Kas jāzina par lielo un draudzīgo suni ar stāstu - sanbernāru
Liels, mierpilns, uzticams un draudzīgs – tā var raksturot Svētā Bernāra suņu šķirni, ko joprojām izvēlamies turēt savās mājās. Sanbernāri izceļas gan ar savu augumu (skaustā tas var sasniegt līdz 90 cm un svarā ap 90 kg), gan tieksmi uzņemties rūpes par saimnieka dzīvi un lēnīgi pavadīt to vismaz ar skatienu it katrā mirklī.
Tāda ir senču asiņu balss – šķirnei ir sena un cēlpilna vēsture, ko īsumā pārstāstām tavai izklaidei. Augstu Šveices kalnos netālu no Itālijas robežas no bronzas laikmeta saglabājusies Svētā Bernāra pāreja, kas savu nosaukumu ieguvusi no klosterbrāļu ierīkotās ceļinieku atpūtas un atspirgšanas vietas.
Senāk Romas impērijas laikā tur bija Jupitera templis, bet 11. gadsimta sākumā Sv. Bernāra vadībā uz tā drupām uzcēla klosteri ceļotāju pajumtei. Mūki uzturēja slimnīcu, gādāja par viesiem, devās meklēt pazudušos ceļiniekus, līdzi ņemot īpaši apmācītus suņus – sanbernāru priekštečus.
16. gadsimta beigās atpūtas vieta nodega ar visu arhīvu, tāpēc nav zināms, kad tieši suņu šķirnei ir meklējams sākums. Bet lēš, ka šķirni izkopa no 16. gadsimta vidus līdz 17. gadsimta vidum, par pamatu ņemot mastifus.
Suņi bija plaši pazīstami un saukti par barihundiem (godinot Bariju, suni, kurš 12 gadu laikā izglāba 41 cilvēka dzīvību). Pirmie sanbernāri bija mazāki, kustīgāki. Viņu izcilā oža un spēja sajust sniega vētru un lavīnu tuvošanos glāba daudzus cilvēkus no nelaimes. Kalnu ielejās šie suņi apsargāja mājokļus un ganāmpulkus, tos izmantoja arī iejūgam. 1880. gadā šķirni atzina oficiāli.
Pastāv mīts, ka suņiem pie kakla bijusi piesieta muciņa ar brendiju (citos stāstos – ar rumu), kas domāts atrasto cilvēku spirdzināšanai. Taču patiesībā esot tā, ka muciņas ir kāda angļu gleznotāja un tēlnieka Edvīna Landsēra mākslinieciskais izgudrojums viņa jaunībā 1820. gadā. Kā bija patiesībā, neuzzināsim, jo, kā jau teikts, arhīvs pazuda klostera ugunsgrēka liesmās.
Raksturs
Liels suns – liela personība, ar kuru jāveido noturīgas attiecības, tas jāņem vērā. Sanbernārs ir spēcīgs un var būt stūrgalvīgs. Tam ātri apnīk mācības. Kucēns ir jāaudzina, nosakot, kurš ģimenē ir galvenais. Mīlestība un uzmanība ir attieksmes, kas noteikti jāiekļauj audzināšanā.
Sanbernārs vairāk būs cilvēka draugs nekā mājas sargs. Lielais augums mānīgi liek domāt, ka suns ir nikns, vairumā gadījumu sanbernāriem ir maiga un mīksta sirds. Labi sadzīvo ar bērniem un mājdzīvniekiem. Kucēna un jauna suņa gados grib rotaļāties un draudzēties. Šis nebūs suns, ko var turēt pie ķēdes vai voljerā, jo sanbernāram ir svarīgi būt saimnieka tuvumā.
Kopšana
Suns visiem traucēs un slikti jutīsies šaurās telpās. Tas vairāk piemērots piepilsētas privātmāju un lauku māju saimniekiem. Kucēna gados tam fiziskā slodze jāpalielina pakāpeniski, lai nepārslogotu sirdi un elpošanas sistēmu. Jāpievērš uzmanība locītavu veselībai, jo suņi var slimot ar kaulu un locītavu kaitēm. Parasti tās atklājas 2 līdz 6 mēnešu vecumā.
Nozīme arī uzturam, kas jāsabalansē jau kopš bērnības. Konsultējoties ar veterinārārstu, var dot sunim arī vitamīnus un minerālvielas – tas īpaši svarīgi augšanas periodā. Lai neprovocētu kuņģa darbības traucējumus, pieaugušu suni vēlams barot 2 reizes dienā un otrajai barošanas reizei nevajadzētu būt vēlu vakarā.
Divas reizes gadā suns met spalvu. Lai pasargātu māju, to nāksies rūpīgi ķemmēt.
Sanbernāra dzīves ilgums vidēji ir 8 līdz 10 gadi.
Pieauguši dzīvnieki ir miera pilni, lēnīgi un šķiet pat miegaini. Tiem pietiek ar regulārām, garām pastaigām, un labi, ja tās ir kopā ar saimnieku.
