Privātdetektīvi brīdina: pirms precēt latvieti, ārzemnieki ievāc ziņas

Mūsu saruna notiek Rīgas detektīvu aģentūras birojā, kas iekārtots netālu no pilsētas centra – Rūpniecības ielā. Tā vien šķiet, ka lēna un mierīga runāšana neatbilst Olgas Zeļikas raksturam, viņai nepieciešama dinamiska un noteikta rīcība. Detektīvei vairāk piemērots aktīvs darbs ārpus biroja, nevis mierīga sēdēšana aiz rakstāmgalda. Uz jautājumu, vai viņas darbā nav par daudz stresa, Olga attrauc: “Tas nav stress, tas ir adrenalīns!”

Viņa atceras, ka savu privātdetektīvu biznesu sākusi 2006. gada 11. augustā – savā vārdadienā. Pirms tam trīs gadus nostrādājusi kriminālpolicijā par izmeklētāju. “Man bija ļoti labi rādītāji pierādījumu savākšanā un lietu atklāšanā. Kaut darbs nebija vienkāršs, tas deva neatsveramu pieredzi.”

Vienmēr formā

Olga teic: “Skaidrs, sākumā bija grūtāk. Toreiz es pat īsti neizpratu detektīvu aģentūras specifiku. Tagad situācija ir citāda. Laika gaitā uzkrāta pieredze, daudzi mūs zina, turklāt klientiem ir lielāka izpratne par to, ko dara privātdetektīvi.” Olga norāda, ka viņas aģentūras darbību regulē divi likumi – Detektīvdarbības likums un Fizisko personu datu aizsardzības likums.

“Mēs varētu strādāt daudz efektīvāk, ja mums būtu piekļuve datubāzēm,” spriež detektīve. “No vienas puses – valsts mums uzticas un piešķir sertifikātu, no otras puses – neuzticas. Tā kā mums nav pieejas valsts datubāzēm, jāmeklē visādi sānceļi. Beigu beigās mēs to informāciju vienalga iegūstam, tikai tas prasa ilgāku laiku. Kā notiek citās valstīs? Ja esi sertificēts detektīvs, tu raksti iesniegumu, un konkrētā valsts instance tev sniedz atbildi. Nekādu problēmu. Pie mums šāda kārtība nedarbojas. Piemēram, ja mēs uzrakstīsim policijai iesniegumu, lai tā sniedz mums informāciju, kur dzīvo persona N., mums norādīs, ka atbildes nebūs, jo to liedz Fizisko personu datu aizsardzības likums.”

Viņa gan piebilst, ka sadarbība ar policiju notiek regulāri. “Ja mums ir kādas ziņas, kas var palīdzēt atklāt likumpārkāpumus vai tos novērst, mēs tās vienmēr sniedzam policijai. Ar policiju sadarbojamies gan pazudušu cilvēku meklēšanā, gan nozagtu automašīnu un šantāžas gadījumos. Bieži gadās, ka, izmeklējot kādu it kā vienkāršu lietu, mēs uzduramies daudz nopietnākam noziegumam, kurā iesaistītas noziedzīgas struktūras.”

Detektīve stāsta, ka aģentūrā ieguldījusi ļoti daudz spēka un enerģijas, lai tā attīstītos un nostabilizētos. “Es visu sāku no nulles. Man bija tikai neliela pieredze, ko biju ieguvusi, strādājot policijā. Šī ir īpaša sfēra, ne katrs var būt detektīvs. Visu laiku jāimprovizē, nav standarta situācijas. Cilvēki ir tik dažādi, te nekas neatkārtojas.”

Olga neslēpj, ka detektīva darbā netrūkst spriedzes. “Kad notiek izsekošana, tu visu laiku kusties un saspringti domā – nekādā gadījumā nedrīkst to cilvēku pazaudēt. Un tad – bāc! – vienā mirklī viņš pazūd! Un kur lai viņu meklē?” Detektīve smejas: “Kad adrenalīna ir pārpārēm, meklēju iespējas relaksēties. Interesējos par reiki un meditācijām, tās mani nomierina. Daudzi relaksējas ar alkoholu, bet es to nevaru atļauties. Man ir savs bizness, man vienmēr jābūt formā.”

