Iestādi savā dārzā vienu no skaistākajiem kokiem Latvijā - eksotisko sarkano ozolu
Viens no skaistākajiem un cēlākajiem Latvijā augošajiem kokiem ir sarkanais ozols (Quercus rubra), ko dažkārt dēvē arī par aslapu, Kanādas vai ziemeļu ozolu. Savvaļā daudzgadīgais dižskābaržu dzimtas koks aug Ziemeļamerikā, Latvijā to pārsvarā audzē apstādījumos.
Tas ir ziemcietīgs, pie mums var izaugt līdz 25 m garš, Ziemeļamerikā – pat 40 metrus. Kokam ir slaids stāvs ar olveida vai ieapaļu vainagu, stumbru klāj plāna, gluda, pelēka miza, kas veciem kokiem sasprēgā.
Ozolam ir labi attīstīta, dziļumā augoša sakņu sistēma, lapas – dziļi šķeltas, plānas, spīdīgas, 15–25 cm lielas, plaukstot – sārtas, vasarā – tumši zaļas, bet rudenī pirms nokrišanas jaunajiem kokiem ir spilgti sarkanas, vecajiem – rūsgani brūnas.
Ozols zied vienlaikus ar lapu plaukšanu. Sarkanā ozola zīles ir apaļas, līdz 2 cm garas, nogatavojas otrā gada rudenī, taču koks sāk ražot zīles tikai no 15 gadu vecuma. Zīles neizdīgst līdz pavasarim, tāpēc vāveres nereti tās slēpj uz ziemu.
Ozols mīl gaismu, taču viegli panes sānu noēnojumu – tas nozīmē, ka var augt starp citiem kokiem, ja vien no augšas tā lapotne tiek apspīdēta. Vēja noturīgs, neprasa auglīgu zemi, aug arī skābā augsnē, tam nepatīk kaļķainas un mitras vietas. Noturīgs pret kaitēkļiem un slimībām, tostarp pret miltrasu, kas skar parasto ozolu.
Kā stādīt un kopt
Koku vislabāk stādīt agrā pavasarī līdz lapu plaukšanai. Ozolu nevajag stādīt vietās, kur bieži notiek augsnes applūšana vai ir stāvošs ūdens. Augsnes maisījumam vislabāk sajaukt kūdru, smiltis un velēnu, bedrē nepieciešams 10–20 cm biezs drenāžas slānis no grants vai šķembām. Jāstāda ar aprēķinu, lai pēc zemes nosēšanās saknes kakliņš būtu ar zemi vienā līmenī. Pavasara un rudens sākumā koku pabaro ar komplekso minerālmēslojumu.
Laistīšana nepieciešama stādīšanas laikā un pirmās trīs dienas pēc tās. Kaut arī sarkanais ozols labi panes sausumu, karstās vasaras dienās jaunais stāds ir jālaista. Nevajadzētu aizmirst arī to apravēt un uzirdināt zemi, vismaz pirmajā laikā pēc iestādīšanas, kā arī aplikt ar mizu mulču 8–12 cm biezā slānī. Pirmos trīs gadus pēc iestādīšanas jaunie koki jāsagatavo ziemai, notinot stumbru ar maisaudumu vai audeklu divos slāņos, – tas pasargās kokus no sala. Lielie koki ir sala izturīgi.
Pēc vajadzības kokam jāapgriež sausie zari, bet koka augšanu var paātrināt, tam apkārt iestādot dekoratīvus krūmus. Stādot ozolu alejas, attālumam starp kokiem jābūt ne mazākam par 5–6 metriem. Novērots, ka ozoli labi aug āderu krustpunktos.
Kur un kāpēc stādīt
Sarkano ozolu izmanto aleju, parku un skvēru apstādījumos, dārzu soliteru un grupu stādījumos. Tas sader ar kļavām, kastaņiem, ošiem. Labi panes pilsētas apstākļus, tāpēc tiek izmantots aizsardzībai no trokšņa.
Ainavu arhitekti sarkano ozolu uzskata par klasiku un ir pārliecināti, ka tas lieliski iederas jebkurā ainavā.
Kur izmanto sarkanā ozola lapas, mizu un koksni?
Sarkanā ozola mizu un lapas tradicionāli izmanto medicīnā – uzlējumu un novārījumu gatavošanai, arī kā homeopātisko līdzekli. Šīm auga daļām piemīt pretiekaisuma iedarbība, to lieto caurejas, ekzēmas, smaganu iekaisuma, vēnu varikozes, aknu un liesas slimību ārstēšanai. Zinīgi lietota, jauna ozola miza uzlabo asinsriti, organisma labsajūtu, paaugstina imunitātes spējas. Zāļu izgatavošanai izmanto sarkanā ozola lapas, mizu un jaunos zariņus. Lapas ievāc maija vidū, zarus un mizu – sulu laikā. Drogas žāvē caurvējā un krēslā. Pareizi glabāta, ozola miza nezaudē savas ārstnieciskās spējas piecus gadus, lapas – gadu.
Nobrieduša sarkanā ozola koksne ir gaiši brūnā vai dzelteni brūnganā krāsā, izturīga, ilgmūžīga un noturīga pret ārējo faktoru iedarbību, vienīgais – ar laiku kļūst tumšāka. Masīvkoku izmanto mēbeļu, nažfiniera, parketa, grīdas dēļu un mucu izgatavošanai, kā arī kuģu būvē un kalnrūpniecībā. Ozola koksne ir piemērota pulēšanai, taču to ir grūti mehāniski apstrādāt. Koks ir arī augstvērtīgs kurināmais.
