Mokpilna mūža nogalē viņš beidzot sāka dzīvot kā... sieviete. FOTO

"Es nekad neaizmirsīšu metāla garšu mutē, kad biju ar lūpām aptvērusi šautenes auksto galu," saka būtne, kura pirms 6 gadiem bija viena pirksta kustības attālumā no pašnāvības. Todien, vēl būdama vīrs vārdā Stefans, viņa sēdēja pie virtuves galda savās mājās Tenesī štatā ASV. Pašnāvību izjauca draugs Dans, kurš pavisam negaidīti parādījās durvīs, nākdams no Anonīmo alkoholiķu kārtējās sapulces un nolēma pārsteigt viņu. "Viņš mani ieraudzīja un izrāva no rokām ieroci. Es šņukstēju, es nevarēju parunāt," žurnālistam Robinam Nelsonam savu stāstu uztic Stefānija.

Nelielajā štata pilsētiņā Tērtltaunā ikviens zināja Stefanu, arī drauga Dana acīs Stefans bija "čoms". Todien viņa atklāja savu lielo noslēpumu - cik gan mokoša bijusi dzīve vairāk kā 60 gadu garumā, esot tam, kas tu nemaz neesi. "Reālā es - sieviete - es biju tikai savā galvā, citiem ne. Es zināju, ka izskatos kā vīrietis, taču ķermeniskā un dvēseliskā plānā esmu sieviete. Es domāju kā sieviete. Es jūtu kā sieviete. Mana uzvedība vienmēr bijusi feminīna, taču turpināju būt vīrietis ārēji," stāsta nelaimīgā Stefānija.

Izrādās, viņa kopš agras bērnības, no apmēram sešu gadu vecuma, dzīvojusi pastāvīgās morālās, emocionālās un pat fiziskās sāpēs. Dans neko nebija dzirdējis par transseksuālismu, bet viņš saprata, ka te vajadzīga palīdzība. Viņš paņēmis šauteni, lodes atstādams uz virtuves galda, un nolika uz tā kāda psihologa vizītkarti. "Tā bija pēdējā reize, kad es Danu redzēju. Nekad pēc tam neesmu viņu vairs satikusi," žurnālistam atklāja Stefānija.

Būdams Stefans, viņš piedalījies Vjetnamas karā un četrus gadus kalpojis ASV gaisa spēkos. Vēlāk izmācījās par arhitektu un datordizaineri. Stefana fasāde bija vīrišķīga, un kā vīrieti viņu uztvēra visi darba kolēģi un arī kaimiņi. Tiesa, dzīvesvietas štatus Stefans ik pa laikam mainīja - dzīvojis Indianā, Flordiā, Tenesī un tagad Džordžijas pilsētā Atlantā. Stefana darbs pēdējās desmitgadēs nav bijis saistīts ar militāro jomu vai arhitektūru - viņš naudu pelnījis kā celtnieks, namdaris, santehniķis. "Tie ir vīrišķīgi darbi, vai ne? Dienas laikā es kalpoju par vīrieti, bet tikai es zinu, kā jutās manas smadzenes. Vakarā pārnākot mājās, es biju sieviete. Es patiesībā nekad neesmu bijis pa īstam vecis," stāsta kundze.

Gluži dabīgi savā apziņā viņa bija nevis Stefans, bet Stefānija. "Es tik ļoti vēlējos kā Stefānija - kā dāma! - iet pie draugiem, iet uz restorāniem, teātriem. Vienkārši sazināties ar citiem kā sieviete... Bet man vienmēr bija bail. Reizēm līdz diviem naktī es nevarēju iemigt domādama, kā gan tas būtu - piecelties no gultas un iziet ārā kā Stefānijai..."

Taču tas viss palika vien fantāziju līmenī. Kā jau sabiedrībā pieņemts, zināmā vecumā cilvēki precas. Apprecējās arī Stefans; tas bija Floridas posmā. "Dzimumu cīņu biju paslēpis dziļumā. Satiku jauku sievieti, apprecējāmies. Manai sievai piederēja visādu sievišķīgo aksesuāru veikals. Mans darbs bija pastāvīgi atjaunot ekspozīciju un turēt rūpi par kārtību noliktavā. Es gāju strādāt pat pēc darba laika beigām, lai stundām ilgi kavētos tajā paradīzē, cilāju un pārcilāju visus tos niekus, piemērīju, izbaudīju... Ja arī sievai bija kādas aizdomas, viņa skaļi neko neteica," desmitiem gadu seno pagātni atceras transseksuālis.