Atradīšu – nositīšu!

Detektīva darbā galvenais ir informācijas iegūšana. “Informāciju par konkrētu cilvēku var iegūt dažādi. Piemēram, iztaujājot draugus, kolēģus un radiniekus. Diezgan daudz informācijas par cilvēku var sniegt viņa nelabvēļi. Šādā ziņā nelabvēļi ir ļoti noderīgi informatori. Protams, viņu sniegto informāciju nepieciešams atlasīt, jo ne viss stāstītais atbilst patiesībai. Un vēl – mūsdienās diezgan daudz informācijas var iegūt sociālajos tīklos. Ja cilvēks tur izlicis savus fotoalbumus, var uzzināt ļoti daudz.”

Detektīve teic, ka diezgan būtisks aģentūras darba aspekts ir laulāto draugu uzticības pārbaude. “Gadījumi ir dažnedažādi. Piemēram, viens no laulātajiem devies uz ārzemēm peļņas nolūkos. Viņš strādā un sūta uz mājām naudu. Pēc kāda laika viņam rodas bažas, varbūt laulātais mājās izklaidējas un ļaunprātīgi izmanto viņa uzticību? Un tad viņš vēršas pie mums, lai pārliecinātos, kā ir patiesībā.” Detektīve secinājusi, ka vairākumā gadījumu, kad tiek pārbaudīta partnera uzticība, aizdomas izrādās pamatotas. “Klienti mēdz būt dažādi, tomēr detektīvu pakalpojumus vairāk izmanto sievietes. Viņas ir emocionālākas, vieglāk ievainojamas. Greizsirdība daudziem ir nepanesams stāvoklis, reizēm ar klientiem strādā arī psihologs. Tipiski ir gadījumi, kad klients pasūta izsekot savu laulāto nevis mīlestības, bet materiālās ieinteresētības dēļ. Viņš baidās šķirties un piedzīvot finansiālus zaudējumus.” Laulāto uzticība īpaši aktuāla ir tad, kad abiem ir kopējs bizness. Ja sieva vai vīrs iet pa kreisi, tas palielina iespēju, ka arī biznesā var notikt krāpšana. “Bieži pie mums vēršas precēti cilvēki, kam laulības līgumā ietverts punkts par uzticību. Ir arī tā, ka līgums nosaka – neuzticības gadījumā lielākā daļa īpašumu pāriet apkrāptā pusē.”

Olga stāsta, ka nereti aģentūrā ierodas vīri, no kuriem aizbēgušas sievas. “Mēs atsakāmies no darba piedāvājuma, ja klients ir agresīvs. Atnāk tāds pasūtītājs un dreb no naida. No tādām lietām atsakos uzreiz, jo redzu, ka cilvēks vairs nekontrolē sevi. Es prasu – ko jūs izdarīsiet ar sievu, kad viņu atradīsim vai pierādīsim, ka viņa krāpj? Viņš sažņaudz rokas un saka: “Atradīšu – nositīšu!” Tad es saku – paldies, jūs neesat mūsu klients. Bija konkrēts gadījums, kad vīrs vēlējās sameklēt savu pazudušo sievu. Mēs viņu atradām un noskaidrojām, ka vīrs viņu sitis. Sarunā ar mums vīrs sacīja, ka sievas sišana – tas ir ierasti un normāli. Protams, sievas adresi es viņam neatklāju un atteicos no turpmākas sadarbības.”

