Saldākās melones izaug tieši Latvijā

Šogad raža padevusies īpaši dāsna un garda, to novērtē gan pircēji, gan vārnas. Arbūzu un meloņu saknes pašas atrodot valgmi, bet veiksmīgai augšanai vajadzīga smilts. Andreja saimniecībā tāda ir – jūras smilts.

No hobija līdz peļņai

Pirms sešiem gadiem tas sākās kā aizraušanās, bet tagad audzēšanas apjomi kļuvuši daudz lielāki nekā vaļaspriekam vien. “Vienā brīdī sapratu, ka šai nodarbei jākļūst par avotu pensijas piemaksai, lai es varētu atļauties to, ko patiešām vēlos,” Kas Jauns Avīzei saka Andrejs, bijušais Dzintaru koncertzāles direktors.

“Ja vērtē no pasaules skatpunkta, nekā daudz man te nav, tikai piemājas dārziņš. Ja Latvijas mērogā, tad divi hektāri tomēr ir gana daudz. Melones un arbūzi ir populārākie, ko audzējam, bet ir arī ķiploki, zemenes, baklažāni, paprika, cidonijas. Pavisam mums īpašumā 8,5 hektāri zemes, dzīvojam Gātciemā Babītes novadā, 35 kilometrus no Rīgas centra,” stāsta Andrejs.

Īsumā par audzēšanu

Sēklas Kondratjuki nopērk veikalā un aprīļa beigās iesēj siltumnīcā – dažas meloņu un pārdesmit arbūzu šķirnes. Maija beigās stādiņus pārstāda laukā, kamēr ir aukstas naktis, piesedz ar plēvi.

Nav pat regulāri jālaista – tikai kad ieaugas, kārtīgi salaista, un pietiekot. Tikai saknēm jābūt siltumā, tāpēc uz zemes visu sezonu uzklāta plēve. Jūlija beigās nobriest pirmās melones, augusta vidū arbūzi. Latvijā augušās melones ir saldākas nekā dienvidos. Pērn Kondratjuki ceļoja pa Jordāniju un nopirka ceļmalā tirgotu meloni – nav bijusi baudāma.

Lauku darbos kopš bērnības

Andrejam lauku darbi ir tuvi kopš mazotnes, viņš ir dzimis Elejas pusē, no piecu gadu vecuma sēdējis traktorā, sešu gadu vecumā sācis ravēt cukurbietes, lai nopelnītu divritenim.

“Kad jau mācījos Jūrmalas mūzikas skolā, bija obligāti jābrauc pie vecākiem uz laukiem un brīvdienās jāpalīdz. Tēvs un mamma gan negribēja, lai es zemes darbus strādātu ikdienā. Apguvu kultūras darbinieka specialitāti, tad uzsāku darbu Jūrmalas estrādes orķestra birojā, bet esmu strādājis arī celtniecībā un vēl citur. Desmit sezonas Dzintaru koncertzālē biju direktora amatā. Tas bija interesants un ļoti, ļoti aktīvs laiks, emocionāli pārsātināts,” atceras Andrejs.

Kopš tā laika viņš bijis uz dažiem klasiskās mūzikas koncertiem, bet uz parastiem izklaides pasākumiem jeb tusiņiem neiet, jo tie nogurdina. “Kādreiz jaunībā ļoti biju kompāniju cilvēks, man patika ballītes un pasēdēšanas. Tagad vairs ne. Labus koncertus gan labprāt apmeklēju. Agrāk man nepatika klasiskā mūzika, bet tagad tikai tādu klausos,” atklāj Kondratjuks.

Uzvarējis vēzi

“Diemžēl atpūtas vasarā gan nav, melones un arbūzi jākopj, turklāt tas jādara ar mīlestību un aizrautību,” saka Andrejs. Par hobiju te nekādi nevar runāt, ja sezonā var gulēt tikai trīs stundas naktī divu nedēļu garumā.

Tāds režīms Andrejam bijis aizpagājušajā gadā – trijos naktī cēlies, astoņos uz darbu, no 17 līdz 22 tirgū, pusnaktī gulēt, trijos atkal augšā.  Tad nu pērn meloņu laikā paņēmis atvaļinājumu no citiem darbiem.

