Vai kaķi var izdresēt? Tas nav viegli, bet iespējams

Izstādē piedalījās aptuveni 300 kaķu no 16 Eiropas valstīm, zem Latvijas karoga startēja 90 dalībnieku, bet skaita ziņā līderi bija somi ar 113 minčiem. Uzvaras kauss aizceļojis uz Poliju kopā ar Alulaleli, gadu un trīs mēnešus vecu Kornvolas reksa šķirnes pārstāvi. “Tā ir viņas pirmā reize, neesam trenējušies, nekad ko tādu neesam mēģinājuši,” teic kaķenes saimniece Eva Pjatkovska.

500 eiro gadā par vienu kaķi

Skriešanas uzvarētāja Alulalele ir vēl jauna, bet uzvarējusi jau piecas reizes dažādās sacensībās. Kaķi izstādēs drīkst piedalīties no četru mēnešu vecuma, viņai kontā ir desmit. Ar kaķu audzēšanu saimniece Eva nodarbojas jau desmit gadus, šobrīd viņai mājās ir desmit lutekļi, kam vēl jāpieskaita lērums kaķēnu. Rūpes par vienu izstāžu kaķi izmaksā ap 500 eiro gadā. Kaķu audzēšana Evai ir tikai hobijs, kas nemaz neesot viegli, jo ir arī ikdienas darbs klīnikā. “Bet, kā redzat, tas ir iespējams,” turot rokā savu uzvarētāju, smaida Eva.

Vieni skrien, citi nekust no vietas

Konkrēta disciplīna saucas agility jeb veiklība, kaķiem, pārvarot dažādus šķēršļus, jātiek no viena trases gala uz otru. Ja šķiet, ka kaķi nav nekādi naskie skrējēji, lielā mērā tā ir taisnība. Dalībniekus var dalīt trīs kategorijās – pirmā ir tie, kas trasi uzsāks un arī pabeigs, otrie, nolikti pie starta līnijas, tur arī paliks, trešie sāks skriet pretējā virzienā, radot sacensības starp kaķi un saimnieku. “Šis sporta veids ir atnācis no suņiem. Parasti tas notiek lielos laukumos, kur ir dažādi šķēršļi, bet šeit mēs trasi uzliekam uz galdiem, jo kaķiem ir daudz lielāks risks saķert kādu infekciju no grīdas,” skaidro dzīvnieku dresētāja un kaķu skriešanas tiesnese Anna Kuļešova.

Drīkst motivēt

Sacensības notiek gaužām vienkārši – kaķi sāk vienā trases galā, un jātiek uz otru. Saimnieks mīluļa motivācijai drīkst izmantot rotaļlietas vai našķi, būtībā tā ir īsa rotaļa ar tuneļiem, slalomu un barjerām pa vidu. Papildus soda sekundes piešķirt, ja kaķis kādu no šķēršļiem veic nepareizi vai izlaiž pavisam. “Vislabākais laiks man ir bijis deviņas sekundes. Kā simt metru sprintā,” smej Anna.

Censties trasi pārvarēt neierobežoti nedrīkst. Ir pieļaujami vairāki mēģinājumi, lai kaķis pierod pie jaunajiem apstākļiem, jūtas drošāk, bet, ja viņš no viena gala līdz otram nespēj tikt trīs minūtēs, tiek diskvalificēts. Tas gan notiek ļoti reti. “Parasti, ja kaķis negrib, tad jau no paša sākuma. Nav bijis tā, ka dzīvnieks tik lēni ietu,” novērojusi tiesnese.

Atkarībā no rakstura

“Ļoti labas šķirnes šiem skrējieniem ir Kornvolas rekss, Abesīnijas kaķi, arī sfinksas un Bengālijas kaķi ir ļoti aktīvi,” vispiemērotākos veiklības trasei nosauc dresētāja.
Ir šķirnes, ar kurām nav vērts mēģināt. Persieši parasti nav kvēlākie skrējēji, arī britu īsspalvainie. Loterija var būt ar meinkūniem, reizēm viņi izceļas ar īpašu aktivitāti, reizēm neizkustēsies ne no vietas. Kuļešova tomēr ir pārliecināta, ka panākumi lielā mērā atkarīgi no kaķa personības, viņai bijuši arī brangi persieši, kuri sev aiz muguras atstāj aktīvāko šķirņu pārstāvjus: “Šeit viss ir atkarīgs no tā, cik rotaļīgs ir kaķis. Vajag, lai dzīvnieks būtu socializējies un uz ārējo pasauli vērsts. Ja viņš ne no kā un ne no viena nebaidās, viss būs kārtībā.”

Pašai sava dzīvnieku skola

Kuļešova ir no Tallinas, kur viņai ir dzīvnieku skola, kas palīdz trenēt kaķus dalībai izstādēs. “Pirms viņi iziet uz skatuves, mēs sākam no pašiem pamatiem. Es saimniekus apmācu, kā apieties ar dzīvnieku, kontakts veidojas ar vienkāršu pavēļu palīdzību – sēdēt, blakus. Ja tas izveidots, kaķis šādās sarežģītās situācijās kā izstāde nesāks krist panikā, atradīs savu saimnieku un dosies pie viņa, nevis skries prom,” stāsta dresētāja.