Detektīve atzīst – reizēm sanāk strādāt arī naktīs. “Piezvana kliente un šņukst, ka vīrs draud nosist. Skaidrs, ka neteikšu, lai piezvana vēlāk, kad būšu izgulējusies. Man svarīgi, lai klients ir dzīvs un vesels. Reizēm jātop par psihoterapeitu, jo sanāk strādāt ar sievietēm, kuras vīrs regulāri sitis un iebiedējis.”

Nav arī retums, kad laulātie savās razborkās iesaista bērnus. “Piemēram, vīrs draud sievai attiesāt bērnu, pūlas izzagt bērnu no dārziņa. Tad mēs rīkojam reālas tikšanās – satiekas abas puses mūsu darbinieku klātbūtnē, kur mēs parādām, ka sievietei ir stipra aizmugure – detektīvu aģentūra, kas par viņu parūpēsies.”

Šantāža un bēgšana

Olga stāsta, ka vairāki gadījumi aģentūrai bijuši ar tā sauktajiem stalkeriem, kas vajā un izseko savus upurus. “Piemēram, kādam uzņēmējam, kas bija precējies, uzradās mīļākā. Pēc kāda laika vīrietis vēlējās pārtraukt attiecības, taču sieviete ilgstoši draudēja, šantažēja un pieprasīja attiecību turpinājumu. Citā gadījumā bija otrādi. Upuris bija sieviete, stalkers – vīrietis. Turklāt viņš bija no citas valsts. Agrāk abiem bija attiecības, un vīrietis draudēja to izstāstīt viņas vīram. Vīrietis apgalvoja, ka esot sarūpējis kompromitējošus videomateriālus. Šajā gadījumā vīrietis nemaz nevēlējās turpināt attiecības, viņš prasīja naudu. Tādās situācijās svarīgi ir novērst stalkera uzmanību no izvēlētā upura. Kad iejaucāmies mēs, izdevās pārtraukt šantāžu. Detektīve atklāj, ka arī viņu pašu reiz vajājis stalkers. “Ne tikai vajāja, bet gandrīz nošāva. Tas gan bija saistīts nevis ar darbu, bet personīgo dzīvi. Tobrīd biju precējusies, bet kāds pielūdzējs, ar kuru agrāk mācījos augstskolā, man regulāri sūtīja īsziņas. Nolēmu viņu ignorēt un cerēju, ka viņš atstāsies. Taču – nē. Kādudien saņēmu īsziņu: “Tu būsi mana, vai arī es tevi nogalināšu.” Sapratu, ka situācija kļūst bīstama. Kad atgriezos no darba, neatlaidīgo pielūdzēju ieraudzīju pie savas mājas, turklāt ar šaujamieroci rokās. Izsaucu policiju. Viņš bija alkohola reibumā, uzvedās ļoti agresīvi. Atrodoties policijas nodaļā, mēģināja izšaut. Viņa turpmāko likteni es nezinu, pēc notikušā viņš mani vairs netraucēja.”

Uzzinu, ka aģentūra meklē arī pazudušus cilvēkus. “Reiz pie mums ieradās kāda māte un lūdza palīdzēt. Viņas meita bija devusies strādāt uz Īriju un pazudusi. Sadarbībā ar ārvalstu kolēģiem mēs viņu meklējām, līdz sameklējām... cietumā. Tur viņa bija nonākusi sava drauga – narkodīlera – dēļ. Turklāt meitenei cietumā bija piedzimis bērns. Protams, māte par visu bija šokā, tomēr priecīga, ka meita dzīva. Cits gadījums. Kāds Latvijas invalīds, kas pārvaldīja tikai latviešu un krievu valodu, bija pazudis Spānijā. Arī viņu mēs atradām. Divus mēnešus meklējām, iesaistot arī spāņu detektīvus. Puisi atradām bezpajumtnieku patversmē, kur viņu izmisušu bija nogādājis Sarkanais Krusts.”

