Gluži kā Čārlija eņģeļi: trīs rīdzinieces ar izkapti uzbrūk latvāņiem Lielajos kapos

Jāsaka, bija pēdējais brīdis – latvāņi bija jau sākuši ziedēt, bet par laimi nebija sasnieguši bīstamo sēklu veidošanas stāvokli. Visa nešķīstība, kas gatavojās nobriest un tālākvairoties bija aizņemusi jau 100 kvadrātmetru laukumu.

Tas bija bīstami. Galu gala pa Lielajiem kapiem staigā mazi bērni, kuru dabiskā tieksme ir raut puķītes un citas nezāles, kamēr māmiņas runā pa mobilo draugu. Vai vispār – pavisam neaizsargātas māmiņas ar ratiņiem. Pa kapiem staigā arī suņi, kuri izveduši savus saimniekus. Nemaz nerunājot par nevainīgiem vīriešiem, kas ar pudeli rokā vājuma brīdī var iekrist ar seju tieši latvāņos.

Par dāmu nolūkiem jau iepriekš biju uzzinājusi Lielo Kapu draugu grupā feisbukā. Viņu nodoms izraisīja vēlmi sniegt komentārpadomus. Tos nez kāpēc sniedza tieši vīrieši, kuri visādi citādi būtu zvērīgi piedalījušies latvāņu nīdēšanā, bet tieši tovakar nelaimīgā kārtā bija aizņemti. Toties viņiem bija idejas. Viena no tām bija ieteikums latvāņu stobrus piepildīt ar sālsūdeni.

Padomdevējs gan to nebija izmēģinājis. Kas viņam tā arī neizdevās, jo viņš (tāpat kā pārējie padomdevēji) aizņemtības dēļ tieši tajā vakarā nevarēja liet ūdeni stobros. Žēl! Rēķiniet – tur nemaz nebija tik maz to latvāņu stobru…

Humanitārais iznīcināšanas projekts notika klusi un  bez mediju starpniecības, kā jau parasti notiek patiesi varoņdarbi. Šajā vakaŗā darbojos Lielo Kapu draugu grupā, kas tīrīja plāksnes cituviet, tāpēc nevarēju dāmas uzreiz atrast. Bet nobildēt epohālo brīdi gribējās. Ar pie krūts piespiestu fotoaparātu izrikšojos pa kapu perimetru - viss velti!

Sāku intervēt garāmgājējus, jautājot, vai viņi nav manījuši sievieti ar izkapti. Jautājumu ļaudis uztvēra neviennozīmīgi. Īpaši kāds kungs - nūjotājs, kurš sāka nervozi smieties un nūjot atmuguriski.

No Lielo Kapu draugu grupas kolēģes uzzināju, ka punkts, kurā notiek latvāņu pļaušana, saucas "netālu no Kaspara ielas". Interesanti, bet neviens šādu ielu nezināja.

Kapu nomalē pierikšoju diviem miermīlīga izskata puišiem ar diviem sunīšiem. Pēc jautājuma par Kaspara ielu viņi novicināja rociņas kaut kur uz Miera ielas pusi. Es sašļuku, jo skaidri zināju, ka tādas ielas tur nav. Viņi arī līdzjūtīgi sabēdājās.  Bet pēc ierastā jautājuma par sievieti ar izkapti - priecīgi norādīja uz vietējiem slorbenājiem.

Neticot savai laimei, tur arī atradu darbojošās personas pie jau nokauto latvāņu kaudzes. Ainava bija Tarkovska filmu cienīga. Kapu nomale, suņburkšķi, vakara saules slīpie stari un milzīga čupa ar latvāņiem.

Bet visiespaidīgākās bija viņas pašas - Ilze, Vita un Anta:  Čārlija eņģeļu solī viņas izgāja cauri visiem Lielajiem Kapiem.