Benzīna krīzes dienasgrāmata
Kas notiktu ar vidusmēra ģimeni, ja benzīna cenas uzlektu kosmosā.
1. nedēļa. Visas šīs runas par benzīna cenām. Riebjas klausīties. Kapeiku pisēji nelaimīgie. Nekad, nekad viņi nesapratīs to spēku, daili un skaistumu, kas mīt zem BMW M5 haubes! To sajūtu, kad paātrinājums iespiež sēdeklī un tu izraujies visiem pa priekšu! To zemo, tirpinošo skaņu, kas nāk no ūberkūlā zirnekļveida izpūtēja!
2. nedēļa. Cecīlija te sāka kaut ko pīkstēt, ka mēs abi no rītiem varētu braukt uz darbu ar viņas mazdēli. Ka viņa mani izlaidīšot pie mana darba un pati braukšot tālāk uz savu Pārdaugavu. Tipisks pirmsmenstruāciju sindroms - raudulība un depresija. Esmu jau apradis. Tas tik būtu joks, ja veči darbā redzētu mani izkāpjam no šitā grabošā šķībaču samokata!
3. nedēļa. Cecīlija nolika mazdu garāžā un varonīgi braukā ar trolejbusu. Tā kā rezultātā esmu mājās krietnas trijās stundas pirms viņas, nācās apgūt šādas tādas kulinārijas prasmes un sagaidīt šo ar siltām vakariņām. Sak, jānovērtē šī izmisuma spiestā rīcība. Sākumā gāja smagi, pirmajā reizē Cecīlija manu sūri grūti meistaroto olu kulteni vienkārši nolaida podā. Bet tas nekas, es jūtu, ka progress tomēr ir!
4. nedēļa. Varbūt labāk tomēr ir no rītiem aizvest sievu uz darbu un vakaros savākt nekā visas tās mocības ar kulināriju? Jā, bet baigais gabals kulties uz to Pārdaugavu... un pēdējā laikā neviens vairs negrib sacensties pie luksoforiem...
5. nedēļa. Šausmīgais ir noticis - mans burvīgais, dievīgais melnais M5 atdusas garāžā, bet es braucu ar mazdēli! Šito sīkpirdienu, šauro, neērto grabažu! Morāli jūtos kā nelietis... pat tad, kad krāpu Cecīliju ar Anniņu un Mārtiņu reizē, nejutos tik šausmīgi. Pat tad, kad Cecīlija man atriebās un krāpa mani ar Pēterīti, tas nebija tik šausmīgi, kā atstāt draugu garāžā un braukt ar šito... Cecīlija turpina braukt ar trolejbusu. Ko domā veči darbā, varu tikai minēt, mēs visi vienkārši izvairāmies no sarunām par auto... Vīri neraud!
6. nedēļa. Vīri neraud, tas ir fakts. Iestājos rindā pie darbnīcām, kas uzstāda gāzes iekārtas. Divus kvartālus priekšā ieraugot sarkano gaismu, nospiež sajūgu un ļauju, lai nabaga mašīna ripo pēc inerces. Neturu mašīnā nekādus liekus priekšmetus, kā, piemēram, aptieciņu, Izņēmu rezerves riteni, lai mašīna būtu vieglāka un tādējādi būtu mazāks degvielas patēriņš. Zupu leju pa pāris litriem un braucu ar nemitīgi degošu benzīna lampiņu - arī pilna bāka būtu tikai traucējošs faktors. Uzsāku pie zaļā kā tāds pensionārs ar žiguli un uzmanu, lai tahometra bultiņa neuzlēktu virs 3K. Bet es nepadošos! No pasaran! Mēs vēl pabraukāsim! Arī mazda tomēr ir auto, un jāsaka, ne tik slikts.
7. nedēļa. Cecīlija, trolejbusā braucot, saaukstējās un saslima. Plaušu karsonis esot, ar komplikācijām. Dakteris pajautāja, vai slimniecei gadījumā neesot tā, nu kā viņu... anoreksija vai bulīmija. Vai anolīmija, velns viņ zin. Nu jā, esam jau mazliet novājējuši...
8. nedēļa. Uzsitu gaisā mazdu Rumbulas placī pa 1000 eirikiem. Gāzes iekārtu tā ij neuzliku, dikti gara tā rinda pēc viņām. Grūti jau bija pārdot tik lielu ui jaudīgu motoru - kā nekā, 1,6 litri, 16 vārstu inžektors... toties nu būs nauda zālēm, varbūt līdz mēneša beigām izvilksim...
9. nedēļa. Nav jau tik traki braukt sabiedriskajā transportā... divās stundā ar pārsēšanos, var nokļūt līdz darbam. Kaifs, kad pēc intensīva krosiņa izdodas noķert troļļuku... Tikai jāuzpasē naudasmaks un telefons un jāaiztur elpa, kad garām spiežas kāds īpaši labi smaržojošs laikabiedrs, tikai jāaizver acis un iztēlē jāskata kaut kas saulains un gaišs...