Reizēm aģentūru nolīgst vecāki, kas vēlas noskaidrot, ar ko īsti nodarbojas viņu bērni. “Tas visbiežāk notiek gadījumos, kad vecākiem radušās bažas, ka bērns nokļuvis sliktā draugu kompānijā. Vai arī –  kāpēc viņš pēkšņi kļuvis noslēgts. Situācijas ir ļoti dažādas. Gadās, ka izpalīdzam ārvalstu kolēģiem. Bija konkrēts gadījums. Kāds itāļu puisis augstskolā lika iestājeksāmenus un izkrita. Viņam bija bailes pateikt to vecākiem, viņa tēvs bija stingrs cilvēks, nopietns baņķieris. Un puisis nolēma nozust – doties turp, kur deguns rāda. Viņš izvēlējās Latviju, kur viņam nebija ne draugu, ne paziņu. Viņš ieradās šeit, lai būtu tālāk no mājām. Skaidrs, ka pēc puiša pazušanas viņa vecāki sāka intensīvu meklēšanu. Vietējie privātdetektīvi noskaidroja, ka viņš devies uz Rīgu. Vēlāk Latvijā ieradās viņa vecāki, un es ar viņiem tikos. Vecāki ļoti brīnījās, kāpēc dēls atpēries tieši uz Rīgu, te taču ir tik auksti! Viņš nosals! Mēs sākām skatīties, no kuriem Rīgas bankomātiem viņš izņem naudu. Jāatzīst, šajā ziņā viņš bija ļoti uzmanīgs, visu laiku mainīja ne tikai bankomātus, bet pat rajonus, kuros atradās šie bankomāti. Detektīvi izskraidīja visu Rīgu, bet nekādi neizdevās viņu atrast. Tika uzrakstīts iesniegums policijai, arī policisti iesaistījās puiša meklēšanā, taču – bez rezultātiem. Un tad notika liktenīga nejaušība. Puiša ģimenes pārstāvji jau taisījās doties uz lidostu, lai atgrieztos Itālijā, kad viņa māsa nolēma ieiet kādā Vecrīgas krodziņā iedzert kafiju. Un tur viņa sastapa... savu brāli. Viņš mierīgi sēdēja ar kādu vietējo meiteni, ar kuru pirms tam bija iepazinies nakts diskotēkā. Abi dzēra šampanieti. Tā bija sirsnīga tikšanās. Beigās visa ģimene veiksmīgi aizlidoja uz mājām.”

Dzīve ir raiba – reiz aģentūrā vērsusies meitene, kas bijusi adoptēta zīdaiņa vecumā. Viņa vēlējusies atrast savus radiniekus. Kaut vecāki jau bija miruši, meitenei izdevies satikt brāļus un māsas.

Līgava pieciem večiem

Gadās, ka aģentūra uzņemas atrast nozagtas lietas. “Cilvēki bieži netic, ka policija spēs palīdzēt. Tomēr mēs vienalga sakām, ka vajag rakstīt iesniegumu policijai. Piemēram, ja mēs atrodam nozagtas mantas, mēs tās nevaram izņemt. To var izdarīt tikai policija.”

Aģentūra regulāri saņem konkrētus pasūtījumus no ārzemniekiem. “Viņi visbiežāk vēlas pārbaudīt savus potenciālos biznesa partnerus, lai noskaidrotu, vai vērts ielaisties darīšanās. Ārzemniekiem nepieciešama informācija par vietējām firmām, lai noskaidrotu, vai droši var sadarboties. Viņus interesē uzņēmumu reputācija, cik ilgi tie darbojas, kas ir īpašnieki un vai nav parādu. Piemēram, cilvēks uzdevās par veiksmīgu biznesmeni, kaut patiesība bija vairākas reizes tiesāts, turklāt vēl sirga ar alkoholismu. Gadās, ka cilvēks izveido savu firmu – “viendienīti”, lai ar iespaidīgiem solījumiem un fiktīviem apliecinājumiem par finansiālā ieguldījuma perspektīvām piesaistītu ārzemju investoru interesi. Ir ārzemnieki, kas uz to uzķeras un pēc tam kož pirkstos par zaudēto naudu.”

