiem piebiedrojies āpsis.

Ingmārs pirmos āpšu nedarbus pamanījis jau vasarā, kad zāliens sarakts pirmo reizi. Suns, palaists pastaigā, izrādījis padziļinātu interesi par šķūnīti, un izrādījies, ka aiz kastēm sev pagaidu dzīvesvietu atradis āpsis. Māja atrodas visai zemā vietā, kur āpšu alu rakšanai piemērotus pakalnus atrast gandrīz neiespējami.

Tagad, gatavojoties ziemas guļai, āpši kļuvuši aktīvāki. No sulīgo un saldo bumbieru rindas uz mežu jau iestaigāta viņu mērogam Jūrmalas šosejai līdzvērtīga taka. Līdzās Kaukāza plūmēm rožu dobē regulāri parādījušās rūpīgi izraktas bedrītes, kurās vīdēja brūni, desiņām līdzīgi veidojumi ar skaidru norādi, ka āpši mielojušies ar plūmēm.

Uzstāda gaismu, lai redz, kur rakt

Nesen centīgi aprūpētajai vīnogai "Sukribe" pazudušas ogas no apakšējiem ķekariem līdz pusmetra augstumam. "Augļu jau man nav žēl, jo to man dārzā ir daudz, bet zāles pļāvējs gan man ir tikai viens," smej Līdaka.

Jautāts, kā rīkosies, Līdaka saka: "Asinsdarbus izslēdzu uzreiz, jo tie svītrainie purni man patīk, un dzīvnieki pie mājām vispār padara dzīvi interesantāku. Pie pirtiņas stūra uzstādīju prožektoru ar kustību sensoru – lai labāk redz, kur rakt… Tikai baidos, ka uzars zālāju puķu dārzā, kur gaisma netraucē."

foto: Shutterstock

Naktī Ingmārs sadzirdējis dīvainu troksni – ņer-ņer-ņer! "Izlēcu no gultas un ar ļaundariem satikos – divi šā gada āpšulēni aizšmauca lapsas ātrumā, resnos dibenus kā lācēni izgorot! Strādīgi! Viņiem ir nākotne!  Ceru, ka viņi to tomēr nesaistīs ne ar manu zālāju, ne ar dārzu!"

Uzaudzinājis divus āpšus

Savulaik Līdaka pat uzaudzinājis divus āpšu mazuļus, kurus suns bija atnesis saimniekam Alūksnes apkaimē, un pēc tam viņi ilgu laiku priecēja apmeklētājus zoodārza filiālē "Cīruļi" Kalvenē. Ilgas stundas Ingmārs pavadījis pie āpšu kalniņa Vecumnieku dzelzceļmalā cerībā nofilmēt zvēriņu dabā. Šie dzīvnieki esot ļoti uzmanīgi, bet tomēr tas esot izdevies!

Ingmārs arī atceras, ka reiz bērnībā vakarā pamanījis āpsi dārzā un skrējis ar mietu dzīt prom. Āpsis, saprotot, ka aizmukt būs maz cerību, pagriezies, un, zobus atņirdzis, devies uzbrukumā, un bēgt jau nācies Ingmāram!