Tas ir noderīgi īpaši jauniem kaķiem, kas vēl nav pieredzējuši un tāpēc pakļauti vēl lielākam riskam stresa situācijās. Par to ļoti labi var pārliecināties arī veiklības trasē. Kaķis apjucis nesaprot, kur pēkšņi uzlikts un ko no viņa prasa, tāpēc gluži vienkārši sāk skriet pretējā virzienā. Kaut arī vērot, kā saimnieki pa visu halli dzenas pakaļ saviem mīluļiem, ir amizanti, tas tomēr ir arī bīstami, jo mājdzīvnieks var aizbēgt un pazust.
Anna jau no jaunības strādā ar dzīvniekiem, kaķu trenēšana ir viņas jaunākā nodarbe. Lai iegūtu nepieciešamās prasmes, viņa skolojusies Somijā, kur kaķkopība ir ļoti populāra un labi attīstīta. Par to varēja arī pārliecināties Skonto hallē, kur nedaudz vairāk par trešdaļu no visiem 300 kaķiem bija tieši no Somijas.

“Viņiem katrā izstādē ir agility sacensības, ir dresēšanas skolas, un saimnieki kārtīgi trenē savus mājdzīvniekus, lai tie būtu komunikabli un drosmīgi,” stāsta Kuļešova. Nodarbību ilgums atkarīgs no kaķa un saimnieka vēlmēm. Ja mērķis ir tikai izveidot kontaktu un stiprināt dzīvnieka uzvedību, var pietikt ar vienu vai divām reizēm. Ir arī saimnieki, kuri vēlas iemācīt lielāku pavēļu spektru – gulēt, blakus, sēdēt un vēl daudz ko citu. Ja arī kaķim šīs nodarbības patīk, viņi nāk ilgāku laiku.

Mājās suns un trīs pensionāri

Pašai trenerei mājās ir trīs kaķi un suns. Visi kaķi – Nagisa, Kojomi un Daiči – ir japāņu bobteili. Šai šķirnei aste ir īsāka nekā ierasts, bet pakaļkājas garākas. “Viņu dabā ir skriet un lēkāt. Šo šķirni izvēlējos tieši agility sacensībām, bet tagad viņi jau ir veci un sterilizēti, devušies pensijā,” smej Anna. Uz izstādēm viņi vairs nebrauc, vienreiz Somijā sacensībās ir gūta uzvara.
Dzīvnieki Annai bijuši kopš bērnības, kad viņa sāka nodarboties ar jāšanas sportu un 20 gados varēja atļauties pati savu zirgu. “Bet vienreiz es ļoti spēcīgi nokritu un satraumēju muguru. Pēc tam ar jāšanas sportu nodarboties vairs nevarēju,” atminas Anna. Sapratusi, ka ar zirgiem strādāt vairs nevarēs, viņa pārgāja pie mazāka četrkājaiņa – suņa, joprojām ir saimniece 12 gadus vecajam Džekijam. Viņš ir vienīgais suns no patversmes, kurš izgājis policijas suņu pārbaudes Igaunijā. “Ja neskaita viņa sirmo purniņu, nemaz nevar pateikt, ka ir vecs. Viņam joprojām laba veselība, joprojām skrien un lēkā,” priecājas Anna.

Trīs svarīgi pamatprincipi

Trenerei ir trīs svarīgi padomi saskarsmē ar dzīvniekiem: “Pirmām kārtām savs mājdzīvnieks ir jāmīl, tas ir pats pirmais un svarīgākais. Bet nevajag viņu humanizēt. Dzīvnieks ir jāmīl, bet ne kā cilvēks.” Jāsaprot, ka dzīvniekam ir savas vajadzības, sava pasaules izjūta, kas tomēr atšķiras no cilvēciskās.
“Otrais ir pacietība, tās vajadzīgs ārkārtīgi daudz. Nedrīkst dusmās uzsprāgt, suns ko tādu varbūt arī piedos, bet kaķis nekad. Suņi ir daudz sociālāki, bara dzīvnieki, bet kaķis dabā ir vientuļnieks, tāpēc ir grūtāk veidot saikni, likt kaķim saprast, ka saimnieks viņam ir nepieciešams,” turpina dzīvnieku trenere.
Trešā lieta ir rūpes. Saimniekam vajadzētu spēt pamanīt sīkas detaļas un nianses sava mīluļa dzīvē. “Piemēram, kaķis visu laiku labi pildīja savus uzdevumus, klausīja saimnieku, starp viņiem bija kontakts, bet te pēkšņi vienā dienā tas pārtrūka. Tas nav tāpēc, ka kaķis tā grib vai ir stūrgalvīgs. Vajag pievērst uzmanību, varbūt viņam kaut kas nav kārtībā ar veselību.”