Ģimene drīz vien pārcēlās uz Tenesī, un tur pienāca kopābūšanas krahs. Vienkārši laulība neesot bijusi dzīvotspējīga, saka Stefānija, un tam, viņasprāt, nebija tiešas saistības ar lielo noslēpumu, kaut gan nu jau tik pārliecināta par to viņa vairs nav.

Ar gadiem vēlme dzīvot kā sievietei arvien pieņēmās spēkā. Spēcīgāk kā jebkad agrāk viņa vēlējās krāsoties, ģērbties sieviešu drānās. Tā kā bija palikusi viena, savās mājās Stefānija vismaz sev bija īsta dāma. Izlasījusi par hormoniem, viņa sāka lietot tos. "Bet es nemanīju nekādas izmaiņas! Joprojām katru dienu spogulī redzēju to nesmuko ģīmi," viņa atceras un atzīst, ka depresija pieņēmās spēkā. Bija brīži, kad Stefānija kāpa augšup bēniņos ar virvi rokās, jo likās, ka nekad viņa nebūs kaut cik sieviete arī ārēji. Māja atradās pusotras stundas braucienā no tuvākās apdzīvotās pilsētas, attiecīgi nekur nebija iespējams baudīt sabiedrību, kur nu vēl baudīt to kā sievietei. Nebija arī interneta, tātad kopumā - spiedoša, smeldzīga vientulība. "Dažkārt es saģērbos kā sieviete, iekāpu mašīnā un vizinājos pa kalnaino apvidu. Ļoti izvairījos no svešām acīm, jo baidījos, ka kāds varētu atpazīt Stefanu zem meikapa. Visbiežāk braukājos naktīs."

Jau tobrīd Stefānija ar alkoholu bija "uz jūs" jau vismaz 26 gadus, taču mokošā sajūta, ka neesi tas, kas esi, vedināja uz domām atgriezties pie alkohola lietošanas, izdarīt pašnāvību, un miers. Taču Stefānija neļāvās šim kārdinājumam. Viņas dzīvi mainīja drauga Dana atstātā vizītkarte uz galda. Tajā bija telefons kādai ārstei Atlantā, un Stefānija vērsās pēc palīdzības, pirmo reizi patiešām apjaušot, ka nav viena tāda pasaulē.

Dažas dienas pēc mēģinājuma nošauties Stefānija sazinājās ar ārsti. Pēc dažiem mēnešiem tā pierunāja viņu pārcelties uz dzīvi Atlantā, un sākās psihoterapijas kurss. Māju pārdeva, bet visa iedzīve satilpa dažās kastēs. Viņa jutusi neizsakāmu brīvības sajūtu jau mājas piebraucamā ceļa sākumā. Būdama pāri par sešdesmit gadiem veca, Stefānija braucot uz Atlantu juta, ka tas ir pareizais ceļš, kas izmainīs viņas dzīvi.

"Man patika, ka viņa nebija tāda, kas pūderē smadzenes. Mēs ātri atradām kontaktu," par sešus gadus vecajiem notikumiem un satikšanos ar terapeiti stāsta Stefānija. Milzīgā atvieglojuma sajūta pārmāca piedzīvotās emocionālās šausmas, gadiem dzīvojot Tenesī štatā. Internetā gan viņa bija uzzinājusi, ko sabiedrība domā par "tādiem kā viņš", taču iekšējā brīvības sajūta tikai pieņēmās spēkā.

"Protams, es sevī pārdomāju, vai esmu tā "cilvēks-kļūda", kā šādas personas sauca sabiedrība. Bet nu tad vai nu esmu miris cilvēks, vai īstā es," Stefānija 63 gadu vecumā izlēma, ka vairs negrib maskēties nekam un nevienam. "Man apnika melot un mānīties, un, kopš pieņēmu lēmumu neslēpties, es sāku beidzot patiesi dzīvot."