Andrejs atzīst, ka, iespējams, pārpūle novedusi līdz nopietnai slimībai: “Onkoloģija, bet nu jau audzējs izoperēts. Vēzis ar visu kuņģi aizgāja zinātniskajiem darbiem – mediķi palūdza, vai varu veltīt zinātnei, un es teicu: “Nav problēmu.” Bija jāparaksta līgums.”

Pirms atklāja audzēju, Andrejam vairākas naktis bija spiedoša sajūta. Kad jau vairs nevarēju gulēt un aizmigt, piektdienā, 13. datumā, viņš aizbrauca uz Bulduru slimnīcu un norija kobru. Mediķi paņēma analīzēm audu paraugu, onkologs, apskatījis rezultātus, tajā pašā dienā teicis: “Man tas nepatīk, pieraksties uz pieņemšanu pie manis.”

Atklājās vēzis ar visām metastāzēm, jau ceturtā stadija... Tomēr Andreja pieredze vieš cerību arī citiem, nu jau apritējis mēnesis kopš pēdējās ķīmijterapijas procedūras, nesen saņēmis atbildi pēc datortomogrāfijas pārbaudes – pašlaik viss kārtībā.

Tikai ne raundapu

Andrejs turpina dzert dažādas ieteiktās tējas, arī bērzu piepi jeb čagu. Jūtas lieliski, vienīgi atzīst, ka neiznāk ievērot nosacījumu, ka ik pēc divām stundām jāpaēd un ik pēc divām līdz trim stundām jāatpūšas. Šajā ziņā grēkojot – lai Dieviņš piedod! Bet kā var ēst, ja esi uz lauka? Andrejs atklāj, ka pēc operācijas organismā atjaunojusies enerģija.

Par slimībām runājot, viņš uzskata, ka lielākajai daļai sākums meklējams galvā jeb domāšanā, pie vainas arī stress un piesārņota vide. “Lielu postu nodara raundaps. Mēs ēdam maizi, kas cepta ceptuvēs, un graudi pirms novākšanas nomigloti ar raundapu, lai iegūtu sausāku, labāku ražu. Man meita atsūtīja rakstu par kompāniju Bayer, kas ir visa, var teikt, raundapa turētāja,” stāsta zemkopis.

“Tā rezervējusi 9,7 miljardus dolāru, kas ir Latvijas valsts budžets, šo summu paredzot kompensācijām, lai neturpinātos tiesas prāvas par veselībai bīstamās vielas izmantošanu. Tas nozīmē, ka viņi patiesībā atzīst raundapa kaitīgumu.”

Vārnas sāk ar izlūkošanu

Kondratjuki iztiek bez nezāļu indēm un arī baro savu zemīti tikai dabiski – ar liellopu, paipalu un vistu mēsliem, zaļmēslojumā ar baltajām sinepēm, rudziem.

No kaitēkļiem vienīgie negantnieki ir vārnas. “Sākumā atlido divi izlūki, un tad skaties kā salido vesels bars un nekaunīgi knābā uz nebēdu. Arī no biedēkļiem īsti nebaidās, respektē tikai skrotis, bet neesmu mednieks, jālūdz kāds palīgā. Tad visu vasaru miers, bet ne vienmēr var kādu pierunāt,” piebilst Andrejs.

Tomēr vārnas nespēj visu apēst, un Kondratjuku audzējumu var iegādāties ne tikai tirgū, bet arī Stockmann un Idille. Andrejs gan neslēpj, ka saimniecībai vēlētos atrast pircēju, bet pārdošanas līgumā paredzēt, ka jaunais īpašnieks nedrīkst mainīt saimniekošanas profilu, kamēr Andrejs ar kundzi ir šaisaulē. Pats viņš gatavs jaunajam saimniekam palīdzēt, arī ar tehniku.

Kondratjuku pāris tad gribētu piepildīt savu sapni un aizbraukt uz Norvēģijas fjordiem, bet tur jādodas vasarā, kas meloņu un arbūzu audzētājam Latvijā ir karstākais darba laiks.