Tiesa, ārzemniekus interesē ne tikai bizness, dažreiz viņi vēlas šo to noskaidrot par Latvijas sievietēm. “It sevišķi pirms laulības noslēgšanas. Piemēram, vēlas noskaidrot, vai potenciālajai līgavai nav pārāk lieli kredīti un laulība nav iecerēta naudas dēļ. Jāatzīst, ir dāmas, kas specializējušās ārvalstu vīriešu izmantošanā. Viena meitene vienlaikus sarakstījās ar pieciem ārzemniekiem, turklāt solījās ar visiem precēties. Visi šie vīrieši finansiāli atbalstīja jauno sievieti, regulāri pārskaitot viņai naudu. Kad viens no potenciālajiem līgavaiņiem, kas dzīvoja Kanādā, jau bija iztērējis 50 000 dolāru, viņam radās aizdomas, un viņš vērsās pie mums. Tad mēs arī noskaidrojām, ka kanādietis ir tikai viens no daudziem, ko meitene tin ap pirkstu. Klients nebija nekāds jauneklis, viņš bija 40 gadus vecāks par meiteni. Jaunā sieviete ar dažādām metodēm izmānīja naudu no saviem sarakstes draugiem. Piemēram, žēlojās, ka smagi saslimusi māte un vajadzīga finansiāla palīdzība, lai veiktu operāciju. Mūsu klients vēlējās dabūt atpakaļ naudu, bet tas diemžēl nebija iespējams. Naudu viņš bija pārskaitījis caur Western Union, nenorādot, kādam mērķim tā tiek sūtīta. Kad sievietei darījām zināmu mūsu klienta vēlmi atgūt zaudētos līdzekļus, viņa nolīga advokātu, kas šo lietu pagrieza pretējā virzienā – no viņa klientes grib izspiest naudu! Kanādietim nācās samierināties ar zaudējumu un turpmāk kļūt gudrākam. Jaunas sievietes un vecāki kungi – šī tēma ir aktuāla visos laikos.”

Labā ziņa – detektīva darbā piedzīvotas arī romantiskas epizodes. “Reizēm pie mums vēršas iemīlējušies klienti, kas lūdz atrast konkrētus cilvēkus. Pateicoties mūsu aģentūrai, daži pāri pat apprecējušies."

Prasme ātri nozust

Olga atzīst, ka visērtāk jūtas, strādājot ar savu pārinieku – vīrieti. “Viņš ir gudrs, savukārt man ir ļoti laba intuīcija. Mēs viens otru veiksmīgi papildinām. Viņš ir fiziski spēcīgāks, es – elastīgāka. Pārī mēs spējam darboties diezgan efektīvi. Manuprāt, sievietēm detektīva darbā ir vairākas priekšrocības. Viņas labāk par vīriešiem risina nestandarta situācijas, jo viņām labāk attīstīta intuīcija. Turklāt sievietes ir viltīgākas. Ja vajadzēs, īstajā brīdī notēlos “blondīni”.”

Olga neslēpj, ka ir sava darba fanātiķe. “Esmu detektīvs par 150 procentiem. Man piemīt tas, ko sauc par profesionālo deformāciju. Proti, man reizēm šķiet, ka mani izseko. Ir teiciens: “Ja jums ir vajāšanas mānija, tas vēl nenozīmē, ka jums tik tiešām neseko.” Jā, es pievēršu uzmanību tādām lietām. Piemēram, es pamanu, ja man divas reizes pabrauc garām viena un tā pati automašīna. Pirms kāda laika piefiksēju puisi, kas man sekoja un staigāja apkārt. Iznācu no kafejnīcas – atkal viņš. Asi pagriezos un gāju pretim, viņš sāka atkāpties. Prasīju, ko vēlas. Grib iepazīties. Kļuva skaidrs, ka mani izseko. Tikai nebija zināms pasūtītājs. Būt detektīvam – tas ir specifiski. Reizēm mani var pārbaudīt gan policija, gan konkurenti.”

