Pat vēzis un spontānie aborti: patiesība par ananasiem ir indes pilna

Lielākā ananasu eksportētāja pasaulē ir Kostarika – gandrīz katrā lielveikalā arī Latvijā var atrast no šīs Centrālamerikas valsts vestus augļus. Arī Eiropā ražotajai ananasu sulai, visticamāk, izmantots Kostarikā audzēto augļu sulas koncentrāts.

Tīru ūdeni pieved ar cisternām

Ananasu audzēšana Kostarikā ir ļoti industrializēta, un plantācijās lieto milzīgu daudzumu pesticīdu – ap 20 kilogramiem uz hektāru. Ķimikālijas, kas var izraisīt vēzi un iedzimtus defektus, ietekmē gan strādnieku veselību, gan saindē dzeramo ūdeni.

Apmēram pa vidu starp tūristu iecienītajiem Tortuguero un Tapanti nacionālajiem parkiem, netālu no Braulio Kariljo dabas parka, atrodas Milāna – neliels ciemats, kurā mīt ap 700 cilvēku. Līdzīgi ciemi ar līdzīgām lepni saucas Kairas, Francijas un Luiziānas vārdā. Milānas problēmas ir stāsts par daudziem līdzīgiem ciemiem un vismaz 6000 iedzīvotāju.

Jau deviņus gadus vietējā ūdensvada un avotu ūdens atzīts par bīstamu veselībai, un trīs reizes nedēļā uz šiem ciemiem ceļu mēro autocisternas ar dzeramo ūdeni. Tikmēr intensīvā indēšana plantācijās turpinās. Nauda, ko pelna lielās korporācijas, acīmredzot ir kluss arguments, lai valsts institūcijas būtu bezspēcīgas apturēt indīgo biznesu.

Vēzis un spontānie aborti

Vietās ar saindētajiem ūdeņiem cilvēki slimo aizvien vairāk. “Daudziem ir vēzis vai ādas problēmas, ir bijuši daudzi spontānie aborti, bērni ar sliktu redzi vai kuņģa problēmām, jaunāki par 10 gadiem,” stāsta Milānas ciema iedzīvotāja, vietējās Ūdensapgādes padomes prezidente Ksinija Briseņjo.

Jau 2003. gadā Kostarikas universitātes Reģionālā toksisko vielu pētniecības institūta speciālisti konstatēja bromacila piesārņojumu gruntsūdeņos (šo vielu izmanto pesticīdos). 2006. gadā četri ciemi (kopā 6000 iedzīvotāju) apsūdzēja ananasu plantācijas par gruntsūdens piesārņošanu. Nākamajā gadā dzeramajā ūdenī atklāja vēl divus pesticīdus – diuronu un triadimefonu.

Piecas reizes pārsniedz normu

Kaut gan pesticīdiem dzeramajā ūdenī nevajadzētu būt nemaz, Kostarikā ir pieņemtas pieļaujamās normas. Milānas ciemā dzeramajā ūdenī bromacila saturs piecas reizes pārsniedz augstāko normu.

Meklējot tīrākus gruntsūdeņus, Kostarikas Nacionālais akveduktu un kanalizācijas institūts „AyA” sāka veikt urbumus citās vietās. Diemžēl arī visos jaunajos urbumos ūdens bija piesārņots ar pesticīdiem, un arī plūsma bija pārāk vāja.

Ciematnieki ir iesaistīti asā diskusijā ar valsts institūcijām, viņi uzskata, ka dzeramais ūdens bez jebkādiem pesticīdu piemaisījumiem ietilpst pamata cilvēktiesībās.

Ūdeni uzrauga vēlētas padomes

Kostarikas ciematos ūdeni nodrošina pa akveduktu – ūdens apgādes sistēmu, ko veido avoti, akas, cauruļvadi, rezervuāri un sūkņi.

Atbildība par vietējo ūdensapgādi deleģēta vietējo iedzīvotāju pārstāvjiem, kurus ievēl kopienu sanāksmēs. Seši pārstāvji veido ūdens padomi ASADA, kas slēdz līgumu ar „AyA” par dzeramā ūdens un kanalizācijas nodrošināšanu. Padome arī ievāc samaksu par patērēto ūdeni. Kostarikā ir vairāk nekā 1000 šādu vietējo ūdens padomju.

ASADA ievēlētie strādā brīvprātīgi, bet katra padome papildus nolīgst vajadzīgos speciālistus. „AyA” paredz, ka ūdens sistēmu pārvaldība jāveic “harmonijā ar apkārtējo vidi”, tomēr šo prasību nav iespējams izpildīt, ja gruntsūdens ir piesārņots ar pesticīdiem.

Saindētā ūdens dēļ padome ir sprukās – ja piegādātais ūdens nav dzerams, vietējie draud atteikties par to maksāt. Savukārt maksājumu apsīkums nozīmē, ka ūdensapgādes sistēma nevar turpināt darbu.

Un ko varam darīt mēs pasaules otrā malā? Pirkt ekoloģiski audzētus augļus (tiesa, ekoananasi Latvijas veikalos nav redzēti) vai pašu valsts dārzu labumus, kas nav tik nežēlīgi migloti.