Latvijas noslēpumi: Sparģeļu iela un sparģeļu kults
20. gadsimta sākumā (pēc dažām ziņām – jau 19. gadsimta vidū, vēlākais, pēdējās desmitgadēs) turīgākie Rīgas un apkārtnes iedzīvotāji itin bagātīgi tikuši apgādāti ar sparģeļiem.
Tā laika mājturības literatūrā un pavārgrāmatās sparģeļu ēdieni cildināti un ieteikti gan slimiem, gan veseliem cilvēkiem kā ļoti vērtīgs un vienlaikus maigs produkts. “Starp saknēm sparģeļi ir pirmajā vietā to smalkā aromāta dēļ. Laužot sparģeļiem jābūt trausliem, galviņām – bālgani dzeltenām; arī zaļie sparģeļi ir gardi, vismazāk der zilganie. Vislabākie sparģeļi ir maijā un jūnijā.” ("Praktiska pavāru grāmata. 1745 receptes". Rīga, 1905)
Rīgā, Ziedoņdārza rajonā, stiepjas maza ieliņa – Sparģeļu iela, un šo vārdu tā nes jau vairāk nekā simt četrdesmit gadus. Rīgas Adrešu grāmatā Sparģeļu iela pirmo reizi minēta 1876. gadā. Kāpēc tolaik ielai ticis piešķirts šāds, citkārt pilsētām neraksturīgs nosaukums? Un kāpēc sparģeļi bijuši tik svarīgi, ka to vārdā nosaukta vesela iela?
Ir saglabājušās dažas liecības, kas zināmā mērā izskaidro šo faktu. Gadsimtu mijā krievu kupča Žideļeva ģimene nolēmusi nodarboties ar dārzeņu audzēšanu. Zemes gabals, ko viņi grasījušies apsaimniekot, atradies tajā vietā, kur tagad plešas Ziedoņdārzs. Pie darba viņi ķērušies ar aizrautību un zināšanām, īsā laikā bizness uzplaucis un sasniedzis tik augstu līmeni, ka izaudzēto produkciju viņi varējuši piegādāt pat Krievijas imperatora galmam, par ko pretī saņemts Viņa Imperatoriskās Augstības sagādnieka goda tituls. Žideļevi esot prasmīgi likuši lietā jaunākās lauksaimniecības atziņas, izmantojuši kvalitatīvas lecektis un pirmšķirīgu organisko mēslojumu – zirgu mēslus. Bez visa pārējā un delikatesēm kā melones un arbūzi viņu dārzniecībā lielā apjomā audzēti sparģeļi, daļa sūtīti uz galmu, bet pārējie vesti uz Daugavmalu, kur atradies tirgošanās placis, un pārdoti rīdziniekiem.
Trīsdesmito gadu sākumā dārzniecības teritorija tikusi pārdota pilsētai, jo pilsēta vērsās plašumā un lecekšu platības jau no visām pusēm ieskāva dzīvojamie nami. Kā atmiņa par sparģeļu audzēšanas ziedu laikiem palikusi mazā Sparģeļu ieliņa.
Taču eksistē vēl viena versija, proti, tur sparģeļu dobes bijušas iekoptas krietni vien agrāk, un sezonā rīdzinieki no turienes apgādāti ar sparģeļiem jau 19. gadsimta septiņdesmitajos gados. Pēc sparģeļiem bijis liels pieprasījums, tie patiešām tikuši uzskatīti par ļoti veselīgiem, bijuši modē, un mājsaimnieces, kuras varējušas tos atļauties, centušās pēc iespējas biežāk likt savējiem galdā kādu sparģeļu ēdienu. Šī versija arī ticamāk izskaidro faktu, kāpēc ielai jau tik sen ticis piešķirts sparģeļu vārds.
Tagad mēdzam sacīt, ka Vācijā un tās kaimiņzemēs valda īsts sparģeļu kults, jo bez visa pārējā to pagatavošanai un pasniegšanai ir radīti speciāli piederumi, bet, cītīgāk papētot 19. un 20. gadsimta mijas un arī mazliet vēlāku laiku pavārgrāmatas, izdotas Rīgā, atklājas, ka tāds pats kults jau tolaik ir valdījis arī pie mums. Dažādi sparģeļu turētāji, kas domāti gan sparģeļu mērīšanai porcijās, gan ielikšanai katlā, gan pārcelšanai uz šķīvjiem, speciāli katli, dēvēti par podiem, paredzēti sparģeļu vārīšanai (starp citu, nevis apaļi, bet gan taisnstūra, lai sparģeļus varētu izvārīt ērti, glīti un neielauztus), sparģeļu lāpstiņas, īpaši grozi, paredzēti gan sparģeļu nešanai mājās no tirgus, gan sparģeļu ielikšanai parastā katlā (ja nav speciālā), sparģeļu pasniegšanas bļodas, gan uz kājiņām, gan ar rokturi kā lēzeni cepumu trauki utt. Jāpiebilst, ka turīgās ģimenēs vairums šo piederumu bija darināti no sudraba.
Iecienītākās sparģeļu ēdienu receptes (no 1905. gadā Rīgā izdotās "Praktiskās pavāru grāmatas")
Klasiski pagatavoti sparģeļi
3 vai 4 personām
800 g sparģeļu notīra, sasien kopā ar stipru diegu un liek grozā, kuru ieliek katlā ar verdošu ūdeni, pieber drusku sāls un vāra mīkstus. Noņem diegu, sparģeļus uzliek uz kāstuves, lai notecinātu, un liek galdā modernā sparģeļu bļodā ar 100 g izkausēta sviesta.
Sparģeļi kā zirņi
5 vai 6 personām
800 g jaunu, zaļu sparģeļu notīra, nomazgā un sagriež gabaliņos zirņu lielumā, vāra mazsālītā ūdenī mīkstus un nopilina. 60 g sviesta izkausē, ieliek ½ ēdamkarotes smalki sakapātu pētersīļu lapu. Sparģeļus liek uz uguns, pārlej ar sviestu un pārber ar pētersīļiem, un vairākas reizes sakrata. Pasniedz karstus pie sālītas mēles, šķiņķa vai karbonādēm.
Sparģeļu biezenis (pirē)
3 vai 4 personām
800 g jaunu sparģeļu noloba, sagriež gluži smalkos gabaliņos un vāra mazsālītā ūdenī ļoti mīkstus, nolej ūdeni, ieliek sparģeļus atpakaļ kastrolī. Pieliek klāt 60 g sviesta un 300 ml skābā krējuma un vāra tik ilgi, līdz sparģeļi pilnīgi sašķīst. Tad izberž caur rupjāku sietiņu un liek galdā karstus pie dažādiem gaļas ēdieniem.
