Interesanti un patiesi stāsti no dzīves

Paņēmu vīra automašīnu. Melnu pilnībā notonētu džipu. Un tā, dienas laikā ar mani centās iepazīties 5 meitenes... Viena, stāvot pieturā, cītīgi mētāja actiņas. Divas citas, kamēr es stāvēju sastrēgumā, atvēra logus manā pusē un mēģināja flirtēt. Nākamā mierīgi stāvēja blakus mašīnu plūsmai un, tiklīdz mani ieraudzīja, sāka stopēt. Bet pati bezkaunīgākā, kamēr es gaidīju draudzeni, ieleca pie manis mašīnā un palūdza aizvest mājās. Kaut kā tagad bailīgi laist vīru vienu...

Iekārtojos darbā, it kā viss normāli. Pavisam drīz priekšnieks sāka man izrādīt uzmanības apliecinājumus, kuri man nebija vajadzīgi. Nevienam tie nav vajadzīgi no padzīvojuša večuka ar puncīti. Viss aizgāja pat tik tālu, ka viņš pa tiešo sāka dot mājienus par seksu ar viņu. Bet es neesmu no kautrīgajām. Visus viņa uzmanības apliecinājumus ierakstīju diktafonā. Pēc tam, kad ierakstīju to, ka ja es ar viņu nepārgulēšu viņš mani atlaidīs no darba tāpat kā visas iepriekšējās darbinieces, uztaisīju lērumu ar kopijām un iedevu viņam noklausīties. Pateicu, lai iet prom no darba, savādāk ieraksti nokļūs tur kur vajag un nevajag. Tagad priekšnieks esmu es.

Mana mamma vienmēr jebkurā situācijā ir mācējusi saglabāt aukstasinību. Ar tēvu viņi ir pazīstami no bērnības, skolā draudzējās. Bet 40 gados tētukam “paslīdēja kāja”, un tā dāmīte neizdomāja neko labāku, kā ierasties pie mums mājās un visu paziņot mammai un man. Mamma viņu uzklausīja un teica: “Un ko jūs no manis gribat dzirdēt? Apsveicu, jums ir laba gaume. Bet manam vīram, izskatās, ar gadiem tā ir sabojājusies.” Sieviete sāka kliegt, bet mamma, nepaaugstinot balsi, izmeta viņu no mājām. Vecāki neizšķīrās.

Šovasar bija ļoti karsts jūnijs, tapēc pa māju staigāju apakšbiksēs. Tieši tā bija diena, kad bija 33,3 grādus karsts. Izdomāju atvēsināties, iegāju dušā, līdz šim viss bija labi. Un tad es atcerējos, ka esmu atstājis telefonu mašīnā. Slinkums bija piesegt savus dārgumus, tapēc steigšus kails izskrēju līdz mašīnai. Dzīvoju privātmājā un nekādām problēmām nevajadzētu rasties. Tomēr, kā par nelaimi, kaimiņu daudzīvokļu mājai bija sapulce. Visi cilvēki caur reto žogu katījās uz mani kā uz atpalikušo, kas skraida pa pilsētu kails.