Atlantā Stefānija saskārās ar dūrīgiem skatieniem un vāji maskētiem čukstiem uz ielas no cilvēkiem, kas bija sveši. Sākumā, pirms gadiem, tas esot sāpējis, bet laika gaitā viņa novēroja izmaiņas sabiedrības tolerancē kopumā: agrāk bija slikti, tagad situācija esot krietni labāka. Viņa sapratusi, ka pret tevi attiecas tā, kā tu pats sevi pasniedz. "Ja man patīk cilvēki, arī viņiem nekas pret mani nav," tagad saka Stefānija.

Pareizās drēbes, stils, frizūra - tas viss esot svarīgi, tomēr vissvarīgākais ir tas, kāds tu esi cilvēks. "Es esmu Stefānija par visiem 100%, un sajūta ir brīnišķīga; tādu pašu attieksmi arī lielākoties gūstu pretī," teic lēdija.

Žurnālists, kurš amerikāņu presei uzrakstīja par Stefāniju Vjūveitu, var apliecināt, ka tik tiešām visa pamatā ir attieksme pret sevi. Stefānija sasniegusi tādu garīgo briedumu, ka viņa vienlīdz labi pieņem gan nievas, gan komplimentus - viņa pret visa veida attieksmēm attiecas ar apbrīnojami vieglu viedumu.

"Ja kādam es riebjos, okei. Ja kādam patīk manas drēbes vai meikaps, arī okei. Viņu attieksme ir viņu izvēle, tāpat kā būt sievietei savukārt ir mana izvēle. Man vairs nevajag citus, kas apstiprinātu manu identitāti," stāsta Stefānija, gan piebilstot, ka zina - viņas seja nav skaista un sen vairs nav jauna. Arī balss esot vīrišķīgi zema, bet tur nu neko darīt nevarot. Pēdējo gadu laikā viņu neviens gan nav uzrunājis kā vīrieti.

Būdama gara un slaida, Stefānija tik un tā seko līdzi saviem ēšanas paradumiem - gan slaiduma, gan finanšu, gan arī jau ieraduma dēļ viņa ēd tikai vienu reizi dienā. Viņa saņem dažādus pabalstus no valsts, un tos tērē īrei, benzīnam un nedaudz pārtikai. Stefānija turpina ik nedēļu apmeklēt Anonīmo alkoholiķu sapulces un divreiz mēnesī dodas vadīt transpersonu sapulces.

"Manā autovadītāja apliecībā joprojām rakstīts Stefans, vīrietis. Nav naudas vārda maiņai pilnībā," saka Stefānija, kurai nav līdzekļu arī silikona krūšu implantiem, to vietā viņa lieto vienkārši krūšturī ieliekamus silikona veidojumus: "Zem drēbēm nav ne vainas. Bet naktī tie migrē un no rīta visbiežāk ir izkrituši kaut kur gultā," smej Stefānija. Viņai nav līdzekļu dzimuma maiņai pilnībā vai kaut vai hormonu terapijai, taču Stefānija, liekas, tā arī nealkst, jo apzinās savu vecumu - 69.

Pēdējo gadu laikā stāsti par transpersonām nav nekāds retums internetā un televīzijā, arī Stefānijas stāsts izskanējis vairākkārt. "Varbūt mēs neesam pilnībā pieņemti, bet tagad cilvēki vismaz zina, ka ir arī tādas būtnes. Pirms gadiem 30 tas nebija iedomājami!" Pirms dažiem mēnešiem sociālajos tīklos Stefānija saņēmusi ziņu no kādas senas, senas paziņas, kura uzaicinājusi satikties un atjaunot kontaktus. Šī sieviete Stefāniju pazina vēl kā Stefanu, bet tagad aicina tikties zinot, ka Stefānija ir atklājusies. "Viņa ir ļoti saprotoša. Ja mēs būsim kopā, finansiāli būs vieglāk, es varētu atļauties beidzot nomainīt vismaz savu vārdu. Gribu dzīvot, nevis eksistēt," smeldzīgo stāstu noslēdz 69 gadus vecā Stefānija.

Kasjauns.lv, Foto: All Over Press, Rojs Maizītis