Detektīve stāsta, ka viņai ir pneimatiskā pistole, taču to neliek lietā, jo uzskata, ka detektīva darba pamatfunkcija ir nevis šaudīties, bet gan palikt nemanāmam un brīdī, kad situācija kļūst bīstama, ātri nozust. Olga spriež, ka detektīvu aģentūra ir savdabīgs bizness. “Tas prasa konfidencialitāti. Tāpēc reizēm nolīgstu cilvēkus vienīgi atsevišķiem darbiem, piemēram, izsekošanai. Man pašai nav ērti veikt ārējo izsekošanu, jo esmu publiska persona. Lai gan, ja vajag, daru arī to. Uzlieku parūku, mainu drēbes un mainu mašīnas. Detektīva darbs – tas ir neliels teātris. Kad ir uzdevums, svarīgi neizlēkt no pūļa un palikt nepamanītam.”

No Detektīvdarbības likuma

Detektīvsabiedrība un detektīvs var sniegt šādus pakalpojumus:

1) vākt ziņas civillietās un krimināllietās;

2) meklēt noziedzīgu nodarījumu izdarījušās vai bezvēsts pazudušās personas;

3) noskaidrot ar noziedzīgu darbību saistītus faktus, lietas vai personas;

4) sniegt konsultācijas fiziskajām un juridiskajām personām drošības jautājumos;

5) noskaidrot negodīgas konkurences, nelikumīgas komercdarbības vai citas nelikumīgas saimnieciskās darbības faktus;

6) vākt personu raksturojošas ziņas pirms darba līguma vai cita civiltiesiskā līguma noslēgšanas un ziņas par personas maksātspēju;

7) pārbaudīt ar apdrošināšanas līguma saistību izpildīšanu un materiālo zaudējumu atlīdzināšanu saistītas ziņas;

8) meklēt fizisko un juridisko personu nozaudēto vai prettiesiski atsavināto mantu.

(3) Detektīvsabiedrība un detektīvs var sniegt arī citus pakalpojumus, ja tie nav pretrunā ar likumu un kalpo šā panta pirmajā daļā noteikto mērķu sasniegšanai.

Veicot detektīvdarbību, detektīvs ir tiesīgs:

1) veikt maskētu (slēptu) personas aptauju par interesējošajiem faktiem un lietas vai notikuma apstākļiem;

2) ar personas piekrišanu veikt detalizētu personas aptauju un pieņemt no tās rakstveida paskaidrojumu par interesējošajiem faktiem un lietas vai notikuma apstākļiem;

3) ar īpašnieka vai likumīgā valdītāja atļauju veikt publiski nepieejamu vietu, ēku, būvju, telpu, iekārtu, aprīkojuma, priekšmetu un dokumentu apskati;

4) veikt publiski pieejamu vietu, ēku, būvju, telpu un telpās esošo priekšmetu atklātu vai maskētu (slēptu) apskati;

5) veikt personu, lietu un to kustības atklātu vai maskētu (slēptu) novērošanu un izsekošanu.

Šā panta pirmajā daļā minēto detektīvdarbības pasākumu veikšanai ir atļauts izmantot videoierakstus, audioierakstus un fotouzņēmumus, kā arī citus tehniskos līdzekļus, ja tas neapdraud cilvēku dzīvību vai veselību, kā arī apkārtējo vidi un konkrētajos apstākļos nav aizliegts ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

Detektīvsabiedrībai un detektīvam ir aizliegts:

1) apzināti maldināt klientus un izmantot iegūto informāciju pretēji valsts vai ar likumu aizsargātām klienta vai citu personu interesēm;

2) nodot sertifikātu vai licenci citām personām;

3) veikt operatīvās darbības pasākumus;

4) bez klienta piekrišanas izpaust informāciju, kas iegūta, pildot savus pienākumus.